Kauguru Sociālās mājās šaurā istabā Inese dzīvo kopā ar dēlu un savu mammu. Jaunā māte ir smaidīga, maza auguma, tomēr izskatās vecāka par saviem gadiem. Iespējams, tādēļ, ka par zīdaini jārūpējas bez bērna tēva atbalsta, iespējams, arī tādēļ, ka dzīve nav saudzējusi.
“Mani sauc Inese Sarmule, septiņus gadus nodzīvoju bērnunamā „Sprīdītis” Ķemeros. Un es tā arī nodzīvoju tur līdz pat 20 gadiem ar to, ka es mācījos. Esmu izmācījusies deviņas klases plus divus arodus. Par pavāra palīgu un mājkalpotāju,” stāsta Inese.
Viņa atceras, ka pusaudžu gadus nokļuva bērnunamā: “Mamma vienu dienu pēc piektās nostrādātās maiņas atbrauca mājās ar temperatūru 40. Kā apgūlās, tā atlūza tiktāl, ka ne parunāt, neko vispār. Bāriņtiesa vienkārši atbrauca, māsas mazās ārā atradās. Viņi paņēma uzreiz viņas mašīnā, bāriņtiesa mazās māsas. Uzgāja augšā, paskatīties, kur mamma. Patēvs tajā momentā pie kaimiņiem tusējās.”
Inese arī stāsta par kādu no bērnunama laika draugiem: “Es biju kopā ar vienu no bērnunama puišiem. Es ar to puisi biju laikam no 15 gadiem kopā. Sanāca tā, ka aprāvās visas attiecības tikai ar to, ka viņš tika avārijā. Viņam palika 18, un viņam ome ar opi, tie, kuri viņam bija tā kā mamma ar tēvu, viņi viņam nopirka motorolleri. Viņš bez tiesībām braukāja un vienu vakaru draugu veda uz nakts veikalu, un tā arī tika avārijā. Viņš neizdzīvoja.”
“Tā bija mana laikam 18.dzimšanas diena, un es braucu uz Majoriem. Tajā pašā dienā, kad man bija dzimšanas diena, 17.maijā, tad arī tajā pašā gadā notika ugunsdzēsēju diena un bija arī kūrorta atklāšanas svētki. Plus man vēl blakus draudzene bija, plus vēl tas čalītis, ar kuru bija attiecības, un pie tam tieši to bildi bildēja viņš. Tieši tas čalītis. Blakus bija visi tie, kas man mīļi bija,” stāsta Inese.
Viņa arī atklāti stāsta par bērna tēvu: “Ja godīgi, vēl joprojām tās jūtas ir. Vienalga, vai viņš ir, vai viņš nav, tās jūtas ir. Pat zinot to, ka bērna tēvam ir cita meitene, es attiecības nekādas nevaru izveidot. Vienalga, vai ir man mazais, vai nav man mazais.”
Tagad Inese pati ir mamma, un viņa piekrīt, ka katram bērnam vislabākais ir ģimene, nevis bērnunams: “Nu, zinot to, kāda dzīve ir ārpus ģimenes un kāda dzīve ir tajos bērnunamos... Ne tikai strīdi un kašķi, bet ir arī momenti, kad gribas nosisties vai arī nosist kādu. Tagad es zinu. Jaunākajiem, tiem, kuri ir maziņie, viņiem, pēc pieredzes zinu, viņiem pietrūkst mīļuma.”
Un viņa ir gatava daudz darīt sava dēla labā, tāpēc nākotnē redz sevi kā cītīgu strādātāju: “To es zinu, jo man tagad ir jāapgādā ne tikai sevi, bet arī mazais. Plus vēl diezgan skrejošu cilvēku, jo vajadzēs laikus uzspēt gan uz dārziņu, gan atpakaļ.
Vecākiem ko es varu pateikt? Centieties visu darīt, nedomājot par sevi, bet labāk domājot vairāk par bērnu,
nevis, kā sevi palutināt un tā. Un vēl varu pateikt – ja tomēr tiec bērnunamā, centies normāli kontaktēties ar audzinātājiem.”
