Klīniskā psiholoģe šogad Latvijas Universitātē aizstāvēja maģistra darbu par pašai tuvu tēmu – reemigrantu psiholoģisko veselību un emocijām, atgriežoties dzimtenē. Arī viņa pati Latvijā atgriezās pēc septiņu gadu prombūtnes Īrijā un Vācijā.
Laikus gatavoties
Raidījuma sarunā piedalījās arī Elīna Dimante – informācijas tehnoloģiju (IT) speciāliste, fotogrāfe no Dublinas, kura Latvijā jūlijā atgriezusies jau otrreiz. Pirmo reizi Latviju atstāja brīva kā putns, otrreiz devas studēt, bet tur palika, dibināja ģimeni un laida pasaulē bērnus. Šobrīd otrā atgriešanās Latvijā ir jau ar bērniem, kuri kopš vasaras sākuma par savām mājām sauc Rīgu.
Elīna uz jautājumu, ko sauc par mājām, atbild nevilcinoties – Latviju.
Tam, ka ģimene atgriezīsies Latvijā, savus 10 un 12 gadu vecos dēlus gatavoja četrus gadus.
"Pirmā reakcija bija diezgan negatīva – nu, kā tad mēs brauksim prom, man te draugi, Latvijā nevienu, izņemot radus, nepazīstu. Lielākā sāpe bija zaudēt skolu un draugus. Bet pa to gatavošanās laiku viņi paguva ar draugiem sastrīdēties. Draudzības saitēm pajūkot, tā emocionālā piesaiste vairs nebija tik stipra. Un, jo tuvāk nāca aizbraukšana, viņi bija laimīgi un nevarēja sagaidīt, kad tiks uz Rīgu. Viņi bija izgājuši sagatavošanās procesam, un man bija liels prieks skatīties, kā viņi četru gadu laikā kļuvuši gatavi aizbraukšanai. Viņi dzīvoja tam visam līdzi un pat gaidīja to brīdi," stāstīja Dimante.
Kā norādīja klīniskā psiholoģe, gludas pārcelšanās viens no priekšnoteikumiem ir sagatavošanās. Gatavošanās un sagatavošanās ir svarīgs posms, kas nosaka, cik viegli vai grūti būs iejusties. Viņa norādīja, ka prombraucot allaž visi ļoti rūpīgi gatavojas, kamēr, atgriežoties mājās no svešuma, tas notiekot retāk. Turklāt atgriešanās ir emocionāli grūtāka, tomēr to var atvieglot tieši sagatavošanās.
Elīnas ģimene Latvijā ir tikai divus mēnešus un, kā skaidroja klīniskā psiholoģe, iejušanās kādam var ilgt nedēļas, kādam mēnešus, iespējams, gadu. To sauc par medusmēnesi, bet tas mēdz beigties, saskaroties ar realitāti, pārbaudījumiem, pēc kā sākas lejupslīde, kuru nepieciešams pārvarēt.
Bet, kā norādīja psiholoģe, šis rozā briļļu nokrišanas brīdis mēdz būt izšķirošs, jo nereti cilvēki pieņem lēmumu atgriezties mītnes zemē.
Pārcēlās uz Latviju, bet tad atgriezās Norvēģijā
Lelde Burves-Alksnes ģimene pēc 10 Norvēģijā nodzīvotiem gadiem divas reizes pārcēlās uz Latviju. Lelde pati saka, ka pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, tāpēc jau pēc neilga laika ģimene atgriezās Norvēģijā, nespējot sadzīvot ar daudziem dažādiem sabiedrības, medicīnas un izglītības sistēmas uzliktiem pārbaudījumiem.
Lelde atzina: "Lai arī bijām gatavojušies teju gadu, skolās un darba vietās paziņojām, te Latvijā mums bija īpašums, visi pārcelšanos ļoti gaidīja, – bet atbraucot piedzīvojām vilšanos. Divi vecākie dēli jau bija pusaudžu vecumā, kuri bērnību izdzīvojuši Norvēģijā, un cerēja, ka tas būs piedzīvojums. Mēs te bijām bijuši, zinājām šo vietu. Cerējām, ka kaut kas būs mainījies... nodzīvojām deviņus mēnešus Latvijā."
Lelde pirmos piecus mēnešus nosauca par fantastiskiem, ģimene dzīvojusi enerģijas lokā ar domu, ko mainīs savā apkārtnē, taču, saskaroties ar realitāti, pēc nepilna gada devās atpakaļ uz Norvēģiju.
Savukārt psiholoģe šo nosauca par visai spilgtu piemēru, sakot, ka viņas pētījumā vārds vilšanās izskan bieži.
Reemigranti atgriežoties mēdz vilties gandrīz visos dzīves aspektos – skola, darbs, algas, auto satiksme, valsts iestāžu darbs, apkārtējo attieksme, izklaides un atpūtas iespējas, politika.
Pandēmijai sākoties, Leldes ģimene vēlreiz atbrauca uz Latviju un nu jau divus gadus dzīvo šeit. Kā paši saka, pieņemot to, ka te ir, kā ir, necenšoties neko mainīt, kā to bija mēģinājuši darīt pirmajā reizē. Bez gaidām un cerībām, vienlaikus atzīstot, ka pandēmija, iespējams, sekmējusi iejušanos.
Tagad ģimene zināmā mērā dzīvo tādā savā burbulī – bērni sākotnēji nesarāva saikni ar Norvēģiju, turpinot mācības attālināti skolā tur. Tāpat viņi ikdienā komunicē ar citiem reemigrantiem, no ārzemēm atbraukušiem cilvēkiem ar alternatīvu domāšanu.
Kad nokrīt rozā brilles
Antra Priedniece Latvijas Radio multimediju studijai pieslēdzās no Īrijas, uz kuru devusies otrreiz. Pirmo reizi aizbraukusi, pat nedomājot tur palikt, bet aizķērusies uz diviem gadiem, pēc kuriem Latvijā atgriezusies ar lielu eiforiju, ar pilnīgi citu skatu uz dzīvi.
"Pirmo gadu Latvijā mēs nodzīvojām tādā eiforijā, jo bija iekrājumi, atradu Latvijā veiksmīgi darbu, bērniem bija laba skola. Bet viņam bija grūti iejusties. Dēls uzsāka gaitas pirmajā klasē, un, tā kā Īrijā atšķiras mācību sistēma, viņš jau bija gadus tur skolā gājis. Mazs ķipars būdams, viņš mudināja skolotājus mainīties, aicināja braukt pieredzes apmaiņā uz Īriju," viņa pastāstīja.
Eiforija pārgāja, nokrita rozā brilles, un Antra saprata, ka viņas skats un domāšana ir mainījusies, kamēr apkārtējās sabiedrība un vide – nē, tādēļ ģimene nolēma pārcelties atpakaļ uz Īriju, kur tagad dzīvo jau vairāk nekā desmit gadu.
Antra neslēpa: "Es Latvijā nejutos labi sabiedrības attieksmes un šaurās domāšanas dēļ." Jautāta, vai apsver domu atgriezties, viņa atzina – visticamāk, nē. Turklāt viņas dzīvesbiedrs ir ēģiptietis, tāpēc, viņasprāt, atgriezties šobrīd būtu teju neiespējami.
Psiholoģe, papildinot šos stāstus, uzsvēra, ka, aizbraucot prom no Latvijas, stipri paplašinās mūsu apziņa, gūstam jaunu pieredzi, mainām domāšanu. Redzot iespējas citur, var būt grūti ielikt sevi atpakaļ "kastītē", kas saucas Latvija.
Iveta Ozola-Cīrule skaidroja: "Tas saucas "svešinieks savās mājās". Ir sajūta, ka Latvija vairs īsti nav mājas, tu neesi emocionāli piesaistīts šai vietai, bet arī ārzemēs nav mājas izjūtas. Tad kur ir manas mājas? Tā atsvešinātība dažiem ir ļoti biedējoša, rodas sajūta, ka tu nepiederi nevienam."
Grūtāk atgriezties no tālākām zemēm
Komentējot savā pētījumā secināto, psiholoģe skaidroja, kas veicina veiksmīgu un ne tik veiksmīgu atgriešanos Latvijā – tā norit vieglāk, ja atgriežas ar ģimeni, jo tā ir aizsargājošs un atbalstošs faktors. Grūtāk ir atgriezties vienam, kad atbraukšanu pavada vientulības izjūta. Tāpat grūtāk atgriezties gados jaunākiem cilvēkiem. Jo ilgāka prombūtne, jo grūtāk atgriezties.
Tāpat grūtāks šis process var būt, atgriežoties no atšķirīgākas valsts, piemēram, no Vācijas tas varētu būt vieglāk nekā no Meksikas vai kādas citas krietni atšķirīgākas kultūras.
Turklāt atgriešanos, lai cik priecīgs notikums tas būtu, allaž pavada zaudējums – atstātā dzīve ārzemēs. Ir dabiski justies nomāktam, skumjam, un jāpaiet laikam, lai izsērotu zaudējumu.
Jau iepriekš pieminētā sagatavošanās ir aizsargājošs faktors, kas mazina atgriešanās šoku un stresu. Ņemot vērā sava maģistra darba aktualitāti, klīniskā psiholoģe sacīja, ka plāno veidot pierādījumos balstītu reemigrantu atbalsta programmu, kas ļautu strādāt ar visām tām problēmām, ar kurām reemigranti mēdz saskarties.
Viņasprāt, tas būtu valstiski svarīgi un nozīmīgi, jo atkārtota emigrācija ir viena no atgriešanās šoka pārvarēšanas stratēģijām, proti, viens no iemesliem, kādēļ cilvēki aizbrauc atkārtoti. Dažādi pētījumi vēsta, ka tie mēdz būt 30–50 % reemigrantu.
