“No sākuma teica, ka visi būsim kopā, bet pēc tam… Viens vilciens aizgāja uz vienu pusi, otrs – uz otru,” stāsta politiski represētais.
Valda Blūma ģimeni pirms astoņdesmit gadiem izsūtīja uz Sibīriju, jo bija turīgi. Tēvs vadīja aptieku Ventspilī. Padomju vara baidījās, ka bagātie un izglītotie pretosies režīmam.
“Protams, lai noturētu savu varu, vajadzēja tos gaišākos prātus [novākt], vajadzēja no viņiem kaut kā tikt vaļā. Citus izsūtīja, citus likvidēja,” saka Blūms.
Izsūtīšanas dienā Valdim bija vien gadiņš. Tēvu viņš iepazina tikai no fotogrāfijām un mammas nostāstiem, piemēram, uzzināja, ka tēta hobijs bijis bokss.
Tēva liktenis Sibīrijā ir neskaidrs. Valdim vēlāk stāstīts, ka viņš ieslodzījuma vietā izdarījis pašnāvību.
Valdis pats ar mammu nonāca nometinājuma vietā Krasnojarskas apgabalā, upes krastā. Represiju organizatori uzskatījuši – ja jau no Baltijas, tad prot zvejot un gan jau kaut kā izdzīvos.
“Un tad nākošajā gadā atbrauc. Un, ja redz, ka dūmi kūp, tātad ir izdzīvojuši,” stāsta Blūms.
Pēc mētāšanās no vienas sādžas uz otru un dzīves pastāvīgā pusbadā 1947. gadā Valdis ar mammu nelegāli atgriezās Latvijā. Pēc pusotra gada viņus izsūtīja otrreiz.
“Mamma sāka brēkt, cik es atceros. Nu kā – viņa, jauna sieviete, visu to jau bija izgājusi cauri, visas tās mokas un visu, kas tur bija. Viņa sāka brēkt, es viņu mierināju. Es viņai teicu – nekas, būs labi. Es atkal priecīgs – satikšu savus draugus,” stāsta Valdis Blūms.
Otrreiz un uz palikšanu Valdis ar mammu atgriezās Latvijā tikai pēc Staļina nāves. Vēl pēc gadiem kopā ar sievu draugus Sibīrijā viņš apciemoja jau kā tūrists.
“Lielākā tiesa manu draugu, kas man tur bija, bija nodzērušies, stingri nodzērušies bija,” atklāj politiski represētais.
Par spīti smagajam dzīves sākumam, Valdis Blūms jaunībā izstudēja un kļuva par sporta treneri. Atsperīgu vieglatlēta soli viņš saglabājis joprojām, bet no sibīriešiem esot iemācījies neko nežēlot pat pilnīgam svešiniekam.
KONTEKSTS:
Šogad aprit 80 gadi kopš pirmās masu deportācijas, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Viņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Daudzi no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi izsūtītie no bada, slimībām un smaga darba mira vēlāk. Daļa deportēto bērnu izdzīvoja un atgriezās Latvijā, citi palika uz dzīvi Sibīrijā. Atceroties šo noziegumu, 14. jūnijā vienlaikus visā valstī lasa izsūtīto iedzīvotāju vārdus.
Lasījumu no katras pašvaldības straumē sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Ir arī pieejama digitāla karte, kurā ir piemiņas pasākumu videomateriāli, dati un stāsti par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas. Latvijas Televīzijā norisinājās izsūtīto piemiņai veltīts speciālizlaidums.
