Kaut arī tā ir Valdas vecāku māja, viņai ne īpaši tā patīk. Taču šī trīsvienība – Mazviļņi, Valda un Gints šobrīd ir glābiņš gan no pandēmijas viļņa, gan no citām dzīves likstām. Malku kurināšanai var salasīt jūras krastā, un nedēļā reizi mājas pagalmā iebrauc Kristīnes autoveikals.
Valda saka, ka viena no galvenajām viņas likstām ir vecums. Viņasprāt, vecums ir cūcība. Katru dienu viņa klausās “kovidziņas”, pieraksta mirušos un inficētos un sazvanās ar savu tagadējo brūtgānu – bokseri. Alfrēds viņai stāsta, kā gatavo ēst, kādus kapus apkopj un vēl saskaņo paša bēru dalībnieku sarakstu gadījumam, ja nu nomirst.
Viņi pa telefonu visu laiku runā par vienu un to pašu. Valdai nav mobilā tālruņa. Gints to speciāli nepērk, lai mammai būtu jāstaigā līdz virtuves galdam, kur atrodas stacionārais telefons. Tā Valda vingrina savas vecuma nogurdinātās kājas. Viņa atceras savus jaunības un pusmūža gadu pielūdzējus, un domā par to, kā Gintam vajadzētu dzīvot tad, kad viņas vairs nebūs. Bet Gints, atrazdamies ārpus mājas, vienmēr noteiktā laikā zvana mammai, bet viņa sarunātajā laikā lēni iet pāri istabai pie “drāts” telefona un gaida zvanu. Apskaužama mīlestība un vecumdienu nolemtība vienlaikus.
Kas ir šī Valdas savādā “cūcība”? Tā ar neredzamām saitēm sasien Valdas kājas, kuras vairs neklausa, traucē piecelties no krēsla. Kad zvana Gints vai Alfrēds, tad piecelties un aiziet līdz telefonam palīdz mīlestības spēks.
Arī man Valda piezvanīja, kad divas reizes televizorā savu “cūcību” bija noskatījusies. Es biju drusku sabijies, ka mazviļņiešiem nepatiks redzētais. No malas nevienam, ja vien viņš ir godīgs pret kameru un filmētāju, nav pārāk viegli skatīties uz sevi. Tās brūces, kuras tiek uzplēstas, mēdz sāpēt. Šoreiz viss labi! Valda man pateicās un izstāstīja, ka redzēto ar Alfrēdu arī pārrunājusi. Nezinu, ko viņi abi runāja, bet man liekas, ka vismaz šoreiz nebija jārunā par kapu kopšanu, ēst gatavošanu un bēru viesu sarakstu.
