Psiholoģe Natālija Beļakova precīzi atceras to datumu, kad Sociālās integrācijas valsts aģentūrā ieradās pirmie Zolitūdes traģēdijā cietušie. Tas bija 29.novembris. Tobrīd Latvijā nebija neviena profesionāļa, kuram būtu pieredze darbā ar šāda mēroga traģēdijas skartiem cilvēkiem. „Tagad ir pagājis gads, un es varu pateikt, ka man ir liela pieredze,” saka psiholoģe.
Natālija Beļakova ir viena no tikai trīs Sociālās integrācijas valsts aģentūras psiholoģēm, kuras strādāja ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. Valsts garantētās desmit dienu rehabilitācijas programmā tikšanās ar psihologu bija ieplānota katru dienu, un vismaz pāris reižu Natālija strādājusi ar katru no 546 cietušajiem.
„Traģēdija notika vienā dienā visiem, bet katram bija savas emocijas, katrs bija savā sērošanas fāzē, un bija jāstrādā individuāli – ar katru cilvēku atsevišķi vai ar ģimeni atsevišķi. (..) Pēc grāmatiņas mēs varam lasīt, ka it kā gads pagājis, sērošanas periodam jābeidzas, bet prakse rāda pavisam citādi. Nu, ļoti maz. (..) Nevaru pateikt, ka ir kāds, kurš izgājis līdz galam to sērošanas periodu,” stāsta Natālija.
Tieši no psihologa palīdzības daudzi gribējuši atteikties, bet galu galā ja ne grupu nodarbību, tad individuālo konsultāciju laikā atvērušies visi. „Cilvēks juta vismaz to plecu blakus un juta, ka viņš nav vientuļš, viens šajā pasaulē. Jo bija arī tādi cilvēki, kuri pazaudēja tuviniekus un viņiem neviena vairāk nav šajā pasaulē, viņš viens pats ir. Un bija gadījumi, kad pagāja 10 dienas, cilvēki nāca pie mums, raudāja un teica – es negribu braukt mājās, man tur neviena nav,” atceras Natālija.
Vairāki cietušie psihologa apmeklējumus turpināja arī pēc valsts programmas beigām, ar divām ģimenēm Natālija strādā vēl tagad. Kopumā cietušo rehabilitācijas programma tuvojas noslēgumam. „Mēs redzējām tos cilvēkus, kādi viņi bija atbraukuši pirmajās dienās un kādi viņi brauca no mums projām. Smaidīja un viņu paldies bija lielākais, ko mēs varējām dzirdēt te...” saka psiholoģe.