Marina un Vadims kopā ar 14 gadus veco dēlu Daņilu, astoņgadīgo Elizabeti un pusotru gadu jauno Mariju Latvijā ieradušies no Ukrainas pilsētas Podiļskas. Ar šo ģimeni tikāmies tikai divas dienas pēc tam, kad kāds brīvprātīgais viņus no Polijas nogādājis Latvijā. Vadims drīkstēja izbraukt no Ukrainas, jo viņam ir jāparūpējas par saviem trīs bērniem. Šobrīd ģimene apmetusies Rāmavas Depkina muižā.

“Paldies Dievam, esam ieradušies šeit, esam nedaudz nomierinājušies. Guļam mierīgāk. Paldies, mūs ļoti labi uzņēma saimniece Ilze. Milzīgs paldies viņai. Paldies cilvēkiem, kuri mums palīdz. Liels paldies,” pateicās Marina.

Vadims norādīja, ka Latvijas iedzīvotāji ļauj atgriezt ticību labajam: “Kad mēs braucām, nācās uzticēties svešiem cilvēkiem, kurus iepriekš nekad nebiju sastapis. Mēs atbraucām, mūs gaidīja. Es esmu ļoti pateicīgs jums. Šajā situācijā, karā, vienkārši tiek parādīts, kas ir kas.”

Ģimene mēnesi dzīvoja kara plosītajā Ukraina un cerēja, ka karš beigsies. Beigās tomēr nolēmuši pamest valsti, jo situācija kļuvusi pārāk biedējoša.

“Pēdējā laikā ļoti bieži skan trauksmes sirēnas. Bieži lido raķetes, cik saprotu, lido arī bezpilota lidaparāti. Sirēnas ļoti bieži skan. Izlēmām, ka brauksim prom no mājām. Tur atrasties ir ļoti bīstami un bailīgi. Divas dienas pirms mūsu aizbraukšanas nebija iespējams mierīgi gulēt, ēst. Bērni pārtrauca mācības, kopā gājām slēpties uz pagrabu. Kad trauksme beidzās, gājām atpakaļ uz mājām. Bērni turpināja atkal mācīties. Tas viss bija ar lielām pauzēm,” stāstīja Marina.

Sievietes vecākiem nācās palikt Ukrainā: “Viņi gribēja aizbraukt, bet tas nav iespējams. Vectētiņš ļoti slikti jūtas pēc Covid-19 izslimošanas. Viņam ir grūti staigāt.”

Daņilam gan nācies pamest savus draugus: ”Mans draugs palika mūsu pilsētā. Laba draudzene aizbrauca uz Rumāniju.”

“Mīļotā meitene,” piebilda Marina.

“Kopā ar savu mammu, māsu un brālēnu šobrīd uzturas Rumānijā. Viņi izlēma par labu Rumānijai, jo tā atrodas maksimāli tuvu Ukrainai. Nepieciešamības gadījumā var ātri atgriezties atpakaļ,” paskaidroja Daņila.

Ierodoties Latvijā, bērni var turpināt mācības, jo Ukrainā tur, kur tas ir iespējams, skolas savu darbu nav apturējušas. Mācības notiek attālināti.

“Viesnīcā ir bezmaksas internets. Mums arī iedeva SIM kartes ar bezlimita internetu. Varam pieslēgties attālinātajām mācībām un klausīties skolotājos,” stāstīja Daņila.

Latviju kā savu galamērķi izvēlējušies, jo Vadimam šeit solīta darbavieta uzņēmumā, kurā viņš jau iepriekš piestrādājis. Uzņēmumā viņam teikts – brauc šurp, mēs tev palīdzēsim.

“Jau vienojāmies, ka mēs šeit reģistrēsimies, bērnus sūtīsim uz skolu, paši strādāsim. Ukraiņi ir ļoti strādīga tauta. Iepriekš esmu strādājis Latvijas uzņēmumā. Sieva pagaidām ir ar mazu bērniņu, bet skatīsimies, varbūt bērns varēs iet dārziņa, un tad sieva arī strādās,” norādīja Vadims.  

Ģimene jau atradusi sev mājvietu Bauskā. Nevēlas dzīvot uz valsts pabalstiem, tāpēc cer, ka jau pavisam drīz varēs paši sev nopelnīt iztiku.