Pandēmijas laikā skolas ziņu virsrakstos parādās bieži. Arī šis gads nav bijis izņēmums. Gada sākumā skolas bija slēgtas, tad sākās reģionālais princips, tad gatavošanās eksāmeniem, tad vasara, jaunais mācību gads, testēšana, vakcinācija. Šajā notikumu virpulī bija ierauti gan skolēni, gan skolotāji, gan vecāki, gan arī direktori, kuri patiesībā lielu daļu organizatoriskā procesa iznesa uz saviem pleciem.
"Es ar pedagoģiju esmu saistīta trešajā paaudzē. Mana vecmāmiņa bija matemātikas skolotāja, mana mammīte bija angļu valodas skolotāja-mācību pārzine tepat Vīgantes pamatskolā," stāsta Madalāne.
Šo gadu īsumā viņa raksturo šādi – “ņigu ņegu”. Sanita vairāk kā desmit gadus nostrādājusi augstākās izglītības sistēmā, taču dzīves apstākļu maiņas dēļ nu jau sešus gadus atgriezusies Salā. Par savu skolu Madalāne runā ar lielu aizrautību, tomēr atzīst, ka pandēmijas laiks bijis sarežģīts. Daudzo notikumu un lēmumu gūzmā svarīgākais bijis nepazaudēt skolēnus.
"Tad mēs nākam kopā skolas administrācija, pedagogi, atbalsta personāls, domājam, ko darīt. Tad mēs rīkojam sanāksmes, kur piedalās arī bērns ar vecāku kopā. Šobrīd tas notiek attālināti, pavisam nesen mums arī bija šāda sanāksme. Un tad mēs domājam, ko darīt, kādi atbalsta pasākumi ir nepieciešami konkrētajā situācijā. Es pieļauju, ka ne tikai Latvijas, bet visa skolu izglītības sistēma pamazām atkopjas.
Ceru, ka varu teikt tagadnes formā – atkopjas no attālinātā mācību procesa," saka Salas vidusskolas direktore.
Šajā procesā vissvarīgākais esot ne tikai strādāt pie skolēnu zināšanām, bet arī pie socializēšanās prasmēm, stāsta direktore. "Ir grūti. Ir grūti atrast kontaktu vienam ar otru, ir grūti respektēt, pieņemt, iemācīties kontrolēt savas emocijas."
Kopumā gan pandēmijas vadība Salas skolā esot pateicīgāks process nekā citviet – mācību iestāde ir salīdzinoši liela, taču skolēnu nav tik daudz – ap 270. Līdz ar to dažādus ierobežojumus ievērot nav bijis sarežģīti, skolā nav arī bijuši lieli slimošanas uzliesmojumi. Un viens no Madalānes lielākajiem gandarījumiem ir par to, ka viss skolas personāls vakcinējies un direktorei šajā procesā īpaši nebija jāiesaistās.
"Jā, man kā vadītājai ir jāuzņemas atbildība, man ir jāievēro Ministru kabineta noteikumi un jārisina šī situācija. Bet es esmu tik laimīga, ka man ar šo nebija jāsaskaras. Līdz ar to arī bailes un bažas par skolotāju drošību ir mazākas," atzīst Madalāne.
Ar zināmām grūtībām gan saskārās tieši skolēnu testēšanas procesā, jo sākotnēji skola strādāja ar "MFD laboratoriju", taču pēc nesaskaņām to nomainīja uz "Centrālo laboratoriju" un arī šis process sāka ritēt raiti, stāsta Madalāne.
"Situācija ir jārisina – sāpīga vai nesāpīga. Direktors ir tas cilvēks, kuram ir jārisina šīs nepatīkamās situācijas. Aiz mums ir skolotāji, tehniskie darbinieki, skolēni, vecāki. Ļoti liela mērķa grupa, kura ir ļoti atkarīga no tā, kā viss process notiks. Cik ļoti es to kontrolēšu, cik ļoti es piedāvāšu risinājuma variantus, cik ļoti es pasargāšu," saka skolas direktore.
Milzu nozīme esot arī vadības komandai, kuru direktore uzteic.
Taču svarīgi ir arī pavadīt laiku, darot kaut ko ar skolu pilnīgi nesaistītu. Viena no šādām lietām Madalānei ir senais hobijs – dziedāšana.
"Neskatoties uz pandēmiju, man ir bijusi iespēja arī "Zoom" diriģenta vadībā [dziedāt]. Mēs esam katrs savā mājā pie nošu materiāla dziedājuši, mācījušies un tikko bijām Spānijā konkursā, jo tajā brīdī tas bija iespējams. Latvijā bija sākusies mājsēde, bet mēs tikmēr ar maskām dziedājām koncertus pilnās zālēs. Tas ir veids, kur es gūstu emocionālu, garīgu lādiņu," atzīst Madalāne.
Viņa arī skaidro, ka katram direktoram vajadzīgs draugu pulciņš, kurā ir arī citu skolu direktori un direktoru vietnieki, tā varot gūt vajadzīgo atbalstu tad, kad jāpieņem grūti lēmumi. Salas vidusskolas direktore gan cer, ka nākotnē grūto lēmumu paliks nedaudz mazāk.
Cilvēks ziņu virsrakstos 2021
