Grāmatai „Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” par Latvijas ļaudīm ir divas autores – Elīna Kursīte un Elīna Kolāte, kuras pārliecinātas, ka valsts robeža nav robežstabi, bet gan ļaudis, kas tur dzīvo. Abas autores apbraukājušas desmitiem ciematu, kur sastapti gan atsaucīgi ļaudis, gan nerunīgi, jo tuvējā apkārtnē gluži vienkārši nav sarunu biedru.
Kursīte un Kolāte vairāk nekā gadu pavadījušas pēdējo iedzīvotāju meklējumos Latvijas pierobežā. Tagad grāmatā apkopoti visu sastapto cilvēku stāsti un fotogrāfijas no 66 ciemiem, kuros palikuši katrā vien 10 iedzīvotāju. Abas Elīnas atzīst, ka sākotnēji bijusi personiska ziņkāre uzmeklēt šos ļaudis Latvijas nekurienēs, taču redzot, ka cilvēkiem sociālajos tīklos šie stāsti šķiet interesanti, radusies ideja to apkopot dokumentālā iedzīvotāju portretu grāmatā.
„Ja tu brauc gar pašu pierobežu, tad tas ir tas veids, kā saprast, kādā valstī tu vispār dzīvo. Tur ir gan lietuviskais, igauniskais, krieviskais, baltkrieviskais, gan piejūra, zemienes un augstienes. Tur ir viss,” stāsta Kolāte.
Kursīte atzīst, ka cilvēki labprāt brauc ceļojumos uz Ēģipti, taču nemaz neiedomājas apskatīt Ēģipti Latvijā, kas ir vieta tepat Latvijas pierobežā:
„Mums pašiem ir tik daudz interesantu vietu, un cilvēki ir viena no lielākajām bagātībām.
Manuprāt, vajadzētu nebaidīties un vairāk runāt ar šiem cilvēkiem laukos. Viņi paši bieži nesaprot, kāpēc kādam būtu interesanti viņus uzklausīt, un izrādās tie dzīvesstāsti ir tādi, ka pēc tam sēdi noraudājies par to, cik fantastiski izstāsta.”
Vērtējot, kas vieno pierobežas ciemu ļaudis, autores secināja, ka īpaša loma ir robežsargiem, kurus šajās mājās gaida kā īpašus viesus, lai notirgotu lauku labumus un meža ogas vai vienkārši aprunātu kādas jaunākās baumas pie kafijas tases. Savukārt fotoattēlos ciemu iedzīvotājus vieno vēlme un lūgums teju vienmēr portretos iekļaut arī viņu viensētu mīļdzīvniekus – mājas sargus suņus vai kaķus.
Abas Elīnas pirms savas ekspedīcijas sprieda, ka, ja viņas dzīvotu pierobežā, droši vien ikdienā nepucētos.
Taču sastaptās dāmas, kas dzīvo pierobežā, ir ar zelta auskariem, svaigi krāsotiem matiem un skaistiem tērpiem.
„Cilvēki tur tiešām pucējas, tāpat teju visiem ir ļoti skaisti sakopti dārzi un mājās iekšā vienmēr ir skaisti galdauti, ziedi vai sveces uz galda,” stāsta grāmatas autores.
Tāpat abas Elīnas uzsver, ka kopumā pēc ciemošanās pierobežas iedzīvotāju mājās nav palikusi bēdīga sajūta, jo cilvēki ir priecīgi, piepildīti un neparko negribētu dzīvot citviet.
Otrdien, 8.novembrī, plkst.19.00 vakarā Rīgā, Zirgu pastā, notiks grāmatas „Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” atvēršanas svētki, kur varēs sastapt arī vienu no pierobežas ģimenēm.
