Ordeni par Iekšlietu ministrijas sargāšanu saņēma pēc 17 gadiem. Saruna ar izdienējušo policistu Kociņu

Ierodoties pie Kociņa dzīvoklī Iecavā, gaitenī laipni sagaida arī Agra sieva Aija un aicina nenobīties no ģimenes mīluļa Lakija – varena izmēra kaķa, kurš pēc brīža gurdi iznāk atrādīties ciemiņam. Ar Kociņu piesēžam virtuvē un sākam sarunu ar to, kāpēc viņš vispār tajā 1991.gada janvāra naktī bija Iekšlietu ministrijā.

Agris Kociņš ir zemgalietis – skolā savulaik mācījies vēl Rundāles pils telpās, pēc armijas 1989. gadā sāka strādāt Bauskas milicijā. Barikāžu laikā viņam bija 21 gads. “Divdesmit viens, martā palika divdesmit divi,” viņš precizē.

Sargāt Iekšlietu ministriju 1991. gada janvārī Bauskas miliči pieteicās brīvprātīgi. “Varu pateikt par sevi personīgi – mēs visi bijām ar pagoniem, un mums bija jāpieņem lēmums. Nu, ir tā ministrija jāaizstāv! Tā ir mūsu ministrija, pareizi? Tātad jāaizstāv. Un to arī darījām. Braucām brīvprātīgi uz Rīgu un aizstāvējām,” viņš noteiktā balsī saka.

Liktenīgajā maiņā viņi bija astoņi. Trijiem biedriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra jau deviņdesmitajos gados, Agrim Kociņam un pārējiem četriem – tikai 2008. gadā. “Pirmie ordeni saņēma tie, kas bija smagi ievainoti, – nu jau nelaiķis Jānis Jasevičs, Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais,” atminas Kociņš.

Ordenis – arī sievas nopelns

Par sev piešķirto ordeni viņš uzzināja darbā. “Tas bija kaut kur ap pusdienlaiku. Man nebija ne jausmas, ka man ordenis piešķirts, vienkārši kolēģis piezvanīja un apsveica,” viņš atceras. Kolēģis Agra vārdu bija ieraudzījis oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Sākumā šķitis, ka tas ir joks – kopš 1991. gada barikādēm taču bija pagājuši jau 17 gadi. Bet jau 90. gados visi Iekšlietu ministrijas aizstāvji bija saņēmuši Iekšlietu ministrijas atzinības, tāpēc rūgtuma par tik ilgi nākušu ordeni neesot bijis.

“Tāds mazs pārsteigums jau bija, ka pēc tik daudziem gadiem valsts ir novērtējusi tos visus notikumus... Gandarījums bija, ka no valsts saņemts augstākais apbalvojums,” atzīst Kociņš.

Saņemt ordeni viņš devās kopā ar sievu Aiju. Viņi bija apprecējušies tikai pusgadu pirms barikādēm. “Kā es vienmēr ar humoru saku... Nē, bez humora, nopietni – viņas nopelns arī tajā visā ir. Viņas pārdzīvojumi un viss pārējais. Tā nu braucām kopā saņemt,” viņš uzsver.

“Citreiz ir prasījuši – jūs tur zem lodēm bijāt, bet citam iedod par citu ko. Es saku – nav jau obligāti zem lodēm jābūt. Loģiski, ka tas ir daudz savādāk, bet cilvēki arī citās jomās lielu ieguldījumu valsts labā dod. Tas ir tāds plašs apbalvojums – varētu saņemt kopā arī ar sportistu, rakstnieku, mediķi, skolotāju, kurš mūžu nostrādājis un atdevis sevi. Tāpēc jau ir tas kapituls, kas visu izvērtē,” saka Kociņš.

Beidzot laiks sev

Gan par tajā janvāra naktī piedzīvoto, gan vēlāk saņemto ordeni Kociņš runā lietišķi un emocijās neizplūst. Viņš ir pieredzējis specvienību policists. “Ziniet, mani jau vairs ne ar ko nevar pārsteigt,” viņš nosmejas. Lai gan 21 gada vecumā pieredzējis lodes virs galvas,  Kociņš turpināja darbu policijā un strādāja vadošos amatos specvienībās, paaugstināta riska operācijās.

“Varbūt tas ir raksturā. Es dzīvē sevi vispār uzskatu par cīnītāju. No ceturtās klases nodarbojos ar brīvo cīņu, Murjāņu sporta skolu esmu beidzis, PSRS sporta meistars biju. No Valsts policijas startēju vairākos Eiropas un pasaules čempionātos – sambo, džudo, brīvā cīņa. Tikai pēdējos gados esmu metis mieru,” atklāj Kociņš.

Pērn viņš devās izdienas pensijā un pirmo reizi kopš 1993. gada vairs ik rītu nebrauc no Iecavas uz darbu Rīgā. Tagad ceļ ģimenei māju, aizraujas ar makšķerēšanu un medībām. Pēc darba pagaidām neilgojas.

“Man nekad tik daudz brīvā laika nav bijis. Tagad varu veltīt to sev, pilnveidot kaut ko savā dzīvē, ģimenē,” viņš pasmaida.

Kad jautāju, ko gribētos mainīt šodienas Latvijā, Agris Kociņš atbild par sev pazīstamo iekšlietu sistēmu: viņu neapmierina neparedzamā un mainīgā izdienas pensiju sistēma. Pašu tas vairs neskar, bet esot žēl jauno kolēģu, kuri nezina, ar ko rēķināties.

Klāt arī Vecrīgas grautiņos

Aizrunājamies par kādu notikumu, ko labi atceras daudzi, – 2009. gada 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā. “Es ne tikai biju tur klāt. Es arī tur komandējos ar saviem virsniekiem. Masu nekārtības pašas par sevi ir ļoti smagas,” viņš nopūšas. Kociņš vērtē, ka pie tā brīža situācijas savaldīt pūli izdevies salīdzinoši ātri. Bet, kad pārguris no rīta atbraucis mājās, patīkami nav bijis.

“Domāju – nu, viss ir jauki, ka brīva Latvija. Bet, ja tā tauta, par kuru tu esi cīnījies, tev met ar ķieģeļiem... Nenosodu visu, bet atsevišķi eksemplāri... Iekšējs nosēdumiņš bija. Bet es to nesaucu par demokrātiju. Uzskatu, ka tā bija visatļautība un nekaunība. Demokrātiju neizcīna ar ķieģeļiem, pudelēm un laupīšanām,” viņš strikti saka.

Domās atgriežoties pie 1991. gada janvāra notikumiem un saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa, Agris Kociņš sarunu noslēdz ar atziņu, ka par savu valsti vienmēr ir jācīnās: “Es jauniešiem varbūt ieteiktu: tagad ir viņu laiks, lai ar lielāku atbildību pieiet savai valstij. Viņiem to ir jāturpina sargāt un aizstāvēt. Mēs jau arī vēl neesam ārā metami, bet... (nosmejas) Tā kaut kā.”