Dāvidsons – sprauns un labā noskaņojumā - joprojām tur roku uz pulsa aktualitātēm un sporta norisēm un dodas kilometriem garās pastaigās gar ezeru. Viņa vairāk nekā 50 gadu ilgā žurnālistikas pieredze ir pilna visdažādāko stāstu. Edvīna pirmais sižets ēterā bija 1963. gada decembrī. Lai arī tobrīd žurnālista izglītības viņam nebija, televīzijas izjūta bija jau no pirmās dienas.
Katram sižetam Edvīns rūpīgi gatavojies, iepriekš braucis izstaigāt un izpētīt rūpnīcas, par kurām būs jāstāsta, lai atrastu kādu “knifu”.
“Piemēram, es pamanīju, ka elektrospuldžu rūpnīcā, tur, kur ir tāds mehānisks darbs, ir viena ļoti smuka meitene. Un sāku no viņas tuvplāna un teicu: “Mēs neesam nekādā skaistumkonkursā, bet mēs esam uzņēmumā, kas mums visiem dod gaismu, ražo elektrospuldzes.” It kā elementārs piegājiens, bet tas piesaista!” piemēru piedāvā Dāvidsons.
Citā reizē gumijas izstrādājumu rūpnīcai Rīgā uzdots piecgades plānu izpildīt trīsaprus gados. Rūpnīcas direktore Edvīnam sūrojusies – izejvielu piegādātāji Armēnijā nemaz nevar tik daudz īsā laikā atsūtīt. Edvīns sēžas lidmašīnā un laiž pie armēņu rūpnīcas direktora.
“Un viņš tā plāta rokas - “Paklausieties! Viņi varbūt gribēs divos gados izpildīt? Viņi varbūt gribēs, es nezinu, ko!” - Es saku: “Bet ne jau viņi [rūpnīca] to izdomājuši.” Viņš saka: “Es to politiku saprotu, es zinu. Bet cik mēs saņemam no Uzbekistānas izejvielas, tik mēs varam saražot un aizsūtīt.” Es ar to gribu teikt – kāds absurds bija padomju ražošana!” stāsta Dāvidsons. “Saproti, man tas funktieris bija tāds: ja tu žurnālistiski atrodi kaut kādu knifu, vienu no tiem, ko es iepriekš stāstīju – un man tādu piemēru ir daudz – tad viņš novērš uzmanību. Tajā laikā ļoti modē bija: “Brežņevs partijas plēnumā teica to un to, un sekojot viņa norādījumiem...” Nevienā sižetā man tas nebija!”
1976. gadā atbrīvojās vieta sporta redakcijā. Tā vienmēr bijusi Edvīna kaislība.
Bet arī strādājot tur, par citām aktualitātēm nav aizmirsts. 1990. gada vasarā plānots braukt uz Čehiju filmēt motokrosu, taču Edvīnam bija arī cits mērķis – Prāgā tikt klāt savam elkam, prezidentam Vāclavam Havelam.
“Es tajā laikā ļoti daudz klausījos “Amerikas balsi”, BBC. Man viņš bija tā kā svētums. Viņš sēdēja cietumā, būdams Nobela prēmijas laureāts. Cīnītājs par cilvēktiesībām, demokrāts,” par savu cieņu pret Havelu stāsta Dāvidsons. “Un tad, kad viņu izlaida no cietuma, sākās Čehijas un Austrumeiropas notikumi – ar Berlīnes mūra sabrukšanu un tamlīdzīgi – man bija mērķis viņu satikt,” atminas žurnālists.
Caur čehu paziņām uzzinājis, ka 29. jūnijā Havels dosies uz godināšanas pasākumu teātrī, kur viņa ieslodzījuma laikā zem segvārda turpināja uzvest Havela lugas. Kopā ar operatoru Andreju Verhoustinski nofilmējuši Havela ierašanos un caur Edvīna paziņām lūguši prezidentam interviju. “Tur bija BBC, CNN un visu to kompāniju pārstāvji. Viņš teica:
“Es esmu gatavs sniegt interviju Latvijai, jo viņi pašreiz cīnās par to, kādēļ es sēdēju cietumā. Un tad es tiku pie intervijas,” lepojas Dāvidsons
un piebilst: “Tas arī rada to patriotismu līdz mūža galam. Man var visu ko stāstīt, es varu just visādas problēmas, visu, kas notiek, viens otru krāpj... Bet to patriotismu man neizdzīs”.
Viņam ir arī novēlējums mūsdienu, īpaši jaunajiem žurnālistiem. “Es novēlētu, protams, patriotismu sevī. Rast tādu pieeju skatītājam, lai tas patriotisms izstaro arī no ekrāna. Lai tie, kas drusciņ svārstās, šaubās un atceras padomijas laikus un, redz, tolaik bija par velti tas un tas, bet padomā – par kādu cenu un kāpēc tas tā bija! Un tas ir mans galvenais novēlējums, lai jaunie žurnālisti, kuri, manuprāt, strādā ļoti aktīvi, interesanti – ja jau es skatos joprojām “Panorāmu”, tas ir apliecinājums – lai viņi prastu iedarboties uz skatītāju ar to savu iekšējo saturu, kas ir viņos. Lai sižeti un attieksme iedarbotos tikpat sekmīgi arī uz skatītājiem!” saka Dāvidsons.
