Otrreiz izmanto pat pogas
Drēbnieka arodu Kristīne apguva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, taču nekad nebija tajā praktizējusi, jo tolaik vienīgā iespēja bija strādāt fabrikā, darinot apģērbus vairumā un pēc noteikta modeļa. Vasarās, dzīvojot Jaunjelgavā, viņa brīvajos brīžos šuva tērpus pati sev, piemēram, kad plānoja doties uz kādu koncertu. Bieži gadījies, ka vienreiz uzvilkts tērps tiek ielikts skapī un, ļoti iespējams, nekad vairs netiek lietots. Lai apģērbam iedotu otro dzīvi, pirms diviem gadiem Kristīnei radās ideja no esošām drēbēm radīt jaunas. Dizainere vēlas cilvēkus iedvesmot izvēlēties oriģinālus tērpus, nevis masveida produktus.
Kristīne, draudzenes pamudināta, ar tobrīd desmit gataviem tērpiem piedalījās tirgū un nevienu no tiem mājās nepārveda. Pircēju ieinteresētība lika viņai saprast, ka tērpu darināšanu ir vērts turpināt. „Dzīvē nav nejaušību, visas ir likumsakarības. Kādu soli spersi, tur tu nokļūsi. Ja tu ej pareizā virzienā, tad tie soļi ir raiti,” savās atziņās dalās Kristīne.
„Es esmu akcentu cilvēks, pievēršu uzmanību sīkām podziņām, mazām detaļām, kuras citi, iespējams, pat nepamana,” atklāj Kristīne, rādot žaketi, kurai katra poga ir atšķirīga. Tas tāpēc, ka viņa izmanto visas jau rīcībā esošas pogas, nepērkot jaunas. „Lai viss iet kustībā, nekas neieguļas. Ja vajag kādu īpašu krāsu, tad apvelku pogu ar audumu,” saka Kristīne.
Varētu šūt bez mitas
Viens tērps, kura uzšūšanai vajadzīga aptuveni diena, top no diviem trim citiem. Tērpu māksliniece netic tam, ka apģērbs nes līdzi iepriekšējā nēsātāja auru. „Auru veido tas, ka tu nēsā drēbes un neesi tās izmetis. Tās drīzāk nes līdzi manu enerģiju, es tās uzlādēju, runājot ar tām.
Tā, kā mana mamma runā ar puķēm... Smējāmies, ka galvenais, lai nesāk atbildēt,” stāsta Kristīne. Veidojot tērpus, vissarežģītāk ir griezt. Ja agrāk Kristīne īpaši minstinājās, to darot, tad tagad vairs ne – ja sanāk nogriezt ne tā, kā gribētos, tad izdara to citādi.
Pēdējā laikā Kristīne piekopj ''šūšanas fitnesu'' – darina tērpus, stāvot kājās. „Es varētu šūt visu laiku, nekad neesmu no tā nogurusi. Domāju, vai tas kādreiz pāries. Nezinu, ko darīju visu savu mūžu, kāpēc nesāku šūt agrāk,” saka Kristīne, atzīstot, ka, ja dara to, kas patīk, dzīve nav grūta.
Ar radiem izveido biedrību
Ideja, ka dzimtajā Jaunjelgavā vajadzētu kaut ko darīt, izskanēja no Kristīnes dēla, braucot mašīnā. „Parasti, aizbraucot uz turieni, nākas dzirdēt, ka viss ir tik slikti. Kad tu neesi ikdienā klāt, tu nevari pārbaudīt, bet patiesība izrādījās citādi,” atklāj Kristīne.
Viss sākās ar lielu vēlmi darīt, idejas radās pēc tam – tā pirms trim gadiem tika izveidota biedrība „RADI Jaunjelgavā”. Šis nosaukums radies no tā, ka biedrības veidotāji ir radinieki savā starpā, “radinieki” pilsētai un viņi atbalsta radīšanu.
Viens no biedrības organizētajiem pasākumiem ir „RADU tirgus”. Apkārtējo neticība sākumā bija milzīga. Kad kāds jautāja, kas būs, ja kaut kas nesanāks, Kristīne ar smaidu atbildēja: „Ļoti labi, tad es varēšu kaut ko citu izdomāt!” Triju gadu laikā noorganizēti jau 25 tirgi. „Arī tagad, pēc trim gadiem, mēs vienmēr pie visiem tirgotājiem pieejam, aprunājamies, apkampjamies. Mēs gribam arī veidot attiecības, nevis tirgot tikai materiālas lietas,” stāsta sieviete.
Kristīnei lielu prieku sagādā dēls Eduards, kurš ir īsts savas zemes patriots. „Viņš 25 gadu vecumā ir lielisks atbalsts man gan ikdienā, gan biedrības darbos. Pavisam nesen Eduards sāka piepildīt savu sapni par dzelzceļu Jaunjelgavā kā tūrisma objektu. Brīnumi notiek tur, kur tiem tic! Es ticu, ka viņam viss izdosies,” savā priekā dalās Kristīne.
Prom no lietu pārbagātības
Biedrība vada arī „RADU māju”, kur norisinās zaļās darbnīcas - nevajadzīgiem priekšmetiem tiek dota otra dzīve, piemēram, no velosipēdu un auto detaļām top piekariņi un svečturi. Ļaudis aicināti uz šo vietu nest lietas, kuras viņiem vairs nav nepieciešamas. Cilvēki atgādā traukus, dīvānus, tekstillietas, grāmatas, plates, šujmašīnas, reiz pat tika atvestas klavieres. „Mani aizkustina, ka cilvēki atdod mantas, kuras ir rūpīgi glabātas kā ģimenes piemiņas lietas ar savu stāstu un vēsturi. Esam pagodināti likt lietā gan kādas dāmas mammas austos audeklus un dvieļus, gan rūpīgi saudzētu šujmašīnu,” stāsta Kristīne.
„Mēs dzīvojam lietu pārbagātībā. Ar esošajām lietām varētu māju mājas iekārtot, bet mums vajag vēl un vēl. Šis laiks mūs nedaudz pietur un dod iespēju sakārtot domas. Kā gan citādāk pasaule varētu pateikt”: „Hei, cilvēki, mēs jūs nokratīsim nost, ja jūs nesapratīsiet, ka tas jau ir par daudz!”,” savu pārliecību pauž Kristīne.
Savā ikdienā Kristīne cenšas domāt par dabai draudzīgāku dzīvošanu, tāpēc šķiro atkritumus, uz veikalu dodas ar savu maisiņu. Šim piemēram seko arī viņas bērni. Kristīne iepērkas tikai lietoto apģērbu veikalos un nespēj atminēties reizi, kad būtu iegādājusies apģērbu lielveikalā.
Vēlas atgriezties Jaunjelgavā
„Lai gan mēs, Jaunjelgava, esam vārti uz Sēliju, es nekad sevi neesmu apzinājusies kā sēli. Priecājos, ka tagad par to runā vairāk, ka tas tiek aktualizēts,” saka Kristīne, atzīstot, ka sēļi noteikti ir strādīgi, paštaisni, arī atturīgi, bet to nevar attiecināt uz visiem. Pabraukājot pa pasauli, Kristīne sapratusi, ka negribētu būt viena no milzīgas masas. „Ne velti tā sēkliņa iekrīt tieši, kur tā iekrīt, un es esmu iekritusi tieši Jaunjelgavā. Šo pilsētu redzu kā sirmu omīti ar lakatiņu – tāda ir mana sajūta, ļoti silta un mīļa,” pauž Kristīne.
Dizainere pieļauj, ka tieši no dzimtās Jaunjelgavas nāk viņas enerģija, spēks un idejas, lai gan savulaik sieviete kautrējās, ka ir no mazpilsētas, jo likās, ka visi dzimst tikai lielpilsētās. Līdzīgu attieksmi Kristīne tagad mēdz novērt arī Jaunjelgavas jauniešu vidū. „Atnāk jaunietis uz darbnīcām, un es redzu to nogurumu viņa skatienā. Kaut viņi ātrāk saprastu, ka tas ir milzīgs spēks - nākt no mazpilsētas. Bet viņiem šķiet, un man arī kādreiz tā šķita: „Ātrāk prom no šejienes, un tad es dzīvošu!”. Tā lielākā kļūda ir, ka mēs gatavojamies dzīvot, bet nedzīvojam,” atzīst jaunjelgaviete.
Lai gan dzīve kopš vidusskolas beigšanas pamatā rit Rīgā, Kristīnei dziļi sirdī ir vēlme pārcelties atpakaļ uz Jaunjelgavu, bet šobrīd tas nav iespējams. Sieviete atzīst, ka viņa apskauž cilvēkus, kuri tur dzīvo. Viņasprāt, mazpilsētas ir bezgalīgas biznesa iespēju platformas, kuras varētu izmantot, ja vien cilvēkiem būtu vairāk uzņēmības un drosmes.
Dokumentālajā ciklā „Neatklātā Sēlija” uzzini, kādus vēl stāstus, personības un notikumus glabā Sēlija.
