“Mani sauc Ieva, un, jā, es esmu no piecu gadu vecuma dzīvojusi valsts iestādēs, tas ir, Gaujienas internātskolā līdz astotajai klasei. Pēc tam mainījās sistēma – visiem bērniem bija jābrauc tā kā uz savu rajonu, kur viņi ir piedzimuši, un tad 9.klasi es nepabeidzu, un mani aizsūtīja uz Limbažu rajonu.”
Ieva stāsta par savu ģimeni: “Esam daudzbērnu ģimene. Pieci brāļi un divas māsas, un no ģimenes izņēma gandrīz visus, izņemot vecāko brāli un jaunāko meitu. Es gan nezinu, kāpēc tā. Tad, kad es nonāku svešā vidē, nav neviena, ar ko parunāt, nav neviena, kas par tevi interesējas.”
“Runājot par to bērnunamu, es vairāk atceros tās dusmas sevī un arī uz vecākiem, un uz visiem...
Un tai Imantas bērnunamā, tur tā īpaši jauki arī nebija. Viņi nevar pievērsties katram bērnam, un tas laiks man likās tāds vienmuļš, ka nav īsti ar ko parunāt un tā. No bērnunama laikiem, ja to salīdzina ar internātskolu, tad tur gāja diezgan traki,” stāsta Ieva.
Viņa atceras kādu gadījumu, kā brauca no internātskolas mājās: “No internātskolas atļāva pa vasaru braukt brīvlaikā uz mājām. Es nezinu, kurā klasē es gāju, kādā piektajā varbūt. Es braucu no tās Gaujienas, man vecāki dzīvo Alojā, un es viena pati tur ceļoju.
Bija tāda situācija, ka negāja autobuss, un es nezināju, ko darīt. Es viena pati palieku tai pilsētā. Es nezināju, kā tikt, jo autobuss neiet. Un tad tur strādāja, stāvēja takši, un es pieeju pie viena vadītāja, un saku – aizvediet mani lūdzu uz mājām. Viņš iejūtīgs vīrietis, saprot, ka bērns palicis viens. Viņš saka – nu, jā, vai jūsu vecāki varēs samaksāt. Es sameloju, jo es zināju, ka viņi nevarēs.
Protams, vecāki šokā, jo toreiz tie bija 100 rubļi, man liekas, es atceros to naudu. Ko tagad darīt? Sūta ārā to tēvu, lai viņš iet un pasaka – zini, nav tās naudas. Tā tas arī beidzās, tas šoferis aizbrauca, un cerams – viņam klājas labi un dzīve to viņam ir atlīdzinājusi.”
Ieva uz sarunu līdzi paņēmusi arī fotogrāfiju albumu, vienā no fotogrāfijām viņa redzama septiņu gadu vecumā, uzsākot skolas gaitas Gaujienas internātskolā.
Taujāta, vai viņa, būdama jau pieaugusi, ir kādreiz atgriezusies bērnunamā, Ieva stāsta, ka gribētu to izdarīt: “Līdz tam bērnunamam neesmu es tikusi, bet es biju Gaujienā. Man tomēr gribas salikt visu kopā, to puzli, kas tad tur ir bijis.”
“Laikam jau tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja viņā iekšā ir ticība un tas mērķis, uz kurieni iet. Man tāds bija.
Man bija pārliecība, ka es varu dzīvot labāk, es varu dzīvot savādāk, un es uz to gāju tā mērķtiecīgi.
Bet, ja īsti nav tādas sajūtas vai ja cilvēkam liekas – tas tā ir okei, tad viņš turpina tā dzīvot. Vai viņš neredz citus risinājumus, vai… man grūti to pateikt.”
“Ļoti svarīgi, lai katram bērnam ir cilvēks, kam viņš [vajadzīgs], kaut vai viņš atbrauc ciemos, vai ar viņu var parunāt, vai viņš kaut vai reizēm var tikties. Man liekas, ka sabiedrībā vairāk domā – ja es to bērnu neadoptēju, tad tur nav ko darīt vispār.
Bet ir tik daudz citi veidi, kā palīdzēt. Kaut vai vienkārši parunājoties, jo tad tas cilvēks domās – es esmu vērtīgs, ja ar mani kāds grib runāt.”
