“Gan māja, gan viss, kas pie tās, ir ar viņa roku klātbūtni veidots,” nosaka Gunda. Viņas atmiņā dārzs bērnībā bija mazliet citādāks – lielāka teritorija, kurā ietilpa arī kaimiņu pagalms ar lielajām ābelēm. “Sētas pusē bija daudz vairāk dobju, jo mēs nācām no laukiem un te dzīvojām kopā trīs paaudzes, arī vecmāmiņa un vectētiņš, kas bija īsti lauku cilvēki. Viņiem gribējās pašiem daudz ko audzēt, tāpēc bija izmantots katrs kvadrātmetrs zemes,” atminas Gunda.
Dārza darbu sadale
Dārza darbos katrs pieliek savu roku. Zālāju kopj Juris, jo pļaujmašīna ir liela un darbināma ar elektrības vadu. “Man liekas, ka es pat jauno nemaz nemāku iedarbināt, paldies Dievam,” smejoties nosaka Gunda. Juris arī sagatavo zemi, rok bedres, stāda augus un laista dārzu.
“Es esmu cilvēks, kurš nācis no laukiem un kam lauku darbi visi ir zināmi. Man vienmēr patīk iestādīt kaut ko jaunu,” pastāsta Juris.
Siltumnīcā gan darbojas Gunda. Viņas mamma Anna savos 85 gados joprojām ravē dārzu un ir liels palīgs šajā ziņā. “Kamēr es vakar biju uz dažām stundām no mājas pazudusi, viņa bija atkal pamanījusies izravēt visas puķes,” brīnās Gunda.
Viņa ir pārliecināta ja mamma nepalīdzētu, tad šajā lietainajā vasarā dārzs būtu krietni vairāk aizaudzis. “Bet man arī sāk patikt ravēt, tā kā nav tik traki. Tas vienkārši paņem laiku un, tā kā tas viss ir tik liels un daudz, vienkārši nespēju tikt galā – kā vienu galu beidz, jāsāk jau no jauna”.
Siltumnīca virs garāžas
Virs garāžas jumta atrodas Gundas tēta taisīta stikla siltumnīca. “Bija periods, kad tētis mēģināja audzēt rozes. Viņš nebija nekāds dārznieks, tas viss bija hobija līmenī. Tētis vispār bija cilvēks, kuram visu vajadzēja izmēģināt, visu vajadzēja moderni,” par tēti stāsta Gunda.
Rožu potēšana un audzēšana notika gan ziemas laikā, gan agrā pavasarī, tāpēc siltumnīca bija apsildāma, par ko tagad liecina vien vecie radiatori. Tāpat saule otrajam stāvam piekļūst labāk. “Šobrīd mums tas, no vienas puses, ir pluss, no otras puses – mīnuss. Draugiem siltumnīcās joprojām nav gatavu tomātu, mums toties jau sen, bet karstums tur ir nežēlīgs – saule karsē pamatīgi,” atzīst Gunda. Lai gan šī siltumnīca sākotnēji tika paredzēta ziedu audzēšanai, tagad to izmanto, kā prot – audzējot galvenokārt gurķus un tomātus.
Ziedu dārzs mājas priekšā
Mājas priekšpusi vienmēr rotājuši koši ziedi. Bišu zumēšanas un viegli reibinoša aromāta apvītie rožu krūmi ir gan pašu pirkti, gan dāvināti. “Mūsu lielākā problēma, ka mēs neprotam nogriezt, saīsināt, jo ir žēl,” par rožu krūmiem nosaka Juris. Starp ziedu rindām atrodamas arī tādas šķirnes kā “Leonardo da Vinci” un “Dzimtenes melodija”.
“Lielās rozā rozes pie terases, manuprāt, ir tēta stādītas. Tātad daži rožu krūmi ir ilgdzīvotāji,” spriež Gunda. Interese un nemitīga vēlme pamēģināt izaudzēt kaut ko jaunu padarījusi šo dārzu tik unikālu un bagātīgu. Gan Gundas vecmamma, gan tētis un mamma aizrāvās ar ziedu audzēšanu. Pie rožu rindām joprojām atrodas vecmāmiņas stādītās peonijas.
“Vakar es izliecos pa logu un beidzot sasmaržoju matiolas. Tās bija manas vecmāmiņas mīļākās puķes,” nosaka Gunda, atklājot, ka tikai naktī var sajust to smaržu, kura liek atcerēties par vecmammu. Viņa šos ziedus iesēja terasē, lai vakaros baudītu to aromātu.
Tāpat vecmāmiņa Gundai stāstījusi, ka ar ziediem jārunājas: “Es tā katru rītu gluži nedaru, bet tad, kad eju, paslavēju, aprunājos. Siltumnīcā pilnīgi noteikti paslavēju brašākos tomātus un gurķus. Sajūta, ka tas strādā”.
Ķiršu bagātīgā raža
Imanta Ziedoņa dzejoļa “Tukums” rindas “Ļauj man iet pasaulē smukumā, tā kā ķirši zied Tukumā!” zīmīgi atbalsojas Vaivodu dārzā – šeit no ogu ražas smaguma noliekušies ķiršu zari. Pagalmā aug septiņi skābo un divi saldo ķiršu koki.
Cīņa ar izsalkušiem strazdiem šeit izpaliek, vienīgi vientuļš meža balodītis reizēm sēž ķiršu zaros. “Mēs vēl vakar, tā sakot, spļaujot trīs reizes pār kreiso plecu, nospriedām, ka putni nez kāpēc te pie mums ielokā nenāk. Vai tas kalns viņiem maršrutu nojauc…” prāto Gunda.
No ķiršu ražas top divu veidu ievārījumi – viens no skābajiem ķiršiem, otrs no saldajiem ķiršiem un ērkšķogām. “Šogad saldo ķiršu bija ļoti daudz un vieni paši tie īsti negaršo, bet kopā ar ērkšķogām iznāca itin labi,” ziemas krājumus novērtē saimniece. Vēl no ogām gatavo sīrupu, tvaicējot tās katlā un iztecinot sulu. Citus gadus Juris taisa brendija uzlējumu, bet, tā kā palikuši krājumi no pagājušajiem gadiem, šoreiz nolēma to negatavot.
Cīņa ar augļu koku lapu grauzējiem
Krāšņo un bagātīgo dārzu, kur bez ābelēm, ķiršu un plūmju kokiem aug arī eksotiskie augļu koki – aprikozes, nektarīni un persiki, iecienījuši dažādi kaitīgi kukaiņi. Nācās pat pārnest skudru pūzni, taču tas bija tikai īslaicīgs risinājums, jo tās ātri bija atpakaļ. Šajā cīņā dārza saimnieki izmanto dažādus ieročus – gan veikalos nopērkamos ķīmiskos līdzekļus, gan plastmasas pudeles, kurās kukaiņi salien iekšā, gan speciālas līmlapiņas. “Tad nedaudz tiekam ar viņām galā. Skudras izsūc jauno ābelīšu lapām sulu, un tās sačokurojas. Man bija tik žēl,” pastāsta Gunda. Lai gan skudras nav pilnībā iznīdētas, bet to daudzums krietni samazinājies, ābelēm šogad ir veselīgākas lapas un jaunie dzinumi.
“Es tomēr ieteiktu nemocīties, lai ir līdzvērtīgi - ābeles paliek dzīvas, bet skudrām arī kaut kas tiek,” saka Gunda. Viņa pastāsta, ka līmlapiņas efektīvas arī pret zāģlapsenēm, tīklērcēm un citiem nevēlamiem kukaiņiem. Pavasarī, neilgi pēc ziedēšanas, ābeles arī vienreiz nomiglotas – pēc divām nedēļām no indīgās vielas vairs neesot ne miņas. “Šogad es pa ilgiem laikiem redzu, ka jauniņās ābeles atkopjas un lapu vainags veidojas normāli,” priecājas Gunda.
Dārznieka padoms cīņā ar skudrām:
Dārznieks Guntis Kormis pastāsta, ka vienkāršākā metode cīņā ar skudrām ir sajaukt parasto maizes raugu ar cukuru, ļaut tam uzrūgt, uzlikt uz šķīvjiem, un atstāt tos tur, kur skudras. Pūžņi dārzā ir diezgan liela problēma, jo melno skudru ir ļoti daudz – iznīcinot vienu skudru pūzni, dažu nedēļu laikā tuvumā izveidosies jauns. Trauki, kur var ielīst iekšā, kā piemēram, plastmasas pudele, ir efektīvāki pret lapsenēm, bet arī skudras labprāt lien tādos iekšā. Protams, zālājā vai pļavā, kur šie kukaiņi cilvēkiem netraucē, tie nedara nekādu kaitējumu.
Pandēmijas stādījumi
Pavasarī, kad Jurim neplānoti nācās iet atvaļinājumā, radās ideja izveidot kaut ko savam priekam – dekoratīvo skujeņu rindu, kurus tagad dēvē par pandēmijas stādījumiem. Galvenā vēlme bija gan nedaudz norobežoties no kaimiņiem, gan priecēt acis. Sagatavošanās darbs bija pamatīgs – rūpīga stādu izvēle, augsnes sagatavošana, attālumu mērīšana. Juris visu izplānoja uz rūtiņu lapas, lai saprastu, kā tas izskatīsies pēc desmit gadiem. Izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārši atrast tādas šķirnes, kuras neaug garākas par trim metriem, lai neaizēnotu ne savu, ne kaimiņu dārzu. “Ir radoši jāpiedomā, ja gribi kaut kādā noteiktā augstumā kociņus redzēt. Latvijā nevar tik vienkārši sameklēt stādus, ja vēlas interesantu krāsu un augumu kombināciju,” nosaka Juris.
Dārza plānošanā Gundai un Jurim ir pilnīgi atšķirīgas pieejas. Juris lasa specializētu žurnālu, kā arī meklē informāciju internetā. Stādot augus, rūpīgi ievēro visus noteiktos parametrus. Tā teikt – visu dara pēc priekšrakstiem, kamēr Gunda tam pieiet vairāk empīriski – darbojas pēc sajūtām, jo vēlas, lai darbs iet ātrāk uz priekšu. “Vairāk nākas iespringt, kad viss tiek stādīts, bet tagad, kad vasara nāk uz otru pusi, tad jau vairāk baudām. Kas nu ir, tas nu ir,” saka Gunda.
Dārzs – iedvesma un laika zaglis
Vaivodu pāris atzīst, ka dārzs paņem ļoti daudz laika, tāpēc jau ir domas par tā samazināšanu. “Šobrīd mēs ar to vēl tiekam galā, bet es negribētu, lai tas paņem visu manu brīvo laiku, jo man gribas arī vairāk lasīt, domāt, varbūt pat beidzot atkal spēlēt klavieres. Vairāk laika veltīt savai garīgajai pasaulei. Ir labi izvēdināt galvu dārzā, arī tas ir sava veida garīgais fitness, bet kaut ko gribas uzpildīt vairāk,” savas vēlmes atklāj Gunda.
“Man parasti Tukumā patīk strādāt arī to, kas attiecas uz teātra radošo darbu, bet šogad nesanāca. Tāpat arī šodien es palieku Rīgā un strādāju radošo darbu, jo es zinu, ja es atradīšos dārzā, kur mani jau atkal gaida darbi līdz saulrietam, tad pagrūti to savienot,” nosaka Juris, lai gan dārzs iedvesmo un “iztīra” galvu no visām domām. “Svaigs gaiss un krāsainība, kas ir dārzā, prieks, ko dod koki, puķes un viss pārējais, tomēr sniedz arī iedvesmu. Prieks ir tas, kas iedvesmo,” nosaka Juris.
Par dārza nozīmi dažādu kultūras personību dzīvē uzzini raidījumā “Kultūrdobe” kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku sestdienās pulksten 18.20.
