ĪSUMĀ:
- Agnesei skolā palīdz asistents. Viņai ir arī palīgierīce.
- Jauniete vēlējās mācīties vispārizglītojošā skolā, lai ātrāk pēc skolas pabeigšanas varētu pielāgoties dzīvei sabiedrībā.
- Skolā Rēzeknē sākumā domājuši, ka nespēs Agnesi uzņemt, bet pārdomājuši.
- Skolotājiem jāizdomā risinājumi Agneses apmācībai. Piemēram, matemātikas skolotāja grafikus viņai zīmē uz rokas.
- Klasesbiedri atzīst, ka ik pa laikam nezina, kā izturēties pret Agnesi. Viņiem negribas meiteni aizvainot.
- Agnese grib būt patstāvīga. Nākotnē viņa grib kļūt par radiožurnālisti vai aktrisi.
Asistents un palīgrīki
Pirms astoņiem no rīta Latvijas Radio satiek Agnesi pie viņas mājas. Agnese dzīvo vien pāris minūšu attālumā no skolas. Šoreiz Agnesi pavada brālis, kurš pārliecinās, ka māsa veiksmīgi aiziet līdz skolai, tomēr jauniete ir sākusi šo ceļu mērot arī viena. Ja ārā nav tumšs, tas izdodas.
“Mēs dosimies uz otro stāvu. Man klase ir otrajā stāvā. Vai ir sarežģīti pārvietoties pa skolu? Kad ir daudz bērnu, kad ir liela plūsma, tad jā, tad man palīdz asistenti. Bet uz šejieni atnākt es varu arī pati,” stāsta Agnese.
Agnesei skolā ir asistents, kurš viņu no rītiem sagaida, pavada no klases uz klasi, uz pusdienām. Asistents sarežģītākos mācību priekšmetos, kā fizikā, matemātikā, ķīmijā, ir līdzās. Viņš palīdz izlasīt, izstāstīt – ir Agneses atbalsts un acis. Asistenti katru dienu mainās. Tās ir skolas skolotājas, kurām nav pilna slodze, ir laiks to darīt un arī vēlme būt līdzās. Šodien tā ir latviešu valodas skolotāja.
“Atspaids ir, kad ir asistents. Viņš ļoti palīdz, piemēram, matemātikā palīdz no tāfeles norakstīt, ja vajag. Bieži vajag nozīmēt burtnīcā. Kaut vai tajā pašā vēsturē, kad pasaka, ka izlasiet kādu avotu,” norāda jauniete.
Agnesei uz skolu līdzi ir aparāts, kas izmēra ziņā ir līdzīgs mobilajam telefonam, ar tā palīdzību viņa pati var lasīt un arī rakstīt, taču tas ir lēnāk. Agnese rāda, kā darbojas iekārta.
“Un mēs varam ātri paņemt kādu grāmatu, tad uzlieku to uz grāmatas, te var fonus mainīt. Man patīk melns fons un balti burti, tad es sev saregulēju burtu lielumu, kā kuru reizi, tad es šādi bīdu un lasu, un pāreju uz nākošo rindu. Un, ja man vajag rakstīt, tad es uzlieku uz statīva un apakšā ar pildspalvu rakstu zem viņa, kā visi pārējie uz darba lapām,” stāsta un rāda Agnese. Bez aparāta viņai skolā nebūtu iespējams mācīties.
“Ir tā, ka man liekas, ka te ir balta lapa. Es redzu grāmatu, bet burtus ne. Ja man pateiktu: “Paskaties!”, es domātu, ka te ir tukšs, nezinātu, ka tā ir grāmata. Es nezinu, kā citiem izskatās tas, ka es [darbojos] ar tiem aparātiem. Varbūt no malas domā, ka es gribu kaut kādus iežēlinājumus, bet tā tiešām nav,” uzsver jauniete.
Agneses pirmā skola bija Strazdumuižas internātvidusskola, kas ir skola vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Tomēr Agnese skolā nejutās labi, tāpēc devās mācīties uz Rēzekni, pamatskolu pabeidza Rēzeknes attīstības centrā. Lai gan Strazdumuižas skolā viņai bija pielāgotā vide, tomēr tam ir arī savi trūkumi.
“Tur ir viss pielāgots, un ir tā, kad tu pabeidz vidusskolu, tu izej ārā no tās skolas, un tu vairs nezini, kā rīkoties, jo dzīvē nav viss pielāgots.
Es tagad to mācos, un es domāju, ka būs vieglāk. Šī man ir iespēja ātrāk iekļūt reālajā dzīvē,” stāsta skolniece.
Skolai sākumā bijušas šaubas
Agnesei ir svarīgi mācīties, tādēļ pēc pamatskolas absolvēšanas tika meklēts variants, kur to darīt. Rēzeknes Katoļu vidusskola ir neliela, skolā mācās aptuveni 150 skolēni, tāpēc šī iestāde tika uzrunāta apdomāt, vai viņi ir gatavi mainīt savu ikdienas rutīnu un pielāgoties Agnesei.
“Pirmā reakcija bija - nē, ka tādu mēs neesam iepriekš piedzīvojuši. Tā bija pirmā sajūta,” godīgi stāsta skolas direktore Inese Mikaskina, tomēr, apdomājot ilgāk, sajūtas mainījušās.
“Aprunājoties ar skolotāju kolektīvu, ar skolas dibinātāju, nolēmām, ka meitenei ir jādod iespēja. Izaicinājums bija ļoti liels gan skolotājiem, gan man kā skolas direktorei. Aicinājām septembrī uz konsultāciju Attīstības centra skolotājus. Atnāca divi skolotāji, kuri stāstīja metodes, ar kādām viņi ir strādājuši. Neteiksim, ka mēs turpinām tās metodes, jo Agnese ir ļoti centīga.
Viņa bija nospraudusi sev mērķi, ka viņa grib panākt visus klases biedrus zināšanu līmenī, un ļoti daudzos priekšmetos viņai tas izdodas,” atzīst direktore
Mācību gada sākumā klases audzinātājas informēja savus skolēnus par to, ka skolā mācīsies skolniece ar redzes traucējumiem, kā viņiem reaģēt un vajadzības gadījumā sniegt atbalstu. Pašlaik, kā apliecina direktore, pārējie Agnesei īpašu uzmanību nepievērš. Arī meitene kļūst arvien patstāvīgāka.
“Skatos - starpbrīdī viņa iet jau pati. Protams, ka skolēni apstājas. Sākumā ir tā reakcija, ka viņi apstājas un skatās, vai nav vajadzīga palīdzība. Bet tad, kad es viņu uzrunāju: “Tu, Agnesīt, viena pati?” Viņa atbild: “Man nav vajadzīgs uz doto brīdi, es gribu pati izjust skolu.” Viņa izjutusi ir skolas gaiteņus un bieži uz tualeti iet viena,” atceras direktore.
Skolotāji atrod radošus risinājumus Agneses apmācībai
Bioloģijas stunda. Agnese sēž pirmajā solā. Šajā mācību priekšmetā Agnesei blakus nav asistenta, jātiek galā pašai.
“Mikroskopā tu nevari skatīties, bet, ko man izdarīt tā, lai viņa redzētu to pašu, jo viņa grib?” Izaicinājums tas ir gan Agnesei, gan arī skolotājiem, kuriem ir jādomā, ko un kā runāt, rādīt, lai to uztvertu visi.
“Septembrī mums skolotāju kolektīvā bija ļoti grūti. Mēs nesapratām, ko mums darīt, bet viņai ir motivācija, viņa grib. Citreiz viņa pat apvainojas par to vien, ka viņai ir savādāki uzdevumi. Viņa grib būt tāda kā visi pārējie. Viņa negrib sevi izcelt, ka man ir kaut kādas speciālas vajadzības,“ stāsta bioloģijas skolotāja Vija Armuška.
Skolotāji Agnesi raksturo kā motivētu, uzņēmīgu un neatlaidīgu jaunieti. Diāna Bogova ir Agneses klases audzinātāja, vada arī matemātikas stundas, kurās Agnesei palīdz asistente.
“Stunda man, protams, ir ļoti diferencēta. Kad es runāju ar Agnesi, ir ļoti labi, ka viņai ir asistents, lai tiktu līdzi, bet es iepriekš sagatavoju viņai materiālus izprintētā veidā. Tas, ko es rakstu uz tāfeles, viņai ir pieejams drukātā veidā. Ļoti bieži es iedodu dienu pirms, jo viņa tiešām apzinīgi izlasa to, kas būs nākošajā stundā. Un kad stunda ir pienākusi, tad viņa spēj sekot līdzi. Ja viņa kaut ko nav izpratusi - tas ir uzdevumos, kur ir grafiki -
tad es esmu atradusi ļoti interesantu metodi. Es viņai uzzīmēju uz rokas.
Tas tiešām viņai ļoti palīdz izprast. Ja mēs runājam par vidusskolas funkcijām, kur jāredz kopaina, tad vienīgais veids, kā viņa var redzēt trigonometrisko sakarību vai cita veida funkcijas, tad es viņai to zīmēju,” stāsta skolotāja Diāna Bogova.
Skolotāja nepārtraukti pievērš Agnesei uzmanību, papildus izskaidro, pajautā un dod uzdevumus. Agnese regulāri iet uz konsultācijām, lai spētu tikt visam līdzi. Mācību gada sākumā mājās daudz laika pavadīja, gatavojoties skolai.
“Sākumā man likās, ka ļoti daudz jāmācās. Tad es atnācu no skolas un līdz vienpadsmitiem vakarā sēdēju, mācījos, bet tagad es saprotu, ka ir jādod sev brīvais laiks. Un tagad sanāk daudz labāk nekā tad, kad es sēdēju līdz vienpadsmitiem,” stāsta Agnese.
Klasesbiedri atzīst mulsumu
Jaunietes klase ir neliela. Tas arī bija viens no argumentiem, kādēļ skola uzņēma jaunieti. Ja klasē būtu 25 skolēni, būtu grūti, atzīst direktore. Taču desmitajā klasē pašlaik mācās astoņi skolēni, kas visvairāk laiku pavada kopā ar Agnesi un izjūt izmaiņas, kopš skolā mācās vājredzīga skolniece.
“Skolotāju attieksme ir mainījusies. Viņi cenšas mums vairāk palīdzēt, bet dažreiz mums ir jābūt patstāvīgiem, jo viņi tajā brīdī ir ar Agnesi. Varbūt jāpievērš uzmanība, lai Agnese nepaliktu viena, aizvest kaut kur,” stāsta skolnieces.
Sākumā bija liels mulsums, arī tagad tas ir. Saskarsme ar nezināmo un citādo satrauc.
“Mēs centāmies neaizskart to tēmu, un arī joprojām cenšamies neaizskart. Pieņemam to, kā tas ir. Kāpēc? Tā ir delikāta tēma, negribas aizķert tā cilvēka jūtas, ja kaut ko nejauši var pateikt vai paprasīt. Jo ikdienā nesaskaramies ar tādiem cilvēkiem tik bieži. Tu nezini, kā vajag uzvesties,” saka skolas biedri.
Arī pati Agnese jūt, ka savstarpējā komunikācija reizēm rada neveiklus brīžus.
“Viņi tādi jautri. Kā es kaut ko pajautāju, tādi nopietnāki paliek. Un tad es rakstīju klasesbiedrenei, ka varbūt es daru kaut ko ne tā, bet viņa saka, ka mēs negribam ko izdarīt, aizvainot. Un es saku, ka nē, viss kārtībā!” saka Agnese.
Agnese grib būt patstāvīga
Kopumā skolā meitene jūtas labi. Esot draudzīga atmosfēra. Agnese dzied arī meiteņu trio. Viņa grib būt patstāvīga un mācīties kopā ar visiem.
“Ir tā, ka man gribas visu pašai izdarīt. Visi man daudz ko palīdz, un tad man vienu brīdi liekas, ka es esmu nevarīga, ka man visi apkārt ir.
Un es gribu kaut ko pati darīt. Reizēm ir tā, ka es blamējos tikai tāpēc, ka pati gribu darīt,” saka jauniete.
Agnese vēlētos, lai skolas būtu iekļaujošas un nedalītu skolēnus, tomēr apzinās, ka tas nav tik vienkārši.
“Ieteiktu visiem būt drosmīgiem. Es nezinu, kā būtu ar tām speciālajām skolām, jo es esmu viena klasē ar redzes problēmām. Ja būtu vairāki, es nezinu, kā skolotāji varētu izstaigāt. Arī tagad, kad domā par iekļaujošo izglītību, tas ir tas jautājums, vai asistenti palīdzētu, bet vienam matemātikas skolotājam būtu grūti, ” pārdomās par iekļaujošo izglītību dalās Agnese.
Runājot ar skolotājiem un direktori, vairākkārtīgi izskan tas, ka Agneses neatlaidība un motivācija ir tā, kas palīdz gan viņai pašai, gan skolotājiem tikt galā.
“Viņai ir atbrīvojums no eksāmeniem, bet šad tad izskan, ka “varbūt es kārtošu eksāmenus”. Skatīsimies, kā ies 11. un 12. klasē,” uzsver direktore Inese Mikaskina.
Agnese, domājot par savu nākotnes profesiju, vēlētos būt radiožurnāliste vai aktrise. Citi gan Agnesei saka, ka viņa redzes dēļ to nevarētu, bet viņa tāpat paliek pie sava.
