Valērijs savā Zolitūdes dzīvoklī gatavo tēju. Pēc traģēdijas pat visvienkāršākajām lietām ir pilnīgi cita jēga. Sācis vairāk atpazīt cilvēkos labo un slikto. Ilgu laiku traģēdijas vietai centies mest līkumu, tomēr pamazām atceras arvien vairāk detaļu par notikušo. Bieži vien, braucot tramvajā no darba mājās, tāpat uz mirkli pieverot acis.
“Aizver acis un sāc domāt. Tev nav, ko paelpot. Sešas stundas. Nu labi. Sākumā gaidi, bet tad saproti, ka ne jau tik ātri visus atradīs. Pati dīvainākā doma tā, ka es taču redzēju, kā gaiss kustējās pirms nobrukuma. Es stāvēju pēdējais rindā, man nebija, ko darīt, pagriezos un skatos – gaiss viļņojas. Nodomāju – tūlīt sabruks!” stāsta Valērijs.
Viņam paveicās, viņš gulēja līdz acīm gruvešos un galva bija iesprostota starp betona bluķiem, taču fizisku traumu nebija. Glābēji viņu izvilka ar trešo piegājienu. Vairāki viņa paziņas no apkārtējām mājām gāja bojā. Lai palīdzētu viņu radiniekiem un citiem cietušajiem, Valērijs pievienojies sabiedriskajai organizācijai, kas izveidota pavisam nesen. “Es arī sākumā domāju - priekš kam tāda biedrība nepieciešama, bet pēc tam...Nedod Dievs, ka vēl kaut kas tāds notiek. Vajag atbalstīt un palīdzēt. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienās, kad ir tik daudz vientuļu cilvēku. Kaut vai nolīgsim sociālo darbinieku... Kad tu pats pārdzīvo savu sāpi, tad gribas palīdzēt citam!” saka Valērijs.
Arī Ivetas ikdiena ārēji nav mainījusies. Tomēr tā ir pilnīgi cita dzīve. Iveta zaudēja savu dārgāko cilvēku – vīrieti, ar kuru vēlējās nodzīvot līdz mūža galam. Viņi bija plānojuši kaut kad vasarā salaulāties, bet nepaspēja. Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta virsleitnants Edgars Reinfelds devās uz parastu dežūru - darbu viņš dievināja. “Darbs bija viņa sirdslieta.Viņam patika adrenalīns,” saka Iveta.
Ivetai ir jāsaņemas, lai neraudātu. Viņa atzīst, ka nav vēl pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu par to runāt mierīgi. Televīziju kameras bija fiksējuši to brīdi, kad no gruvešiem iznesa Edgaru. Iveta viņu atpazina pēc ugunsdzēsēju ķiveres. Tagad sev pārmet tikai to, ka daudz biežāk nav teikusi viņam, cik ļoti viņu mīl. “Tā tas ir,” saka Iveta.
Cietušie atzīst, ka nealkst atriebības, vien to, lai vainīgie saņemtu taisnīgu sodu.
