“Panorāmas” vadīšana ir Gunāra Dūža redzamākais, bet tikai viens no daudzajiem darbiem ziņu raidījumā. Gunārs Latvijas Televīzijā ir 45 gadus, “Panorāmā” – tikai nedaudz mazāk. Kā pats saka, nav bijis tikai režisors, bet visu pārējo gan darījis.
“Strādājot par producentu, var izārstēt atļukušas ausis. (..) 100 reizes dienā jārunā pa telefonu, tad pie vienas auss, tad pie otras, un ausis kārtībā,” saka Dūzis.
Izvēle par labu žurnālistikai bija apzināta – vēl skolas laikā, pateicoties boksa trenerim Jānim Rovičam, Gunārs sāka bildēt un rakstīt “Sportiņam”. Taču nonākšana televīzijā, var teikt – bija nejaušība.
“Man bija doma – vai nu uz televīziju vai kinostudiju. Bet televīzija man bija tuvāk mājām, no Mellužiem līdz Āgenskalnam. Nevis līdz kinostudijai Šmerlī,” saka Dūzis.
Pašas spraigākās un arī aizkustinošākās atmiņas Gunāram saistās jau ar notikumiem Zaķusalā – Atmodas laiku. Kā atminas kolēģi, 1987.gadā tieši Gunārs, tolaik būdams programmu direktors, deva atļauju iet ēterā jaunajai, neatkarību un brīvvalsts ideju atbalstošajai “Sestdienas Panorāmai”. Strādājiet, mēģiniet – toreiz teicis Gunārs Dūzis.
Tomēr visspilgtākais brīdis, kura dēļ vērts būt un strādāt, viņam saistās ar 1991.gada janvāri, Barikāžu laiku: “Te visapkārt bija ugunskuri. Es noliku mašīnu stāvvietā. Gāju cauri tiem cilvēkiem, kas pie ugunskuriem, pie mašīnām stāvēja, aizgāju līdz durvīm un sapratu, ka šeit nekas nevar notikt, ka mūs sargā. Mums vienkārši jāstrādā, jādara savs darbs, un mūs sargā. Tā bija tāda laba sajūta. Nu, viņi arī varēja nenākt pie televīzijas, bet viņi nāca.”
Apcerīgu Gunāru Dūzi gan negadās redzēt bieži. “Panorāmiešiem” un arī skatītājiem viņš vairāk saistās ar smalkiem jokiem - gan aizkadrā, gan kadrā. “Man vislabāk vienmēr paticis, ka cilvēki tavā producētajā raidījumā var iesmieties. Pēc 1991.gada, kad viss kļuva brīvāk, arī “Panorāmā” parādījās ne tik stīvas tēmas. Mēs ar Ināru Makārovu taisījām, var teikt, aizliegto paņēmienu, cīnījāmies par latviešu valodu,” atceras Gunārs Dūzis.
Skatoties uz viņu arhīvu kadros, tagad šķiet, ka pat piecas atšķirības grūti atrast, lai gan tos šķir daudzi gadi. Gunāram ir skaidrojums, kāpēc tā: “Man vienmēr licies, ka
“Panorāmā” gan tad, gan tagad atnāk jauni cilvēki, kuri ātri paliek pieauguši, bet viņiem jārēķinās, ka ilgi nepaliks veci.”
