Sergejs Virts ir z/s „Rubuļi” direktors un savā saimniecībā nodarbojas ar lauksaimniecību. Gan ar graudaugiem - rapšiem un soju -, gan ar cūkkopību. Tostarp ir darbs ir arī pie gaļas un sojas pārstrādes. Saimniecība atrodas Saldus novada Zaņas pagasts, kas ir mazs pagasts leišmalā. Sergejs par savu pagastu rūpējas, kā vien spēj.
„Bet es par Zaņu ceļos un krītu. Cenšos appļaut visas ceļmalas vismaz divreiz gadā. Izcirst krūmus. Ja atbrauc cilvēks no svešas valsts, no pilsētas vai Rīgas, lai viņš jūt, ka ir iebraucis Zaņā!” saka Sergejs.
Sākums ar mēslu dakšu un grābekli
Sergeja sieva Benita agrāk bija pagasta sekretāre, Sergejs - kolhoza šoferis. Toreiz viņiem bija sava govs vai pat divas, cūka, aitas staigāja pa šiem laukiem. Bija pīles un vistas. Tas viss priekš sevis. Bet, kad sākās juku laiki, sāka dot zemi. Un Sergejs padomāja un viendien pateica: "Man arī vajag ņemt zemi." Un viņš pieprasīja zemi. Ļoti daudz - 18 hektārus.
„Man likās, ārprāts! Viņš pieprasīja visu, kas te ir lejā. Un viņam to iedeva. Tad viņš pa bišķim sāka. Nebija ne traktoru, nekā. Es smejos, ka bija mēslu dakša un grābeklis,” atminas Benita.
Visu lauksaimniecību Sergejs mācījies pašmācībā. Ja tās lietas tevi interesē, ja tev patīk, ja tas darbs patīk, tad viss padodas, viņš ir pārliecināts. Daudz lasīja grāmatas, brauca uz Lauku dienām.
„Tolaik daudzi kļuva par zemniekiem - gan traktoristi, gan šoferi. Un no daudziem sanāca labi zemnieki un saimnieki. Protams, izglītība ir vajadzīga. Bet tā sagadījās, ka es iemācījos pats,” stāsta Sergejs.
Benita saka, visvairāk toreiz bija bail nevis no darba, bet ņemt pirmo kredītu. Arī kredītlikme nebija maza – 28%.
„Kad aprīlī to nokārtoju, visu vasaru dzīvoju stresā - kā mēs to varēsim atdot? Nebija ne sestdienas, ne svētdienas, ne rītu, ne vakaru. Mēs gājām un strādājām. Kas man to sadarīja? Kas man to apkārtni kopj? Domājat, kāds cilvēks nāk te kopt? Paši visu kopjam,” stāsta Benita.
Darbinieks - lielā vērtība
Zaņā tuvumā nav ne skolas, ne bērnudārza. Līdz bērnudārzam pieci kilometri, līdz skolai vēl tālāk – astoņi. Arī autobuss nekursē.
„Tā ir problēma. Infrastruktūra nav sakārtota, un viss. Tāpēc cilvēki iet prom. Cik cilvēku laukos vispār palicis? Arvien mazāk. Tehnika ir arvien modernāka. Arī pie darba vajag mazāk cilvēku,” uzskata Sergejs.
Jau tagad tehnika izdara daudz cilvēka vietā. Samēra tā, ka neatstāj neapstrādātu pat centimetru. Arī darbs - būt par traktoristu – jau sen nav tāds kā agrāk.
„Pirms 20 gadiem teica - traktorists. Tagad tādu vārdu vairs nelietojam. Tagad tam, kurš sēž traktorā, tik daudz kas ir jāzina. Es vairs netieku visam līdzi. Jābūt gan izglītībai, gan zināšanām, gan praksei. Arī jāmāk saprast to tehniku, saremontēt,” stāsta Sergejs.
Tomēr viņš par saviem darbiniekiem rūpējas. Sezonā, kad darbs uz lauka ir no saullēkta līdz rietam vai pat ilgāk, ved pusdienas. Arī maltītes ikdienā tiek pavadītas kopā ar darbiniekiem.
„Ja pavisam godīgi, veči pulkstenī neskatās. No astoņiem rītā līdz... Teiksim, šis beigs darbu ap pieciem. Bet citi beigs deviņos vai desmitos,” stāsta Sergejs.
Un, neskatoties uz virsstundām, visi ar darbu apmierināti. Arī samaksāt visiem Sergejs var. Un laukos var pelnīt labi.
„Ja nemaksās, cilvēki nestrādās. Var neslikti nopelnīt. Varbūt tagad nepateikšu stundas izcenojumu, bet esmu pārliecināts, ka pilsētā tik daudz nemaksā, kā laukos maksā kārtīgi saimnieki,” uzskata Sergejs.
Sapnis par soju
Sergejs atminas, ka laikā, kad sāka nodarboties ar lauksaimniecību, pirmajā agronomijas grāmatā, kuru paņēmu rokā, krievu valodā bija skaidri un gaiši rakstīts - „riskantās lauksaimniecības apgabals”. Tas bija par Latviju. Tolaik Latvijā bija ieteikums audzēt lopbarības graudus. Bet laiki ir mainījušies, tagad ir citas šķirnes, cita selekcija, arī laika apstākļi.
„Tagad Latvijā var perfekti audzēt pārtikas kviešus. Griķi aug. Kas neaug? Kaņepe aug. Kāpēc lai nevarētu būt soja? Kādreiz nebija, bet tagad aug pupas. Mēs varam sev izaudzēt proteīna avotu. Kāpēc ne?” toreiz sev jautāja Sergejs.
Un lēma riskēt. Un izrādījās, ka Latvijā soju var izaudzēt. Zemnieku saimniecība "Rubuļi" ir ne tikai vieni no pirmajiem, bet arī lielākajiem sojas audzētājiem Latvijā. Sergejs saka, pašu soja nav modificēta, kādu atved no Brazīlijas, Argentīnas vai Amerikas. Tā ir tepat, uz vietas, pašu.
„Mēs to vēl pārstrādājam, saražojam eļļu. Ir jādomā. Darbu vienmēr var atrast. Te ir tik daudz variantu. Nevajag tikai sēdēt. Vajag rušināties.”
Un tagad jau Sergejam no daudzām Latvijas malām zvana un prasa sojas sēklu. Pašu audzētā soja lielākoties nonāk mājlopu ēdienkartē.
„Soja ir lielākais proteīna avots, kuru varam iegūt no augiem mūsu klimatiskajā zonā. Kviešos ir 11-14% proteīna. Šeit ir 35-37%. Tad, kad to pārstrādājam, kad no tās paņemam eļļu (šeit tā ir 23%), kad eļļa ir izņemta, proteīna daudzums palielinās līdz 42-43%. To vajag, lai lopi straujāk augtu. Viņiem vajag proteīnu,” stāsta Sergejs.
Iepriekš šo proteīnu Sergejs pirka no citām valstīm, no Brazīlijas, Argentīnas un Amerikas, kuras ved ģenētiski modificētu soju, bet tagad šeit izaudzē nemodificētu, šim klimatam piemērotu soju. Saimniecībā to pārstrādā un izbaro lopiem.
„Vakar es runāju ar vienu kundzīti. Latvijā vēl Ulmaņlaikos bija sava soja, sava ģenētika. Diemžēl pēc tam bija Padomju Savienība, viss bija liels, un šeit to nevajadzēja. Varbūt arī selekcija nebija piemērota. Tagad selekcija iet uz priekšu. Tagad ir agrīnas šķirnes un var dabūt ražu. Nesliktu ražu. Tas ir ne tikai proteīna avots, bet arī sēkla.”
Audzēt soju šobrīd kļūst arvien populārāk, stāsta Sergejs. Iepriekš ļoti populārs bija ziemas rapsis, bet tam ir milzīgas problēmas ar pārziemošanu un dzīvniekiem. Ziemas rapsi ēd pilnīgi visi - mežacūkas, brieži, aļņi, stirnas. Arī Sergejam šogad bija iesēti 150 hektāri rapša. Visu nācās pārsēt. Sojai gan ir mazāk risku.
„Pagaidām dzīvnieki nav iemācījušies soju ēst. Laikam viņi vēl nezina, kas tas ir,” smejoties saka Sergejs.
Zemes gabals - Sergeja dzinulis
Sergejs rāda uz māju. To nojauc, jo neviens nav gatavs tajā ievākties. Arī par baltu velti. Viņš saka - ja tā, labāk nojaukt, sakopt vietu un kaut ko iestādīt.
„Būs lauksaimniecības zeme. Tīri, forši. Ražosim. Kaut kas šeit augs, kvieši vai soja” stāsta Sergejs.
Un tāds ir arī Sergeja dzinulis - ja ir zemes gabals, tam jābūt tīram, sakoptam, lai tas dod ražu.
„Esmu saimnieks, es nevaru „atslēgties”. Nevaru padarīt darbu un to aizmirst. Vakarā aizeju pie dīķa pasēdēt, pamakšķerēt. Un vienalga es atceros visus lauciņus - tur bija tas, tur jāpadara tas, tur jāsalabo tas, tur viss forši aug,” stāsta Sergejs.
Vasarā, kad nav sezonas, sestdienās un svētdienas nav jāstrādā. Bet arī tad Sergejam miera nav. Arī brīvdienās viņš kāpj mašīnā un brauc uz saviem laukiem.
„Paskatos, papriecājos. Atbraucu mājās uz pusdienlaiku, paēdu un tad varu atpūsties. Tas ir gandarījums par labi padarītu darbu. Saņemt atsauksmi no tā lauka,” stāsta Sergejs.
Sergejs saka, galvenais laikam ir tas, ka viņam patīk šis darbs - apstrādāt zemi. Daudzi domā, ka zemnieki ar dakšām rok zemi, staigā netīros zābakos. Tā vairs nav.
„Tas ir bizness. Tas nav tikai darbs. Turklāt tas nav slikts bizness,” pārliecināts ir Sergejs.
