Olimpiešu fizioterapeits Urbanovičs: Kopā ar 3x3 basketbolistiem īstenoju bērnības sapni

Motokross ir grūts sporta veids

Bērnībā Oskars bija dedzīgs motokrosa atbalstītājs, sekojot līdzi jaunumiem un vērojot sacensības. Kad puika sasniedza desmit gadu vecumu, viņa vecāki beidzot varēja atļauties iegādāties motociklu, un mazais Oskars sēdās pie spēkrata stūres, cenšoties pierādīt savus spēkus trasē. “Tā ir ļoti liela dzīves sastāvdaļa, jo motokross bija mana sirdslieta, es ar to ļoti aizrāvos,” viņš atklāj.

Ja kādam varētu likties, ka motokrosu nevar uzskatīt par sportisku aktivitāti, Oskars ir gatavs šo apgalvojumu atspēkot. “Viss atkarīgs no tā, cik profesionālā līmenī brauc. Jo esi profesionālāks, jo garāks brauciens. Piemēram, 30 minūtēs ļoti augstā intensitātē nedrīkst zaudēt koncentrēšanos un fokusu, jo tam uzreiz var sekot kļūda un smags kritiens,” viņš teic, atzīstot, ka šis pilnīgi noteikti ir viens no grūtākajiem sporta veidiem.

Liela slodze ir visam ķermenim – nepieciešams muskuļu spēks, izturība. “Nevar būt, ka ir tikai stipras rokas vai kājas, visam kopumā jābūt spēcīgam – gan viduklim, gan kājām, gan rokām. Tāds liels komplekss ar sevi ir jāizveido, lai varētu ātri braukt ar moci,” atklāj fizioterapeits. Viss ir savstarpēji saistīts – ja sportistam būs vājas kājas, ātri nogurs mugura. “Tie cilvēki, kas to nezina, lai kādreiz pamēģina ar moci izbraukt kādu apli. Es teiktu tā – divi apļi, un viņš gribēs braukt malā atpūsties, tā ka, lai to pa īstam saprastu, vajag pašam izmēģināt,” viņš iesaka.

Uz velosipēda ķermeņa augšdaļa slinko

Paralēli motokrosam, lai uztrenētu izturību un uzturētu sevi labā fiziskajā formā, Oskars pievērsās kalnu riteņbraukšanai jeb MTB. “Riteņbraukšanā vairāk ir nodarbinātas kājas un tad ķermeņa augšdaļa uz sezonas otro pusi paliek diezgan “izžuvusi”, un tas man īsti nepatīk,” teic sportotājs. Tieši šis sporta veids ir tas, ar ko viņš šobrīd nodarbojas aktīvāk.

Treniņos sanāk mērot vairāk nekā 100 kilometru: “Varbūt riteņbraucējam tā nav ļoti liela distance, bet man nemaz daudz vairāk arī neprasās braukt ar to riteni.” Katru gadu Apē tiek organizētas riteņbraukšanas sacensības, kurās Oskars mēdz piedalīties, mērojot 100 kilometrus garu distanci gan pa vietējiem mežiem, gan iebraucot Igaunijas teritorijā. Tāpat viņš piedalījās sacensībās Siguldā, kur gan vietējie, gan pasaules līmeņa riteņbraukšanas līderi cīnījās par Eiropas MTB čempionu titulu.

Vasarā, kad laikapstākļi ir tam vispiemērotākie, Oskars reizi nedēļā ceļu uz darbu mēro ar velosipēdu – brauc no Ogres uz Mežaparku, kas vienā virzienā ir 38 kilometri. “Ja Ogrē, kur es dzīvoju, man kaut kur jāpabrauc, piemēram, uz veikalu, tad es to daru ar riteni, bet ikdienā vairāk sanāk ar mašīnu, jo darbs man ir Rīgā,” savus ieradumus skaidro Oskars.

Ziemā uz distanču slēpēm

“Ja būtu labāka ziema un vairāk laika tam, nākamais sporta veids aiz motokrosa noteikti ir distanču slēpošana, ar ko es gribētu nodarboties kaut vai visu cauru gadu. Tas man ir mīļākais sporta veids, kā sevi fiziski aktivizēt, uzturēt formā,” atklāj fizioterapeits, sakot, ka tas, viņaprāt, ir ļoti labs sporta veids, jo tiek nodarbinātas ļoti daudzas muskuļu grupas. Viņš ziemā izmanto katru iespēju, kad ir brīvs brīdis, lai uz slēpēm aizvadītu aktīvu treniņu. “Dzīvojot Ogrē, es izmantoju Zilo kalnu slēpošanas trasi, kas ir ļoti interesanta – ar kalniņiem, augšām un lejām. Tur ir vērts aizbraukt,” iesaka ogrēnietis, kuram šoziem jau izdevies paslēpot.

Uz hokeju nav jāpierunā

Vienīgais komandu sporta veids, ar kuru Oskaram patīk nodarboties, ir hokejs. “Man patīk basketbols, bet spēlēt es to nemāku, es labāk skatos un piedalos kā fizioterapeits,” saka 3x3 basketbola izlases fizioterapeits. Turpretī hokejs viņam ir sirdij tuvs, un to Oskaram patīk gan vērot, gan spēlēt pašam. “Ja ir iespēja aiziet uz kādu hokeja treniņu, tad es to labprāt izmantoju. Kā es draugiem saku – man uz hokeju nav jāsaņemas. Pasaki man vietu, laiku un es būšu,” atklāj Oskars. Tas ir pavisam citādi nekā ar skriešanu, kad reizēm jāsaņemas, lai dotos ārā izmest kādu līkumu raitākā solī.

Fizioterapijas studijās nokļūst nejauši

Fiziskas aktivitātes sanāk veikt arī darbā – vingrojot kopā ar pacientiem un reizēm aizkavējoties tur ilgāk, lai pasportotu vienatnē. Sākotnēji Oskars bija plānojis studēt mašīnu un aparātu būvniecību Rīgas Tehniskajā universitātē, bet neieguva budžeta vietu. Mamma bija pamanījusi fizioterapijas studiju programmu Rīgas Stradiņa universitātē un ieteica pieteikties.

“Es izlasīju aprakstu, un man patika. Es pats biju apmeklējis fizioterapeitu, bet nekad nebiju aizdomājies, ka pats varētu ar to nodarboties. Tas sanāca diezgan nejauši, un tagad, atskatoties uz to visu, varu teikt, ka esmu ļoti priecīgs, ka tā sanāca. Arī samērā tālu esmu aizcīnījies ar šo profesiju, tā ka izvēle bijusi pareiza,” atzīst fizioterapeits.

Liela nozīme ir fizioterapeita fiziskajai sagatavotībai, jo pašam jāspēj kvalitatīvi izpildīt vingrinājumus, lai tos parādītu citam: “Arī darbs, kad ir izbraukumi, nav fiziski viegls. Ja nāk vairāki sportisti pēc kārtas, jābūt samērā lielai izturībai. Jāpiemin, ka lielāka auguma atlēti prasa vairāk spēka, lai ar viņiem kvalitatīvāk varētu darboties.”

Sapnis par olimpiskajām spēlēm

Fizioterapeita darbs ļāvis realizēt bērnības sapni par nokļūšanu olimpiskajās spēlēs: “Protams, gribējās kādreiz tur nokļūt kā sportistam, bet arī kā fizioterapeitam ir ļoti forši tur būt un redzēt, kā pasaules labākie cīnās par medaļām.” Ar motokrosu, kas bija viņa aizraušanās, viņš nebūtu ticis līdz olimpiskajām spēlēm, jo šis sporta veids tur nav iekļauts. “Varbūt, ja es no bērnības būtu spēlējis hokeju... Bet noteikti es neko nenožēloju, jo, redzot savu sporta vēsturi, lai tiktu līdz olimpiādei, jāiegulda milzīgs darbs. Vai es to varētu, es nezinu, bet kā fizioterapeitam man tas izdevās,” viņš saka, sarunas laikā atklājot, ka pēc pāris dienām jau dosies uz ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā kopā ar kamaniņbraucējiem.

Viņaprāt, mūsdienās liela nozīme ir sportistu atbalsta komandai: “Sportistu līmenis ir audzis, un apkārtējais personāls citreiz var ietekmē nianses, kas atšķir uzvarētāju no zaudētāja.” Oskars uzsver, ka, ja ir spēcīga un profesionāla komanda, tostarp fizioterapeits, sportists var sasniegt augstus rezultātus.

“Ja uzvaru izcīna sportists, ar kuru ilgstoši strādāts, tad gandarījums tiešām ir liels, un reizēm man liekas, ka pats esmu to medaļu izcīnījis,” viņš saka, pieļaujot, ka sajūtas ir līdzīgas kā sportistam, kurš izcīna medaļu.

Ko nodara nepareiza sportošana?

Oskars novērojis, ka situācija pēdējā desmitgadē krietni uzlabojusies un cilvēki ir daudz izglītotāki un pievērš lielāku uzmanību kvalitatīvai kustībai, neapzināti nenodarot sev pāri. “Kaut vai par to pašu izturību, ka nevajag skriet tuvu savam maksimālajam ātrumam, kad sirdsdarbības frekvence ir augsta un tu sevi iedzen vēl dziļākā bedrē. 

Pēc tāda treniņa var justies vēl sliktāk nekā pirms tā.

Vajag paskriet zemākā intensitātē, tad arī tauku dedzināšana notiek aktīvāk, arī pašsajūta pēc tam ir labāka,” skaidro speciālists. Svarīgi sportot pareizi, jo tādā veidā tam jāvelta mazāk laika, kas ir būtiski mūsdienu steidzīgajā laikā, jo citādi var ne tikai sabojāt veselību, bet arī vēlamais efekts nebūs tik liels.

Veltīt sev kvalitatīvu laiku un sakārtot prātu

Oskars novērojis, ka izkustēšanās atbrīvo prātu un dod vietu svaigām domām, kas ir svarīgi ikvienam – izrauties no ikdienas un izvēdināt galvu: “Man pat ir bijis tā, ka garākā riteņbraukšanas izbraucienā ienāk galvā kāda laba ideja, kuru pēc tam var realizēt darbā. Tas ir tāds pārdomu brīdis, tāpēc arī man tā riteņbraukšana patīk,” viņš saka, skaidrojot, ka motokrosā nedrīkst ļaut domām aizklīst prom, var domāt tikai par trasi, jo citādi visdrīzāk sekos kritiens.

Viņš pārliecināts, ka cilvēks radīts, lai kustētos, tāpat fiziskas aktivitātes ir iespēja veltīt laiku sev: “Manuprāt, sports ir viens no labākajiem veidiem, kā veltīt sev kvalitatīvu laiku, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka cilvēks dienā atrod vienu vai divas stundas, ko veltīt sev. Ja tas ir sports – tie ir divi zaķi ar vienu šāvienu.”