Elīna Baltskara: Man ir prieks, ka esi nolēmusi dalīties savā stāstā, jo četri gadi nemaz nav tik daudz, vai ne?
Krista Marta Kundrate: Jā, lai gan liekas, ka kāds laiciņš pagājis, tomēr tas nav tik daudz.
Mēdz teikt, ka ir fiziskais laiks, kuru vērojam kalendārā, bet ir arī iekšējais laiks, jo reizēm ir notikumi, kas notikuši sen, sen, bet šķiet, ka tas bijis vakar. Cik ilgs emocionālais laiks tev ir pagājis kopš šī notikuma?
Es nezinu, es teiktu, ka varbūt kāds pusotrs gads. Mēs ar mammu vakar gājām pastaigāties un runājām, ka bieži vien skaitām laiku no tēta aiziešanas brīža. Ir kaut kādi notikumi, par kuriem runājot, sakām, ka tad vēl tētis bija, tad jau nebija.
Tas laikam ir tā, ka dzīve pēc šādiem lieliem notikumiem iedalās divos lielos posmos, pirms un pēc?
Tā noteikti ir, jā. Tas gads bija tāds ļoti zīmīgs un emociju pilns.
Kad tavs tēvs aizgāja no šīs pasaules, kāda bija tava pirmā sajūta?
Pirmajā brīdī pat nevarēja saprast. Tu neapzinies, ka tas ir noticis, jo mēs bijām kopā ar mammu un māsu, un pirmais, ko mēs darījām bija, protams, raudājām un visas apskāvāmies, lai nav tā vientulības sajūta. Bet, jā, tu to tā īsti neapzinies un to apzināties sāc varbūt tikai pēc bērēm vai tad, kad jau ir pagājis kāds laiks un tu jūti, ka tā cilvēka vienkārši mājās vairs nav.
Vai tu atceries tās situācijas, kad tu pirmo reizi sajuti, ka tēta nav, ka viņa nekad vairs nebūs?
Parasti saka, ka bēres ir tas brīdis, kad tu apzinies, kad redzi to, ka to cilvēku aprok, ka viņa vairs nebūs. Man bija viens cits tāds sāpīgs mirklis. Man tajā gadā bija 9. klases izlaidums, un mēs skatījāmies izlaiduma bildes. Protams, tētis tur bija, un tad
es sapratu, ka 12. klases izlaidumā viņa vairs nebūs, manā augstskolas izlaidumā viņa arī vairs nebūs. Tas bija pirmais mirklis, kad es sapratu, ka nākotnē viņa vairs vienkārši nebūs.
Vai tu vari pastāstīt par to, kā tētis nomira?
Bija vasara, bija ļoti karsts. Viņš vairākas dienas bija minējis, ka viņam ir tādas kā spiedošas sajūtas krūtīs, bet viņš teica, ka nesāp, ka uz slimnīcu nevajag braukt, ka viss ir kārtībā. Bet vienu rītu, kaut kādos piecos no rīta, es pamostos un skatos, ka ārā ir ātrās palīdzības mašīna. Eju skatīties, kas notiek, un izrādās, ka tētim ir palicis tik slikti, ka ir jābrauc uz slimnīcu. Viņu aizveda. Vienreiz mamma ar viņu vēl sazvanījās, bet pēc tam mēs nevarējām sazvanīt ne viņu pašu, ne slimnīcu. Beigās uz vakarpusi tas izdevās, un tad jau viņš bija nonācis komā. Viņam bija taisītas analīzes, un viņš vienkārši gaitenī bija pakritis. Tad mēs sagaidījām vakarā māsu, kura brauca no Rīgas, un braucām pie tēta uz slimnīcu. Mēs tā runājam, ka viņš mūs sagaidīja.
Mēs iegājām reanimācijas zālē; kā jau parasti cilvēki dara, pieskārāmies un kaut ko teicām viņam, bet jau pēc neilga brīža sāka pīkstēt visi aparāti, mūs izdzina ārā. Tad jau iznāca ārstējošais ārsts un pateica, ka viņš ir aizgājis.
Kā tu juties tieši tajā brīdī, kad satiki to ārstu?
Zini kā, ir tā sajūta pret ārstiem, ka viņi nedarīja visu, ko varēja darīt. Ka viņi tikai saka, ka darīja visu, bet nē, jo īstenībā precīzu nāves iemeslu tā arī viņš mums nenosauca. Kad mums prasīja, vai vēlamies veikt sekciju, sākumā domājām, ka varētu, bet māsa, kas mācījusies medicīnu un saprot, ko nozīmē sekcija, jautāja, vai tiešām gribam, lai viņam visas iekšas izņem ārā un pēc tam samet kaut kā iekšā? Tad mēs sapratām, ka laikam – nē. Tagad mēs īstenībā sadzīvojam ar to neziņu. Bija pret to ārstu tāda [sajūta], ka viņš neizdarīja visu, ko gribēja. Viņš arī pats izskatījās ļoti tāds neizpratnē, ļoti bēdīgs un sašutis.
Nereti, kad aiziet kāds cilvēks, kura aiziešanu neesam gaidījuši, pirmās domas ir, ka mēs paši neesam izdarījuši kaut ko, ko esam gribējuši. Vai kaut ko pateikuši, vai pietiekami kopā pavadījuši laiku. Vai arī tu kādā brīdī esi tā sev pārmetusi?
Jā, es īstenībā diezgan ilgi pēc tēta nāves sevi šaustīju par to, ka mēs bijām sastrīdējušies tieši pirms.
Varbūt par to es sevi vainoju, varbūt arī par to, ka mēs ātrāk nepiezvanījām un neaizvedām viņu uz slimnīcu. Diezgan ilgi es to darīju, bet tagad laikam jau esmu piedevusi sev.
Kā tas process notika? Tā piedošana sev? Vai tu pati ar to tiki galā vai meklēji kaut kur palīdzību?
Es to darīju viena pati ar sevi. Protams, runājot arī ar mammu un māsu, kas vienkārši pateica, ka man nav, pie kā sevi vainot – kas noticis, noticis, cilvēku atpakaļ vairs neatsauksi. Bet tas nāk tikai ar laiku, tas nenāk uzreiz. Vairākus vakarus man ir bijis tā, ka sevi šaustu par to, ka esmu bijusi tā vainīgā, ka neizdarīju to un to, ka sastrīdējos, ka nevis ar tēti atvadījos forši un sirsnīgi, bet bija strīds.
Cik svarīgs tev un jums visām trijām bija savstarpējais atbalsts?
Māsa jau bija Rīgā, un viņa jau lēnām veidoja savu dzīvi, tāpēc mēs ar mammu palikām divatā. Mēs dzīvojām lauku mājā, un visi darbi, ko tētis darīja, tagad bija jādara mums. Mums gan brauca palīgā radinieki, un mēs saucām palīdzību. Ir bijuši tādi vakari ar mammu, kad no sirds izrunājāmies un runājām par to, un īstenībā diezgan bieži sākumā notika tādas situācijas, visa atpakaļ atsaukšana un pārrunāšana, un dažādu variantu apskatīšana, kā būtu bijis, ja mēs darītu tā vai tā. Es domāju, ka tieši runājot un izrunājot visus tos variantus, palika tāda mierīgāka sajūta.
Viens ir runāt ar savējiem, kaut kas cits ir būt blakus šādiem notikumiem. Vai tu esi jutusi, ka varbūt citiem ir neērti runāt par saviem tēviem tavā klātbūtnē, jo nezina, vai un kā to var pieminēt?
Sākumā varbūt tā bija. Varbūt pat ne maniem draugiem vai paziņām bija neērti, bet man bija neērti, dzirdot to vārdu, bet tagad, kad pagājis laiks, kad sanāk sarunas vai es pieminu savu tēti, tad, piemēram, draugs uzreiz apklust un neko nesaka, jo viņam liekas, ka tā tēma man vēl ir tāda sāpīga, bet sākumā bija tā, ka man bija neērtāk nekā draugiem un paziņām.
Kā tev ir, tev gribētos, ka tavs draugs šajā situācijā kaut ko teiktu? Kā tev būtu vieglāk?
Es negribētu, ja tā tēma tiek saknē nocirsta, jo man tētis tomēr ir bijis, man ir kaut kāda pieredze, ar ko dalīties. 16 gadi ir kaut kāds laiks, kas pavadīts kopā ar tēti. Nav tā, ka vispār nav nekādas pieredzes, kā tas ir – būt ar tēti. Man vieglāk ir runāt par to, ka tā ir vienkārši noticis.
Kad es pieminu kaut kādas situācijas, kurās mans tētis darīja tā vai tā, parasti iestājas klusuma brīdis, bet man vieglāk būtu laikam tomēr kaut kādu atbildes reakciju saņemt.
Kā, tavuprāt, vislabāk palīdzēt zaudēt? Kādu palīdzību tu būtu gribējusi vai joprojām gribi saņemt?
Palīdzība noteikti ir svarīga ne tikai no ģimenes, bet arī no draugiem, jo īstenībā varbūt ne tādā tiešā veidā, bet viņi palīdz par to aizmirst, runājot par citām lietām un notikumiem. Kad satikos ar draugiem, tas kaut kā aizmirsās. Mana emocionālā atslodze no dzīves ir dejošana, un tā varbūt neskaitās kā palīdzība no citiem, bet es to uzskatu arī kā par aizmiršanās veidu.
Kāds vispār tev bija tas sērošanas process? Vai tu sēroji, kā tas notika, ko tu no tā iemācījies?
Pirmās dienas bija smagākās. Mēs bijām Madonā pakaļ tētim, sakārtot visus dokumentus. Pēc tam ar laiku prāts paliek mierīgāks, bet, protams, ka visvairāk emociju bija naktīs, kad esi viens ar sevi, kad sāc domāt kaut kādas situācijas, kuru vairs nebūs vienkārši. Tad ir tā sāpīgāk. Lielākais emocionālais pārdzīvojums man bija bērēs. Tad es izraudāju visu nedēļas artavu, bet ar tām jau nekas nebeidzas. Diezgan ilgi vēl turpinājās sērošana, bet ar laiku tu ieej savās ikdienas lietās un sāc apzināties to vienkārši kā notikumu, kurš ir bijis. Protams, ir vēl joprojām momenti, kad par to atceros, kad nav tas priecīgākais prāts, bet tagad jau to apzinos kā faktu, kas ir bijis. Es domāju, ka tas nav nekas slikts, ka joprojām ir tāda sēru sajūta.
Daudziem, zaudējot tuvu cilvēku, ir sajūta, ka dzīve ir netaisnīga. Kā tu uz to raudzījies tad, kad tev bija 16?
16 jau vispār ir tāds vecums, kad emocijas ir ļoti sakāpinātas – dzīve pret mani ir netaisnīga, jo man tas viss ir jāpārdzīvo. Tas bija pēc tam, bet tieši tajā brīdī es vienkārši biju dusmīga, neizpratnē. Tā sajūta, ka dzīve ir netaisna un gribas sevi žēlot, tā īstenībā nāca vēlāk. Bet pašā pirmajā mirklī, tā kā mana mamma ir ļoti konkrēta pēc dabas, bija sajūta, ka viss, – tas ir noticis. Arī viņa teica, ka, zvanot cilvēkiem, izstāstot, kas ir noticis un aicinot uz bērām, par to runājot kaut kā ar katru cilvēku, palika vieglāk.
Es kā bērns mēdzu iztēloties, kā būs tad, kad nomirs kāds no maniem vecākiem, jo laikam tās ir absolūti dabiskas bailes – pazaudēt kādu no saviem tuvākajiem. Vai tad, kad tu biji maza, tu par to domāji, tu veidoji galvā šādus scenārijus par to, kā tu jutīsies, kā tas notiks? Vai tev vispār bija ideja, ka tas var notikt?
Jā, bija tā, bet ne ļoti bieži. Agrāk bija tādi mirkļi, kad es ļoti satraucos par savu vecmammu, bet par tēti es pat neatceros, vai es tā domāju, jo man šķita, ka tētis ir tētis, ka tā nebūs. Bet, jā, es ļoti satraucos un domāju par vecmammu.
Tētis bija cilvēks, par kuru negaidīju, ka tik ātri viņš aizies. Nebija pat tādas domas par to.
Pie kā tu savā dzīvē turies, kad viss apkārt grīļojas?
Laikam jau mans glābējs ir mamma un mana lauku māja, un daba, jo tad, kad viss liekas tiešām slikti, es vasarā aizeju pie Gaujas un nopeldos vai ziemā – daudz staigāju. Daba ir tas, kas man liek pārdomāt visu un sakārtot savu galvu, savas domas pa plauktiņiem.
Vai tev ir svarīgas savas saknes?
Jā, gan kā latvietei, ko man laikam tautiskās dejas iestādījušas, gan arī ģimene man ir ļoti svarīga. Man nav liela ģimene, bet es vienmēr esmu gribējusi lielu ģimeni. Man šķiet, ka cilvēkiem, kuriem tāda ir, ir ļoti forši.
Vai tava tēta pāragrā aiziešana, tavuprāt, ir likusi tev ātrāk pieaugt?
Gribētos tā domāt (smejas). Iespējams, ka, jā, jo bija jādara lietas, ko citi manā vecumā nav darījuši. Kaut vai tas, ka man bija jāzvana, jāizrunā un jāizstāsta, ka tas ir noticis. Tas ir kas tāds, ko ne visi ir darījuši, tas kaut kādu pieredzi sniedz. Man gribētos domāt, ka es esmu ātrāk pieaugusi, bet, vai tā ir, es pati par to noteikti nevaru spriest. Tad, kad es biju bērns, es biju ļoti hiperaktīva, visur man vajadzēja skriet un lēkt, darīt lietas, tagad es esmu palikusi mierīgāka un nosvērtāka.
Pēc kā tu ilgojies?
Šobrīd, studējot Rīgā, es ilgojos pēc mājām. Tās ilgas pēc tēta varbūt pat jau ir noslēgušās. Man pirms diviem gadiem aizgāja arī vecmamma, un ik pa brīdim ir tā, ka es pēc viņas arī ļoti ilgojos, pēc parunāšanās ar viņu. Ir tā, ka viņas man ļoti pietrūkst. Tēta arī sākumā pietrūka, bet ar laiku tas kaut kā norima.
