Lampedūzas centrā ir grāmatu veikals, un tā priekšā uz akmens soliņa no rīta un pēcpusdienā līdz vēlam vakaram sēž tumšādaini puiši krāsainās hipsteru drēbēs. Kādam galvā rozā cepure ar bumbuli, citam ir strīpaina sieviešu jaciņa un aviatoru saulesbrilles.
Tas ir Papa Nino grāmatu veikals. Viņš tur ir katru dienu, arī brīvdienās, laipni uzņem bēgļus no tuvējā pagaidu izmitināšanas centra. Viņi tur brālīgi sadala laiku pie interneta, katram piecas minūtes. Veikala skatlogā ir TV ekrāns, un tam pretī uz ielas var sēdēt un skatīties mūzikas video vai filmas. Vēl tur cienā ar apelsīniem un virtuļiem un var pamācīties itāļu valodu.
Abduls sauc itāļu valodas frāzes, kuras iemācījies, un vienā no tām jokojot saka, ka viņu sauc Bobs Mārlijs. Abdulam drīz būs 18 gadu, viņš ir no Gambijas.
„Dienā, kad atbraucām, viņi mums iedeva mazu grāmatiņu, un tajā bija rakstīts, ka mēs te Lampedūzā pavadīsim tikai trīs dienas un viņi mūs pārvietos uz lielu salu, ko sauc par Sicīliju. Bet tās trīs dienas kļuvušas par mēnesi un 10 dienām. Joprojām nezinu, kad mēs brauksim,” saka Abduls.
''Es vienkārši guļu, meditēju, reizēm nāku šurp pie Papa Nino, tāpēc, ka viņš ir labs itālis, tāds viens no simtiem itāļu. Viņš palīdz daudziem šeit, ļauj par brīvu izmantot internetu, un viņa dēļ daži cilvēki nāk šurp mums mācīt itāļu valodu,” piebilst Abduls.
Abdula ģimene — mamma, brāļi un māsas -, viņi nezina, ka viņš ir šeit.
Gambijā mācījās skolā, bet tētis nomira un māte apprecējās vēlreiz. Patēvs viņu izņēmis no skolas un teicis, ka viņi brauks uz Senegālu. „Es nezināju, kas notiek. Tā mēs vienkārši aizbraucām uz Senegālu, un viņš mani aizveda uz to vietu, no kuras tu nevari tikt ārā, kad gribi,” viņš paskaidro.
Abduls runā par Korāna skolu, tādu Senegālā ir daudz. Tās ir neformālas skolas, kuras nosedz reliģiskās izglītības trūkumu valsts izglītības sistēmā. Organizācija „Human Rights Watch” ziņojusi par pārkāpumiem daļā no tām. Skolotāji bērnus piespiež ubagot, sit, bērniem jādzīvo graustos, viņi nevar tikt pie ārsta.
„Mēs mācījāmies Islāma likumu Šaria — Senegālas daļā ko sauc par „Futa Toro”. Bijām lielā nometnē, no kuras nevar iet ārā, tas nav cietums, bet to var saukt par kaut ko līdzīgu ieslodzījumam, līdzīgi kā Lampedūzā. Tev vienkārši ir jāpakļaujas, jābūt tur un jāmācās, līdz tevi izlaidīs. Es domāju — varbūt vienu gadu, divus, bet tas pārvērtās par septiņiem gadiem. Es zinu, ja es braukšu atpakaļ uz Gambiju, viņš mani iebāzīs tajā vietā atkal, tā nav liela problēma. Tāpēc, kad aizbēgu 2015 gadā, es vienkārši pametu Senegālu un viss,” klāsta Abduls.
Viņš skaidro, ka viņam nav bail no tā, kas notiks turpmāk.
„Kamēr neesmu Rietumāfrikā, man nav bail. Es vienkārši ilgojos pēc savas ģimenes, pēc mammas, brāļiem, māsām. Es baidos, jo nevar zināt, kas dzīvē notiks, bet esmu tālu no viņa. Tāpēc esmu nedaudz nomierinājies. Es jūtos droši, jo esmu prom,” viņš atzīmē.
Abduls smēķē, ja ir ko. Palūdz kādai sievietei, kura tikko uztinusi cigareti, vai viņa var iedot kādu arī viņam. Un visu laiku izskatās pārsteigs.
Pēc intervijas saruna ar pieci.lv turpinājās vēl ilgu laiku un jautājums par Gambijas diktatora valdīšanas beigām pēc pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām, kļuva par sākumu vienai no interesantākajām sarunām, kāda bijusi pēdējā laikā — par to, kas ir demokrātija, par to, ka par diktatoriem eiropieši sauc visus, kuri nedara to, ko Eiropa grib, par to, kā tumšādainu cilvēku verdzība transformējusies ekonomiskā verdzībā.
Nākamajā dienā, kad pieci.lv jau vairs nav Lampedūzā, Abduls „Facebook” raksta, ka kopā ar draugiem ir nonācis Sicīlijā.
