Uz desmit lapām dokumentētus iespējamus pārkāpumus šajā bērnunamā jau divus gadus izmeklē Valsts policija kopā ar prokuratūru; viena persona atzīta par cietušo, un arī Aivis stāsta par vairākām vardarbīgām un pazemojošām epizodēm, kuru dēļ viņam joprojām nepieciešama regulāra psihologa palīdzība.
Ņemot vērā, ka izmeklēšanas laikā mainījušies vairāki prokurori, Aivis šaubās par iespējamu taisnīgu iznākumu. Par runāšanu pretī direktoram Jurim Boķim, kura vārds figurē krimināllietas materiālos, Aivis nonācis trīs dažādās psihoneiroloģiskajās slimnīcās, taču neatklāj, cik daudz reižu. Tas bijis regulāri.
Aivis ir starp tiem retajiem “sistēmas bērniem”, kas interviju neatsaka arī videoformātā un atklāti uztic Latvijas Radio savu dzīvesstāstu par dzīvi bērnunamā un to, kā tas ietekmēja viņa dzīvi tālāk:
***
Mani sauc Aivis Berģis, esmu dzīvojis bāreņu namā „Līkumi”. Tieši „Līkumos” es nonācu pašiniciatīvas pēc. Tāpēc, ka ļoti nepatika dzīve audžuģimenē, kura bija drausmīga. Man nācās gulēt uz grīdas, apstākļi bija drausmīgi, tāpēc es lūdzu palīdzību Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai.
Atceros, kad mēs braucām uz turieni, tas bija ļoti garš ceļš no Jēkabpils, un atbraucām uz „Līkumiem”, uz kurieni es braucu ar bāriņtiesas pārstāvjiem, un iegājām direktora kabinetā, uzreiz viņš man pateica - tava vieta būs tur, pamēģini tikai skaļāk kaut ko pateikt. Boķis, jā. Viņš uzreiz tā sāka, neklausies, ka es varu neapsaukāt kādu, neaiztikt kādu. Tā nav taisnība. Tā uzreiz pateica. Tur bija arī bāriņtiesas priekšsēdētājs.
***
Aizmuku pie mammas, un pagāja kāds laiks, direktors mani atrada, veda uz skolu un bija jautājums “tu muksi vēl?”. Uz ko mana atbilde bija - ja vajadzēs, mukšu arī. Tam sekoja strauja bremzēšana, atsitu galvu pret krēslu, jo es sēdēju aizmugurē.
Viņš izkāpa, atvēra mašīnas durvis un uzšāva man ar kulaku pa vēderu.
Pēc tam aizveda uz skolu, es pateicu, ka man sāp vēders. Medmāsas tur nebija, un vakarā skolotājiem nācās izsaukt ātro palīdzību, un es pēc tam tiku nogādāts Jēkabpils reģionālajā slimnīcā.
***
Joprojām es tam netieku pāri. Tiek strādāts ar psihologiem pastāvīgi.
Ir tie nervu sabrukumi arī, kad tu nevari vairs izturēt to visu un tu apzinies, ka tur, tai vietā vēl ir bērni. Tu negribi, lai viņi piedzīvo to, ko piedzīvoji tu.
Es mācījos vakarskolā, lai 9.klasi pabeigtu, un bija ziema. Es prasu direktoram, nopērciet, lūdzu, man vējjaku. Aptuveni šādā jakā es braukāju mīnus 20 grādos. Bija tāda sociālā darbiniece Zanda, un viņa saka - “Aivi, kur tev ir vējjaka?” Es saku, nav man vējjakas. Un direktors man atbildēja, pērc par savu kabatas naudu vējjaku.
***
Ja es lasu, cik lietas virzītāju jau ir mainījušies, pāris gadu laikā... Četri, ja? Vienkārši tas ir absurds. Tāpat kā Sproģe, ja nemaldos, ir Salas novada priekšsēdētāja, viņa ir teikusi, ka ir tur bijusi, ir izskatītas lietas, un nekas nav atrasts. Viņa ne reizi nav bijusi. Mēs vispār nezinājām, kas viņa tāda ir. Cik vien pa televizoru redzējām.
Esam arī vērsušies bāriņtiesā ar lūgumiem izskatīt viņa rīcību, toreiz uz bāriņtiesu mukām, lai uzrakstītu iesniegumu. Tikām iesēdināti mašīnā un atvesti atpakaļ.
***
Esmu palicis daudz mierīgāks pēc tiem visiem seansiem. Agrāk es darbā varēju ārdīties, es varēju šķīvjus dauzīt, varēju pannas mētāt pa gaisu, bet šobrīd es saprotu, ka tas nav vajadzīgs. Tas bija tas vecums, kad es tikko biju izgājis, 19 gadi, 20. Kad es neko nedarīju ar savu veselības stāvokli, un man bija tā – “man uzspļaut uz jums visiem”.
Tas viss tev velkas līdzi, un tu nezini, ko ar to darīt. Ir bijušas domas par pašnāvību arī.
Dzīvot tur… Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tā vieta vēl eksistē.
