Selecka sarunu ar Latvijas Radio sāk, pieminot 24. februāri – dienu, kad sākās karš. 24. februārī Diāna svin vārdadienu, vien šogad svinības un prieks izpalika. "Es izvilku no skapja baltu blūzi, lai svētku dienā dotos uz darbu, pacienātu kolēģus,

un tad es noklausījos ziņas, ka ir sācies karš, es noliku balto blūzi un uzvilku melnu, un devos uz darbu.

Un tieši tāds bija arī mans noskaņojums – tas bija traģiski, bija neiedomājami, tas bija šausmīgi. Un joprojām es dzīvoju tādā sajūtā, ka tas ir kaut kāds ļauns murgs," viņa sacīja.

Notiekošo rēzekniete uztver personīgi, tādēļ gan domas, gan arī darbi ir par to, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuri ir spiesti doties bēgļu gaitās prom no savām mājām. Diāna nespēja stāvēt malā, kad arī Rēzeknē sākās dažādu nepatiesu ziņu izplatīšana par to, ko it kā darījuši ukraiņi, piemēram, izraisījuši kautiņu vietējā kafejnīcā, taču, informāciju pārbaudot, tie izrādījās meli.

"Un es cīnījos vairākas nedēļas ar šī visām nepatiesajām ziņām. Tas bija ārkārtīgi nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz spēka un enerģijas. Un tad es domāju, ka es to spēku un enerģiju varētu kaut kā savādāk veltīt," viņa skaidroja.

Un kopā ar citiem domubiedriem radās ideja izveidot "WhatsApp" grupu, kurā tiktu apvienoti vietējie cilvēki, kas vēlas palīdzēt, iekļaujot grupā arī ukraiņus. Taču vēlāk šī informācijas un palīdzības apmaiņas platforma pārauga sociālā tīkla "Facebook" lapā, lai jau varētu aptver lielāku cilvēku loku. Šobrīd grupā ir ap tūkstoš dalībnieku. 

"Šobrīd viņi ļoti izmisīgi meklē dzīvokļus, kas Rēzeknē ir milzīga problēma.

Un liela vajadzība ir pēc traukiem, katliem, pannām, šķīvjiem, ļoti meklē gultasveļu – spilvenus, pārvalkus."

Palīdzība tiek sniegta, sadarbojoties gan ar pilsētas, gan novada sociālajiem darbiniekiem. Šobrīd daudzi Diānai palīdzību lūdz personīgi.

"Un saka: "Diāna, ziniet, es esmu studente, man tūlīt sāksies mācību gads, vai varētu man atrast laptopu." Es sēžu un domāju, ka es varu iegādāties higiēnas līdzekļus, es pagājušajā nedēļā pannu nopirku, laptopu tomēr nevarēšu, bet tad es uzrakstīju vienā grupiņā, kur mēs vienkārši čatojam par dažādām lietām, un es uzrakstīju, un pēc divām stundām man uzrakstīja sieviete un teica: "Man ir laptops, es labprāt to ziedotu." Varat iedomāties, mums ir fantastiski cilvēki," atzina Diāna.

Ir nācies palīdzēt arī uz ielas, sastopot pie kādas bankas sešus ukraiņus, taču banka klientus apkalpoja vien pēc pieraksta un cilvēki nesaprata, ko tālāk darīt.

Rēzekniete skaidroja: "Viņi zvana uz šo informācijas telefonu, neviens neatbild, viņus neviens nelaiž iekšā, tie ir ukraiņi, kas ir atbraukuši no Ludzas un viņiem vajag atvērt bankas kontu. Nu ko, es paņēmu datus, telefonus, vārdus un uzvārdus, es aizgāju, atradu šajā bankas lapā konkrēto sadaļu, piereģistrēju viņus, atradu katram laiku, piezvanīju un pateicu viņiem. Man tas prasīja trīs minūtes, un katrs mēs varam nākt palīgā un kaut kādu sīkumu atrisināt."

Diāna, vaicāta, kādēļ to visu dara, jo tas nebūt nav viegli, ar asarām acīs, taču savaldot emocijas, uzsvēra:

"Es nevaru palikt malā, jo visa Eiropa šobrīd ir briesmās.

Un, ja netiks apturēts šis te monstrs, kurš mēģina iekarot visu Eiropu, tad cietīsim mēs visi.  Šie cilvēki, kas ir atbēguši, – jūs iedomājieties, ka mēs aizbrauktu uz kādu svešu valsti un mēs nekā nesaprastu, mums nebūtu valodas, kā mēs tur justos? Es domāju, ka viņi jūtas briesmīgi, un tas ir mūsu pienākums viņiem palīdzēt. Protams, tas prasa laiku. Pēc sava darbalaika es sāku otro maiņu, risinot dažādus jautājumus, bet mēs katrs varam izvēlēties, kā mēs pavadām savu brīvo laiku – mēs varam iet uz SPA salonu, kaut ko citu darīt, seriālus skatīties," sacīja rēzekniete.

Taču Diāna ir izvēlējusies savā brīvajā laikā palīdzēt. Sarunas noslēgumā viņa atgādināja, ka joprojām karš turpinās, ierodas jauni cilvēki no Ukrainas, un joprojām ukraiņiem nepieciešama palīdzība, lai varētu iekārtot pagaidu dzīvesvietu vai tiktu pie mājokļa ilgstošākā periodā šeit,  Latvijā.