Avdijivka atrodas tik tuvu Doneckai, ka no dažu ēku logiem labi redzama bēdīgi slavenā Doneckas lidosta. Visus šos gadus karš Avdijivkas iedzīvotājiem bijis pie mājas sliekšņa. Astoņi ar pusi, gandrīz deviņi dzīves gadi trīs bērnu mātei pagājuši līdzās īstam karam.
Janas vecākā meita, kurai par godu mātei dots vārds Janusja, dzimusi 2014. gada 8. aprīlī, bet 14. aprīlī tika oficiāli izsludināta pretterorisma operācija. Tobrīd Janas vecākajam dēlam Kirilo bija 13 gadi, bet vidējam – Mihailo – tikai 15 mēneši. Tā ar diviem mazuļiem Jana nejauši nokļuva karadarbības epicentrā.
Drīz Avdijivku okupēja "Doneckas tautas republika", tur tika izvietots karaspēks, bija bīstami un bail iziet uz ielas, jo cilvēki pazuda. Šajā laikā Jana visu laiku bija mājās ar diviem maziem bērniem – vecmāmiņas un vectētiņi līdzās neatradās, un nebija, no kurienes gaidīt palīdzību. Janas vīrs strādāja Eiropā lielākajā koksa ķīmijas rūpnīcā "Koksohim". Rūpnīca tika apšaudīta:
"Kara pirmajos mēnešos cilvēki bija panikā, nezināja, kur slēpties, ko darīt, viņu ierastais dzīves ritms bija izjaukts, bet visi nevarēja aizbraukt."
Daži Avdijivkas iedzīvotāji pat nespēja saprast, no kurienes nāca apšaudes. Jana ar vīru tās vairākas reizes novēroja no pilsētas augstākā punkta un pēc uzliesmojumiem saprata – no Jasinuvatas, no "Doneckas tautas republikas" teritorijas, kas ir tieši līdzās Avdijivkai. Vietējie iedzīvotāji bija ārkārtīgi iebiedēti. Šo cilvēku vairākums pirms kara nedomāja par politiku un dzīvoja savu vienkāršo dzīvi. Kad sākās karš, pilsētas iedzīvotāju skaits bija 30 tūkstoši. Okupācija turpinājās līdz 2014. gada 27. jūlijam, kad Ukrainas karaspēks pārņēma pilsētu savā kontrolē. Pēc tam Avdijivkas apšaudes vēl vairāk pastiprinājās. Visu šo laiku Janai ar diviem maziem bērniem nebija, kurp bēgt. Viņu zināmā mērā glāba tas, ka viņa dzīvoja privātmājā klusā rajonā un tuvumā nebija lielu ēku. (Viņas māja ir neskarta arī tagad, paveicies.) Turklāt Janas mazajai meitiņai bija vajadzīga pastāvīga aprūpe, un tas nedeva iespēju domāt par kaut ko citu. "Mājas un sienas palīdz," saka Jana.
Ar laiku vietējie pierada pie kara – slēpties apšaužu laikā, izvairīties no bīstamajām ielām un mikrorajoniem.
Visvairāk no kara bija cietis Avdijivkas mikrorajons ar nosaukumu "Promka", tas atrodas vistuvāk Jasinuvatai. No turienes aizbrauca vairākums cilvēku, pametot visu mantību, būtiskai daļai ēku tika nodarīti postījumi – dažkārt tās pārvērtās vienkārši apdegušās drupās.
Šis skats ir satriecošs – var redzēt, ka pussagrautajās mājās ir mēbeles, trauki, rotaļlietas. Te mierīgi dzīvoja ģimenes… Kamēr neatnāca karš.
Citu Avdijivkas mikrorajonu, kas stipri cieta apšaudēs, sauc "Himik". Savulaik tas bija mūsdienīgs daudzstāvu ēku rajons. Kara laikā to nesaudzīgi apšaudīja, izsitot logu stiklus, sagraujot veselus dzīvokļus. Viens no Avdijivkas simboliem ir pussagrauta daudzstāvu ēka, uz kuras uzzīmēts vietējās skolotājas portrets, tā autors ir austrālietis Gvido van Heltens.
Šis mākslas darbs pauž visu tautas, vienkāršo mierīgo cilvēku gara nesalaužamību noziedzīgā kara priekšā. Nepakļāvību, kādu demonstrēja pilsēta, kas visus šos gadus patiesībā dzīvoja uz kara robežas, te gāja bojā cilvēki vienkārši savās mājās vai uz ielas. Pilsēta, kurā visu laiku, kamēr turpinājās karš, darbojās Eiropā lielākais koksa kombināts, kas 2018. gadā pat sasniedza koksa ražošanas pirmskara līmeni. Pilsēta, kurā bērni turpināja iet skolā, kur darbojās bērnudārzi, bibliotēkas, kur cilvēki dārzos audzēja ziedus. Un tas viss – visus šos gadus – soli no nāvējošajām, reālajām briesmām.
Mēdz teikt, ka pie visa varot pierast.
"Cilvēki pierada pie kara. Iemācījās bēgt un slēpties. Bija gadījumi, kad šāviņš trāpīja mājai dienas vidū, kad uz ielas bija daudz cilvēku. Droši vien mums visiem vienkārši mainījās psihe, apšaudes mēs ar laiku sākām uztvert kaut kā vienkārši, filozofiski. Visgrūtākajos periodos pilsētā palika aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku, bet pēc tam cilvēki atgriezās. 2022. gadā mums atkal bija 30 tūkstoši iedzīvotāju," stāsta Jana.
"Šausmīgs karadarbības saasinājums bija 2017. gada ziemā, kad apšaudes notika no [reaktīvajām zalvju uguns sistēmām] "Grad", pazuda elektrība…" Jana un viņas vīrs negribēja bēgt. Pirmkārt, nebija kurp. Otrkārt, viņi uzskatīja par savu pienākumu piedalīties pilsētas atjaunošanā, atbalstīt pilsētā notiekošo dzīvi. Viņi no visas sirds mīlēja Avdijivku, bija ļoti pieķērušies savām mājām.
Jana ar vīru juta, ka notikumu epicentrā viņi ir savā vietā, viņiem bija iespēja darīt sabiedrībai svarīgas un noderīgas lietas. Viņi darbojās kā brīvprātīgie, piedalījās kultūras pasākumu, labdarības tirdziņu trūkumcietēju atbalstam, kritušo karavīru Avdijivkas aizstāvju memoriāla organizēšanā, atbalstīja kaimiņus.
"Mēs redzējām to, ko nebija iespējas redzēt 90 procentiem zemeslodes iedzīvotāju," saka Jana.
Par jaunu grūdienu Janas brīvprātīgās darbībā kļuva iepazīšanās ar brīvprātīgo Alinu Kosovsku.
Kopā viņas organizēja un atbalstīja piemiņas memoriālu kritušajiem karavīriem – Avdijivkas aizstāvjiem. Veidoja suvenīrus no "kara metāla" – no šāviņu atliekām, patronu čaulītēm, par šo suvenīru pārdošanu iegūtā nauda tika nodota labdarībai. Organizēja tirdziņus, koncertus, izstādes.
Neskatoties uz kara tuvumu, pakāpeniski dzīve Avdijivkā atdzima, izveidojās normāls tās ritms, cilvēki atgriezās, dzima bērni, viņi gāja bērnudārzā un skolā. Pilsētai aktīvi palīdzēja labdarības organizācijas, brīvprātīgie, reliģiskās kopienas. Tika atjaunotas sagrautās ēkas un ceļi, pilsēta dzīvoja.
Tomēr apmēram pusgadu pirms pilna mēroga kara sākuma sāka izplatīties satraucošs noskaņojums. Jana sāka runāt ar bērniem par to, ka, iespējams, no pilsētas būs jābēg, ja sāksies aktīva karadarbība. Karš viņiem bija realitāte, taču viņi nezināja, kā, no kurienes un kad tieši tas sāksies.
24. februārī Janas vīrs Andrijs kā parasti devās uz maiņu kombinātā "Koksohim". Pulksten 6.30 no rīta viņš pamodināja ģimeni: "Sācies!" Tobrīd jau tika apšaudīta Kijiva, Harkiva, Mikolajiva, citas pilsētas.
Jana uzcēla no miega bērnus. Lai gan viņi jau iepriekš visu saprata un gaidīja šo pilna mēroga karu, tomēr sākās panika. Pieaugušie apzinājās – visdrīzāk viņi nevarēs atgriezties dzimtajā pilsētā, jo nebūs, kurp atgriezties. Kopā ar bērniem viņi aizbrauca uz Dnipro, kur, pateicoties vietējo cilvēku palīdzībai un rūpēm, viņi apmetās mājīgā dzīvoklī, par ko Jana ir ļoti pateicīga. Taču nepaiet ne diena, kad Jana neilgotos pēc dzimtās pilsētas, nesatrauktos par paziņām un kaimiņiem: "Pilsētā ir daudz gados vecu cilvēku, viņiem vienkārši nav, kurp doties."
Ziņas no Avdijivkas bija satraucošas. Jau martā bija skaidrs, ka nežēlīgais karš pilsētas kartē nav atstājis nevienu veselu vietu. Koksa kombināta darbs bija pārtraukts, dažos pilsētas rajonos nebija palikusi neviena nesapostīta māja.
"Sagrautas visas skolas. Neviena skola nav palikusi vesela. Skola, kurā gāja mani bērni, pilnībā nodegusi. Palikušas tikai sienas. Viena no skolām pārvērtusies vienkārši par akmeņu kaudzi. Sagrauti arī bērnudārzi, lielveikali, administratīvās ēkas. Rajonā "Himik" postījumi nodarīti ikvienai mājai."
Jana nespēj iedomāties, kā tiks atjaunota pilsēta. Tagad lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bijuši spiesti atstāt savas mājas, pilsētā palikuši tikai tie, kuriem nav, kurp bēgt, galvenokārt veci un bezpalīdzīgi cilvēki. Bet apšaudes notiek katru dienu.
Janai izdevās laikus aizbraukt un izglābt bērnus, un viņa sapņo kādreiz atgriezties savā mīļotajā Avdijivkā un to atjaunot.
"Mana sirds palikusi tur," saka Jana.
Dnipro viņa turpina brīvprātīgās darbību – evakuācijas radītais šoks un soli no kara pavadītie dzīves gadi viņu nav salauzuši, bet padarījuši stiprāku un iejūtīgāku pret ciešanām. Viņa turpina palīdzēt cilvēkiem.
