Dace Krejere: Kā vērtīgos un noderīgos padomus, ko dzirdam podkāstos, pēc tam varētu arī reāli īstenot savā dzīvē?
Laura Dennler: Ir jābūt ļoti uzmanīgiem par savām ilūzijām par labajiem nodomiem, kā vērtīgos padomus izmantošu. Tas ir tā kā pateikt, ka tūlīt izmetīšu miskastē savu laiku un enerģiju, ko pavadīju, šo podkāstu klausoties. Uz īsu brīdi man bija interesanti, uzlabojās garastāvoklis, bet pēc tam tas aiziet nebūtībā.
Tas jautājums, kas sevi ir jāuzdod, ko no tā podkāsta es varu paņemt tagad. Ja uzstāda sev kā likumu, ka, klausoties izglītojošos podkāstus, tad lai man no tiem būtu jēga, nevis informācijas stūķēšana, es pirms nākamās epizodes klausīšanās izdaru secinājumus, vai dzirdētajā ir kas tāds, ko es varu darīt tūlīt. Un var arī konstatēt, ka tiešām nav nekā derīga, un izdaru secinājumu, ka par šo tēmu vairāk neklausīšos.
Kad klausos Tavu podkāstu vai kādu citu pašizaugsmes sarunu, tas liekas, vērtīgi pavadīts laiks. Ka kaut ko iemācos. Bet, kad atskatos, padomāju, ko tieši praktiski esmu ienesusi dzīvē, nav nemaz tik daudz.
Svarīgi saprast, ka viena lieta ir noklausīties un izklaidēties. Bet kas cits, kad ļoti daudz klausās podkāstus, tas tavai nervu sistēmai, ķermenim, smadzenēm maksā. Vai tā maksa bijusi to vērta? Man, piemēram, nepatīk ravēt, un kombinācijā ar klausīšanos tas ir vērtīgs laiks. Bet lielākoties mēs klausoties maksājam ar saviem enerģijas un laika resursiem, kas tāpēc nav pieejami citām lietām, ko mums gribētos darīt. Bet, no otras puses, drīkst svaidīties ar savu naudu, laiku, enerģiju.
Tad vēl viena lieta, klausoties podkāstus ar padomiem, ka tie kardināli atšķiras. Viens speciālists saka – vēlāk par sešiem ēst nevajag, otrs saka – var droši. Patiesību ir tik daudz, ka beigās ir apjukums un vispār viss liekas bezjēdzīgs.
Sarunā ar profesori Ilzi Konkrādi, kas tad ir pareizi ēst, viņa trīs epizodes pēc kārtas, īpaši pēdējā teica, ka nav viena varianta. Var klausīties dažādas pieredzes, bet tas nenozīmē, ka tas tev der. Mani atlases kritēriji ir, pirmkārt, kas ir tas cilvēks, kurš stāsta un kāds ir pamats ticēt tam, ko man stāsta. Otrkārt, kāds ir mans mērķis, kāpēc es to gribētu pielietot. Un kāda ir mana dzīves situācija, vai es to tagad varu pielietot.
Tas, ko cilvēki nesaprot, ka mūsu iekšējais dzīvnieks, kura uzdevums ir turēt mūs dzīvus, rij informāciju labprātīgi ar domu, ka tas palielina mūsu iespējas izdzīvot un tikt pie resursiem – vairāk naudas, labāka partnera, statusa, vairāk slavas. Tieši tāpat kā ir tendence rīt saldumus vai sāļos našķus, ir informācijas rīšanas ieradums, sajūta, ka jo vairāk zināšu, jo tālāk tikšu. Bet, kā liecina prakse, tālāk tiek tie cilvēki, kuri zina kaut vai nedaudz, bet to pielieto savā dzīvē.
Tāpēc dzīšanās pēc labākas informācijas nenozīmē, ka dabūsi labāku dzīvi.
Jā, tehnoloģijas palīdz arvien vieglāk no telefona palaist audio, mums ir bezlimita mobilie dati, telefons vienmēr ir līdzi. Un līdz ar to varu klausīties daudz gudru padomu bezgalīgi. Bet vai podkāstu klausīšanās palīdz man veidot labāku dzīvi? Šo jautājumu, atstāju pārdomām.
