“Es agrāk Dievam neticēju. Sāku ticēt, jo pirms 23 gadiem redzēju zeltītus saules gaismas starus. Man bija apstājusies sirds uz īsu mirkli. Guļu, bija viegli, sevi nejutu un pēkšņi ieraugu, ka šādi zeltīti stari nāk uz mani. Jutu tādu kā strāvu. Pēc gaismas sāku ticēt Dievam un sāku veidot šādu figūru. Tā ir pati pirmā,” izrādot savus darbus, stāsta Juris Audzijonis.
Tagad Jura Audzijoņa sētā “Jūras” Vecumniekos skatāmas gan mazas koka baznīcas, gan dažādas skulptūras. Cik daudz objektu Juris savām rokām izveidojis, viņš nemaz nezinot. Bet ar katru gadu pa kādam nāk klāt, priecējot gan pašu, gan sētas apmeklētājus.
“Kad es uztaisīju Mariju, es ķēros pie Jēzus. Pie figūras darbojos vairāk nekā gadu. Redziet, cik es priekš Jēzus esmu centies. Bet vēl zem jautājuma zīmes ir, vai es tur augšā tikšu vai ne. Grēki mums katram ir,” nosaka amatnieks.
Abi ar sievu sasnieguši pensijas vecumu un labprāt pie sevis uzņem tūristus, stāstot un rādot visu, ko kopīgiem spēkiem izveidojuši.
“Padomju laikos es biju celtnieks, traktorists, bet pēdējos 10 gadus nostrādāju pansionātā par kurinātāju. Diennakti nodežurēju un trīs brīvas. Pa trīs brīvajām dienām es kaut ko veidoju,” stāsta Juris.
Katrai būvei ir savs stāsts, kāpēc tā ir tapusi.
“Šī ir baznīca mazmeitai. Viņa dzīvo Austrijā, Vīnē. Speciāli uztaisīju viņai baznīcu, kad viņai bija septiņi gadi. Es vēlos viņu no ārzemēm atvilkt atpakaļ uz Latviju ar saviem darbiem,” cerību pauž Juris Audzijonis.
Gada laikā “Jūrās” ierodas vairāki tūkstoši apmeklētāju - gan vietējie, gan ārzemnieki. Interesanti ir gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan ticīgajiem, gan tiem, kas ar Dievu uz jūs. Būves visdažādākās, gan tādas, ko apskatīt no ārpuses, gan tādas, kurās iesēsties, gan tādas, kurās pašiem ieiet iekšā.
“Bija Sandra Kalniete, uzdāvināja man lietussargu, bet to kaut kas man nospēra,” atklāj Juris.
Ja gadās būt Vecumnieku pusē, tad šis noteikti ir objekts, ko vērts apmeklēt. Atrodas šosejas malā, garām pabraukt nav iespējams.
