Sarma Žarčinska smejoties sevi sauc par varžu karalieni. Viņa Stopiņu novada "Vālodzēs" izveidojusi muzeju, kas veltīts vardēm. Šobrīd tajā apskatāmas aptuveni 2000 varžu, kas veidotas no dažādiem materiāliem.
“Mēs augām piecu bērnu ģimenē, tēvs slimoja, naudiņas nebija un nebija spēļmantiņu. Pirmā spēļmantiņa bija vardīte. Pat vasarā iemācīju, ka varde man no rokas ņēma mušiņu,” stāsta Sarma Žarčinska.
Un tā aizsākās Sarmas mīlestība pret vardēm. Vecākajai vardei muzejā ir vairāk nekā 70 gadi.
“Tā ir bērnības vardīte. Gandrīz brāli nodauzīja. Kad viņa tiek uzgriezta, viņa lec. Brālim vajadzēja paskatīties, kas tur ir iekšā. Tad es brāli gandrīz nositu,” atceras Sarma Žarčinska.
Vardes kolekcionējusi visu dzīvi, bet tā nopietni tam sāka pievērsties pirms 15 gadiem. Brīdī, kad būvējusi sev māju, sapratusi, ka otrajā stāvā veidos muzeju.
Katrai vardei ir savs stāsts, kā tā nonākusi līdz Sarmai.
“Tā lielā varde, kad es Getliņos strādāju par ekologu (cīnījāmies ar piesārņotājiem), tad šo vardi es izņēmu no atkritumiem. Tā ir strādājusi gadiem Leļļu teātrī, un pēc aktrises mūža beigšanas viņa tika izmesta ārā,” eksponātus rāda Sarma.
Vardes pie Sarmas atceļojušas no visas pasaules. Daļu iegādājusies pati, daļu dāvinājuši draugi un radi.
“Ģimenei ļoti vienkārši, nav jādomā par dāvanām. Dāvina tikai vardes,” saka Sarma.
Muzejā varžu kolekciju sadalīta pa tēmām. Ir vardes, kuras atpūšas, ir vardes, kuras sporto, vardes, kuras strādā, un tā tālāk. Ekskursantiem Sarma arī stāsta par to, kāpēc vardes dabā ir nepieciešamas, kā tās rodas un kas ir to ienaidnieki.
“Te ir plakāts ar ķīmiju. Kādas mutācijas, kādi kropļi. Tā ir lauksaimniecības ķīmijas iedarbība. Kādreiz laukos bija pilns ar vardēm - es esmu no Lubānas -, tagad arī tur vairs īpaši neredz vardes,” atzīst Sarma Žarčinska.
Drīz būšot aizsargājamais dzīvnieks droši vien.
Lai apskatītu varžu privātkolekciju, jādodas uz Stopiņu novada "Vālodzēm". Ieeja muzejā ir par ziedojumiem.
