Dzīvē metālists
Tiem, kuri Oto redzējuši tikai uz ekrāna pusaugu strēlnieka Artūra Vanaga karavīra šinelī, pirmais iespaids varētu būt pārsteidzošs: uz interviju viņš atnāk smagos metālista zābakos un džinsu jakā ar uzšuvēm, zem kuras vīd smagā metāla grupas „Iron Maiden” krekliņš. Kreiso roku ieskauj dzelkšņota aproce.
Nupat Oto piedalījies Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdijā „Tizlenes”. „Es biju garais klasesbiedrs, metālists,” viņš paskaidro. Par garumu viss skaidrs – ar metru deviņdesmit viens Oto pie tādas iesaukas nebija grūti tikt. Bet metālists – vai tas filmēšanās iespaidā? „Nē, es pats arī dzīvē esmu metālists. Sāku klausīties metālu ap to laiku, kad „Dvēseļu putenī” sāka filmēt otro posmu. Viss sākās, kad atklāju latviešu grupu „Skyforger”,” stāsta Brantevics. Tad mūzikas sarakstam pievienojās arī tādi klasiķi kā „Metallica”, „Judas Priest” un jau pieminētie „Iron Maiden”. “Tagad es klausos black metal - mana tagadējā draudzene iepazīstināja ar šo žanru. Fanoju par “Burzum”, “Darkthrone”, “Gorgoroth”, “Taake” un citam black metal grupām,” Oto stāsta. Saku, ka viņš izskatās gluži kā izkāpis no filmas „Jelgava '94”. Un izrādās, ka esmu trāpījusi desmitniekā. “Esmu to noskatījies vairākas reizes. Latviešiem jau tā ir tāda metālistu kulta filma,” viņš nosmejas.
Pauze mācībās
Oto Brantevics bija viens no tiem 12 tūkstošiem jauniešu, kam Covid-19 pandēmijas dēļ vidusskolu nācās pabeigt attālināti. Kopš marta vidus mācības notika mājās, tikai eksāmenus vasarā kārtoja klātienē. “Tas bija ļoti sarežģīti. Negulētas naktis... Negribu vainot skolotājus, jo arī viņi īsti neizprata, kā šo mācību procesu veikt, kā darīt savu darbu. Katram skolotājam bija savi paņēmieni, kā kārtot ieskaites,” stāsta Oto. Viņš šovasar absolvēja Kuldīgas Centra vidusskolu.
Iepriekš intervijās teicis, ka augstskolā gribētu studēt vēsturi. Taču ieceri šogad “iegāzis” centralizētais matemātikas eksāmens, kur pietrūka pāris procentu, lai iestātos Latvijas Universitātē.
No sākuma domāju stāties kaut kur citur, bet sapratu, ka gribu studēt vēsturi un gribu studēt tieši Latvijas Universitātē. Tāpēc es labāk paņemšu gadu brīvu, pārlikšu matemātikas eksāmenu un stāšos vēlreiz, nevis iestāšos kaut kur tikai studēšanas pēc,
norāda Oto. Pašlaik viņš ir darba meklējumos.
“Daudzi domā, ka mana interese par vēsturi sākās pēc “Dvēseļu puteņa”,” saka filmas galvenā varoņa atveidotājs. Izrādās – vēsture patikusi jau senāk. “Tas sākās kādā astotajā klasē, vairāk kā gadu pirms filmas. Tad gan es to neņēmu tik nopietni – biju maziņš, skatījos visādas Holivudas tipa mākslas filmas par vēsturi, par kurām tagad saprotu, ka tas ir viens liels safabricējums. Bet “Dvēseļu putenis” to noteikti aiznesa nopietnākā virzienā,” atceras Brantevics.
Par vēsturi Oto runā ar lielu aizrautību: tā viņam ir svarīga, lai izprastu likumsakarības pagātnē un arī to, kas varētu notikt nākotnē. “Tā ir arī mūsu identitāte. Pirms sāku vairāk interesēties par vēsturi, nezināju, cik bagātīga ir mūsu kultūra. Ne tikai tā, kurā ir aizguvumi no krievu, poļu, vācu, zviedru puses, bet arī mūsu tradīcijas un tikumi no laikiem pirms krustnešu iebrukuma, kad te bija baltu pagānu ciltis. Nebija jau vienas Latvijas, ciltis arī karoja savā starpā,” viņš atzīmē un piebilst: “Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta. Un, lai kā cilvēki to neapjauš, tā ir pasaules vēstures viduspunktā.”
Apzinās ES nozīmi pasaulē
Vēstnieku skola
“Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas” ir Eiropas Savienības mēroga programma, kuru Latvijā sadarbībā ar pedagogiem īsteno Eiropas Parlamenta (EP) birojs Latvijā.
Mērķis:
Zināšanas - pilnveidot jauniešu izpratni par Eiropas Savienību, integrējot formālajā un neformālajā mācību procesā.
ES pilsonis – stiprināt apziņu par sevi kā nozīmīgu Eiropas sabiedrības daļu.
Līdzdalība – motivēt īstenot pilsonisko līdzdalību.
Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas veido pastāvīgi augošu skolu tīklu, kurā sadarbojas skolēni (9.-12.klase), skolotāji, dažādu jomu eksperti un EP deputāti. Tiek īstenoti informatīvi, izglītojoši un radoši pasākumi (atklātās stundas, konkursi, izstādes, diskusijas u.c.), lai stiprinātu izpratni par Eiropas parlamentāro demokrātiju un ikviena lomu tajā.
“Pirms iestājos “Eiropas klubā”, man nelikās, ka Eiropas Savienība ir kaut kas ļoti tāls un svešs, bet man arī nešķita, ka tai ir tik liela loma Latvijas politikā. Likās, ka uz pasaules skatuves tai ir tāda pārspīlēta, pompoza loma – tikai krata ar pirkstu, bet īsti neko nevar darīt,” atceras Oto. Ar laiku sapratis, ka Eiropas Savienībai ir liela ietekme uz Latvijas likumdošanu. “Piemēram, saistībā ar cilvēktiesībām – nevar diskriminēt seksuālās minoritātes. Polija to dara, un saņem ES sankcijas. Bet uz pasaules skatuves – jā, tā krata ar pirkstu, bet veic arī darbības, lai panāktu savus mērķus. Kaut vai sankcijas pret Krieviju,” viņš norāda.
Arī pats savu nākotni Oto saista ar politiku. “Tāda doma ir, bet īsti nav skaidrs, kur sākt. Viens no loģiskākajiem veidiem būtu stāties kādā partijā, jo man jau ir 18. Bet būšu atklāts – neviena partija man neiet īpaši pie sirds,” viņš atzīst. Esot gan politiskie spēki, kas tuvāki par citiem, tomēr “baigi nefanoju un neietu stāties iekšā”. Pēc “Dvēseļu puteņa” dažs politiķis rakstījis, aicinājis uz pasākumiem, uz kafiju, bet Brantevics savu ceļu vēl turpina meklēt.
Ka jābūt pilsoniski aktīvam – par to gan neesot šaubu. “Esmu bieži dzirdējis, ka jaunieši saka: kāda jēga iet uz vēlēšanām? Nekas nemainīsies, kāpēc man tērēt savu laiku?” saka Brantevics un atbild ar pretjautājumu: “Bet kāpēc tad tu pats neej un nedarbojies? Iedomājieties, ja visi tie jaunieši, kuri saka, ka nekas nemainīsies, sāktu paši darboties un varbūt arī pretendētu uz Saeimas deputāta amatu, varbūt arī kaut kas mainītos! Bet tas nenotiks, jo viņi ir pārāk pasīvi. Viņiem no vecākiem un vecvecākiem ir instalēts padomju domāšanas veids.”
Gribēja būt jūtūberis
Oto domā, ka lielu lomu jauniešu pilsoniskajā pasivitātē spēlē arī sociālie tīkli un to stimulētā pārliecība, ka laimi nes nauda un slava.
Viņi ļoti kāro būt influenceri, jūtuberi, aktieri, mūziķi – viņiem liekas, ka tāda dzīve ir viegla un baudāma, jo tu peldies naudā un gandrīz neko nedari, spriež Brantevics. Arī pašam esot to gribējies – līdz nofilmējās “Dvēseļu putenī” un iepazina kino industriju no iekšienes. “Tas noteikti nav viegls ceļš. Un Latvijā es neteiktu, ka tā ir arī ļoti laba dzīve – ir daudz aktieru, kas strādā ļoti daudz, bet pelna maz,” viņš saka.
Līdzās aktiera darbam Oto iemēģinājis roku arī tehniskajā aizkulišu darbā – cēlis telti, palīdzējis iekārtot filmēšanas laukumu. “Smagākais bija nest visas tās drēbes un kurpju maisus. Mana maiņa bija kādas 17 stundas. Ar to es vēl vairāk sapratu, cik filmēšanas darbs ir grūts, jo pabiju arī to cilvēku ādā, kuri nav uz ekrāna. Tas ir ļoti smags darbs,” atzīst Brantevics.
“Dvēseļu putenī” Oto sāka filmēties, kad viņam bija 15 gadu.
Pirms tam es arī gribēju būt jūtūberis. Par nākotni vispār nedomāju – sapņoju tikai par lielām naudas kaudzēm un ceļošanu pa Ameriku,
viņš ar smaidu atceras. Un šodien secina, ka filmēšanās pieredze atstājusi lielus nospiedumus būtiskā personības veidošanās posmā. “Es vairāk sāku identificēties kā latvietis, sapratu, ko tas nozīmē. Tas mani noturēja pie šīs zemes – ka man šeit ir jāpaliek. Otrs – es sapratu, ka nekas dzīvē nenāk viegli. Daudzmaz sapratu, kāda bija strēlnieka dzīve un cik smaga tā bija arī pirms tam – cik daudz bija jāstrādā laukos un pilsētas rūpnīcās. Sapratu arī to, cik grūts ir aktiera darbs. Redzēju, kā darbojas režisors, operators, grimētāji, kostīmu mākslinieki, mākslas departaments un visi citi – cik viņiem ir grūts fizisks darbs, kur ļoti daudz jādomā līdzi, lai gan ir vēlas nakts stundas, ļoti auksts vai karsts. Nekas nenāk viegli. Sapratu: ja gribu atrast vieglo ceļu un vieglo naudu, tas man atspēlēsies tikai tā, ka man vispār naudas nebūs.”
Par daļu no “Dvēseļu putenī” nopelnītā honorāra Oto Brantevics nopirka savai ģimenei ekskursiju uz Baltkrieviju. Šodien esot īpaši sāpīgi raudzīties uz tur notiekošo pēc prezidenta vēlēšanām. “No vienas puses, man ir ļoti liels prieks, ka beidzot cilvēki sāk protestēt. Lai gan Padomju Savienība vairs nepastāv, Baltkrievija joprojām ir kā tāda padomju republika. Tur ir pieminekļi Ļeņinam, Staļinam, Dzeržinskim, padomju simboliku var nopirkt gandrīz uz katra stūra – es to visu redzēju. Tas man ļoti skumdina, jo padomju režīms, tāpat kā pret citām tautām, bija nežēlīgs arī pret baltkrievu tautu,” saka jaunietis. Baltkrievija kā zeme un baltkrievi kā tauta viņam ļoti patīkot, tāpēc Brantevics ļoti cer, ka neatkārtosies scenārijs, kas pēc diktatoru gāšanas piemeklējis daudzas valstis – haoss, korupcija, zagšana. “Ļoti ceru, ka Baltkrievijā nebūs šādas situācijas,” viņš piebilst sarunas noslēgumā.
*Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2020. gada 1. septembrī.
