Lāsmas vecvecvecāki uz Līgatnes papīrfabriku strādāt pārcēlās no Ventspils, atstājot aiz sevis dzirnavas. Tātad dzīve Līgatnē bijusi ļoti vilinoša. Lāsmas mamma Līgatnes papīrfabrikā strādāja laboratorijā, bet tētis tur bija mašīnlaidējs. Šodien Lāsma, lai gan dzīvo Siguldā, strādā Līgatnes Tūrisma informācijas centrā par gidi, jo viņu vilka atpakaļ uz dzimto vietu – gribējās Līgatnei kaut ko labu izdarīt.
Katrā kalnā pa pāris mājām
Līgatnes papīrfabrikas strādnieku ciemats ir izvietojies Līgatnes kalnos. Pirmās rindu mājas tur tika uzceltas aptuveni pirms 130 gadiem – 19. gadsimta 90. gados un pabeigtas 20. gadsimta sākumā (1914. gadā). Kopā Līgatnē ir 22 rindu mājas – katrā kalniņā pa divām trim rindu mājām un katrā mājas pusē ir seši līdz astoņi dzīvokļi.
Latvijas teritorijā 19. gadsimta beigās noteicēji bija vācieši, un Līgatnē tas bija Vilhelms Mencendorfs – papīrfabrikas īpašnieks. Tieši viņš bija tas, kura vadībā uzbūvēja šo ciematu strādniekiem. Ciemats tika būvēts ar mērķi, lai tas būtu pašpietiekams un papīrfabrikas strādniekiem būtu patīkama vide, kurā dzīvot un strādāt. Tas, ka kāds cits domāja par tavu dzīvi, tika ļoti novērtēts, un Līgatnē strādāt ieradās cilvēki no attālākajiem Latvijas nostūriem.
Mencendorfs rūpējās par saviem darbiniekiem, radot viņiem teju ideālo pasauli. Šajā pasaulē ietilpa darbs un bezmaksas dzīvesvieta – viens dzīvoklis ar savu atsevišķu ieeju, ūdens (sākumā no akas, bet ar laiku jau tas bija pieejams arī dzīvokļos), malka, kas tika piegādāta, elektrība, ko papīrfabrika vēlāk pati saražoja, savs puķu un sakņu dārziņš. Dzīvoklītī iekšā bija maza istabiņa ar diezgan augstiem griestiem, virtuvīte un kambaris. Telpas bieži tika nodalītas ar aizkariem. Pie mājas ārā bija šķūnīši malkai un turpat netālu katram sava sausā tualete ar atslēgu – tās joprojām izmanto daži Līgatnes iedzīvotāji. Papīrfabrikas klātesamība nodrošināja to, ka gandrīz visi dzīvoklīšu iedzīvotāji tualetē savu darīšanu kārtošanai varēja izmantot zīdpapīru, ko ražoja fabrikā. Uz labierīcībām viņi gājuši gluži kā ķeizari!
Koka māju otrajā stāvā bija ļoti mazi dzīvoklīši, kuros mitinājās neprecētie strādnieki jeb jaunieši.
Tur bija nodalītas puišu un meiteņu istabiņas, bet, ja laika gaitā kāds savā starpā saprecējās, tad fabrikas vadība jaunajam pārim piešķīra lielāku dzīvoklīti pirmajā stāvā.
Uz mājām vēl šodien var pamanīt metāla birkas – tās bija ēku apdrošināšanas zīmes.
Ja darbs ir grūts, sadzīve jāatvieglo
Šī ir koka apbūve, un mājiņās īpaši bija jārūpējas par ugunsdrošību, tāpēc visas “karstās” darbības, piemēram, maizes cepšana un ūdens vārīšana drēbju mazgāšanai, notika atsevišķi būvētā mūra ēkā. Saimnieces savstarpēji saskaņoja, kad kura ceps maizi vai mazgās veļu, lai viena otrai netraucētu. Līgatnē nebija lielas saimniecības, kādam mājās varbūt bija kāds lopiņš, bet tās drīzāk bija sīksaimniecības. Pienu un maizi varēja dabūt veikalā, bet pārējo pieveda. Ziemas veltes uzglabāja un dara to arī mūsdienās unikālos, iedzīvotāju veidotos pagrabos, kas tika izrakti smilšakmens klinšu alās. Līgatnē esot ap 300 pagrabalu. Strādniekiem Līgatnē papildus tika nodrošinātas visas sociālās vajadzības – tika uzcelts dzemdību nams, slimnīca, kultūras nams, veikala māja un skola. Savukārt no 1940. gada kādreizējā fabrikas direktora Vilhelma Fāles viesu mājā atradās bērnudārzs.
Strādāšana papīrfabrikā noteikti nebija viegla, bet Mencendorfam bija doma – ja darbs ir grūts, tad sadzīve ir jāatvieglo. To viņš izdarīja, nodrošinot saviem strādniekiem pienācīgus dzīves apstākļus.
Uzauga pasaku zemē
Lāsma uzauga dienesta dzīvoklī, kurā viņas ģimene mitinājās trīs paaudzēs. Viņa joprojām novērtē skaistumu, kas paveras no Rīgas kalna mājas. Pēc dzīvošanas un ceļošanas ārvalstīs viņa vēl vairāk ir pārliecinājusies par šīs vietas unikalitāti: “Nekur citur pasaulē tādas vietas ar tik skaistu vidi un tik unikālu apbūvi. Šī tiešām ir pasaku zeme, kurā esmu dzīvojusi!” Viņa atzīst, ka šo vietu par pasaku zemi padarīja vide, mājiņas, apkārtne un kaimiņi.
Rīgas kalnā, kurā Lāsma uzauga, bija vieni no draudzīgākajiem ļaudīm apkaimē. Viņa atceras, kā kaimiņi regulāri uz trepēm dzēruši kafiju, sarunājušies, visi kopā gājuši garās pastaigās – dzīvojuši kā savā kapsulā. Šāda vide un kaimiņu attiecības uz Lāsmu atstājuši lielu iespaidu – viņa arī šodien ne tikai sveicinās ar kaimiņiem, bet arī cenšas ar tiem sarunāties, tikties un veidot pēc iespējas labas attiecības. Lāsma atceras, ka ar pagalma bērniem parasti spēlējusies pie mājām esošajos šķūnīšos un ap malkas grēdām. Uz skolu ar smagu mugursomu gājusi citā kalnā – Skolas kalnā, veidojusi attiecības arī ar blakus kalnu bērniem. Drošības dēļ pie vecākiem uz darbu Līgatnes papīrfabrikā iet bija aizliegts, bet tāpat ik pa laikam izdevies iešmaukt.
Ziemas tumšajās un aukstajās naktīs ārā uz sauso tualeti pavadījis tētis, kurš ar lukturīti un savu klātesamību radījis drošības sajūtu. Lāsma atceras savu bērnību ar siltumu un sajūtu, ka viņai bijis viss.
Ļoti daudzi, kuri uz Līgatni atbrauc, unikālo rindu māju koka apbūvi jeb kalnu pilsētiņas, kas būvētas speciāli Līgatnes papīrfabrikas strādniekiem, nemaz nav redzējuši. Taču šādas koka mājiņas joprojām sastopamas uz katra no Līgatnes kalniem – Rīgas kalna, Skolas kalna, Remdenkalna, Plučkalna un Spriņģu kalna. Savukārt vietu, kura nav kalnā, sauc par Zaķu salu – tur arī tika uzceltas pirmās strādnieku rindu mājas.
