Ceturtdien, 7.decembrī, notika viņa godināšana. Latvijas Tautas frontes muzejā sapulcējušies paši tuvākie līdzgaitnieki. Apsveikumus un pateicību par mūža devumu valsts neatkarības stiprināšanā atsūtījuši Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētāja.
Kā saka Jānis Škapars, viņa dzīvē bija vairākas frontes. Pirmo viņš pieredzēja Otrā pasaules kara gados. Otrā dzīves fronte bija darbs laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Škapars bija ilggadējs avīzes redaktors. Laikraksts publicēja ne tikai dzeju, prozu un mākslas kritiku, bet arī vērtēja laikmetu. Tas līdzinājās garīgai pretestībai, kas sāka drupināt padomju režīmu.
“Tā bija cīņa par jaunām vērtībām, un tās bija sadursmes publiskā telpā,” saka Škapars.
Raksti bieži nesaskanēja ar oficiālo padomju ideoloģiju. 1985.gadā kompartijas vadība padzina Škaparu no avīzes.
Trešā un nozīmīgākā viņa dzīves fronte - Latvijas Tautas frontes izveide. 1988.gadā Jānis Škapars vadīja darba grupu, kas izstrādāja Tautas frontes pirmo programmu. 1990.gadā Škaparu ievēlēja Augstākajā Padomē, un viņš piedalījās vēsturiskajā 4.maija balsojumā par Neatkarības deklarāciju.
Tas bija ļoti grūts darbs, pats intensīvākais mūžā. Tik piesātinātu laikmetu reti kam izdotas piedzīvot, šodien saka Jānis Škapars.
“Šie divi notikumi - 18. novembris un 4.maijs - ir tā kā lielas spožas zvaigznes, kas izgaismo Latvijas simtgadi. Man ir gandarījums, ka man paveicās, ka vēl 60 gadu vecumā dabūju pastrādāt pie svētīgas lietas, pie Latvijas neatkarības veidošanas,” saka Škapars.
Laikabiedri saka – tolaik, veidojot Tautas fronti un atgūstot valsts neatkarību, bija daudz sapņu un ideālu, un arī neziņas. Tieši Jānis Škapars izšķirošā brīdī bijis tas, kurš devis padomu, kā rīkoties. Viņš aktīvi darbojās arī Inteliģences apvienībā, kas sarīkoja vairāk nekā 40 konferences par valsts attīstību, un publicēja rakstus un izdeva grāmatas.
