“Labvakar, biedri!” Tā padomju gados sākās “Panorāma”. Tomēr diktoru darbā ziņu programma nebija vienīgā, kas jāvada.
Diktors toreiz bija visas televīzijas vakara programmas saimnieks un bija ekrānā gan bērnu raidījumos, gan koncertos un pat vadīja Dziesmu svētkus.
Tāpat kā tolaik, kad televīzija vēl bija melnbalta, arī joprojām Uldis Deisons savos nu jau 85 gados ir pārsteigts, ka toreiz tika pieņemts darbā. Viņš ir no izsūtīto ģimenes un no Sibīrijas atbraucis kā bārenis. Iespējams, tieši tādēļ bija ļoti sabiedrisks. Izmācījies par skolotāju un aizrāvies ar aktierspēli tautas teātrī.
Līdz brīdim, kad, atsaucoties uz sludinājumu avīzē, pieteicās diktoru konkursā, kopā ar vēl apmēram divsimt pretendentiem.
“Pirmajā reizē nepaņēma nevienu. Man sanāca dusmas, es pagatavojos vēl un gāju otrreiz.
Un tad mēs ar Liepājas teātra aktieri, vēlāk jau direktoru Jāni Dreiblatu vinnējām konkursā. Abi izsūtīto bērni. Tā bija milzīga problēma, jo vajadzēja jau tādu pareizu biogrāfiju, bet šie samaitātie no dzimšanas – tādu draņķus ņem pretī. Un tad mēs uzvarējām tajā konkursā,” stāsta bijušais LTV diktors.
Lai gan darbs ar pēdējā brīža “Panorāmas” ziņām bijis pārbaudījums nerviem, pāri stresam bijis prieks vienmēr būt jaunāko notikumu epicentrā. Un līdz pat šai dienai Deisons jūtas laimīgs, ka viņam bijusi iespēja stāstīt par rīdzinieku Mihailu Tālu, kurš izcīnīja pasaules čempiona titulu šahā. Un par interviju ar šķēpmešanas treneri Valentīnu Mazzālīti, kurš izaudzināja olimpisko čempionu Jāni Lūsi.
“Nu kas bija svarīgs? Vai kāds brauca debesīs, vai nira dzelmē, kas bija svarīgs – tas bija arī Panorāmā"" iekšā!” stāsta Deisons.
Kādas atmiņas par Panorāmu ir vienam no pirmajiem diktoriem- Uldim Deisonam? Viņš bija viens no 200 pretendentiem diktoru konkursā! Šovakar @ltvpanorama #Panoramai60 #LTVkamera pic.twitter.com/0AGubBYPbj
— Ivans Milovs (@IMilovs) March 12, 2018
Par ziņām, kas saistījās ar padomju nomenklatūru, daudz neesot īsti, ko atcerēties: “Kas jādara, jādara! Uzliec pareizo plati un intonāciju, kā vajag – to es vēl labi pieprotu.”
Deisons atminas, ka ziņa par Komunistiskās partijas līdera Leonīda Brežņeva bērēm bija jānolasa kolēģim – diktoram Jurim Lapiņam, kurš tajā dienā dežurējis. “Tās valstsvīru bēres – tās jau neviens nepārdzīvoja pa īstam. Visas viņas likās teātris.”
Tā laika “Panorāmas” žurnāliste Daina Bruņiniece atceras – viņas filmēšanas grupai bija uzdevums ierakstīt intervijas ar iedzīvotāju atvadu vārdiem Brežņevam, bet neveicies atrast nevienu labu runātāju. “Nu, mēs tagad runājam, bet filma taču iet un filma maksāja toreiz! Toreiz divus metrus nofilmēja, vienu vajadzēja parādīt. Man jau tā filma ir aizgājusi, limits trīsreiz jau ir pāri. Es viņam saku – īsi. Viņš tagad sakoncentrējas: “Šodien mums ir lielas skumjas, jo (..) ir miris Vladimirs Iļjičs Ļeņins!” Tad es sapratu, ka es savu filmēšanu beidzu Paldies!”
