Tukumnieki Latvijas Televīziju sagaida ar karstu kafiju. Pat toreiz – pirms 30 gadiem, kad ziepes un degviela bija par taloniem, viņi zināja, kā garšo īsta pupiņu kafija. "Tukumā tajā laikā bija kafijas cehs, un visi, kā normāli cilvēki, bišķiņ pazagās – varēja nopirkt no rokas," pastāstīja barikāžu dalībnieks Viesturs Alberings.
Barikāžu laiks bija viņu kafijas naktis. Pa dienu – viens ugunsdzēsējs, otrs – medicīnas tehniķis. Bet katru nakti kā Tukuma seno spēkratu sekcijas aktīvisti kopā ar savu lepnumu – militāro auto – sargāja Vecrīgu pie Arsenāla. Pēc krāsas – spoks – oranžs ar zilu. Medicīnas transports.
Spilgta epizode saistās ar brīdi, kad sešos no rīta iegājuši Doma baznīcā sasildīties. Bijis jākrīt uz ceļiem, un viens draugs no pārguruma visu laiku midzis ciet. Pašiem nākuši smiekli.
Visbīstamākā šķitusi nakts uz 17. janvāri. Tad Persijas līcī sākās operācija ''Tuksneša vētra'' – Kuveitas karš. To ziņoja radio. Un kādā brīdī sapratuši, ka pie ugunskura ir vieni paši.
"Liels ugunskurs bija. Un visi sabēg iekšā, un mēs paliekam vieni. Un uzreiz sākās sazvērestības teorija. Vieni, pliki – kā cāļus paņems," atceras barikāžu dalībnieks.
Visi četri bija arī Bastejkalnā naktī, kad lodes sašķēla gaisu un kinooperatoru dzīves.
Barikāžu dalībnieki uzsver, ka bijusi milzīga kopības sajūta, kas pārspējusi bailes.
Kafija ir karsta. Kāju pirksti – pārsaluši. Drauga uzņemtās barikāžu laika fotogrāfijas ir melnbaltas. Bet atmiņām krāsu netrūkst.
