Krišjāne uzsvēra, ka nebija gaidījusi tādu novērtējumu. Tieši 6. martā būs jubileja – 15. gads, kopš Māra šuvējas profesiju atstāja mājās un iekāpa pastnieces kurpēs.
“Viena darbiniece saslima. Un viņa saka - tu sēdi mājās, atnāc man pāris mēnešus pastrādāt.
Tā atnācu uz pāris mēnešiem,” toreizējo domu atceras sieviete.
Agrāk pastnieku bija vairāk, ar laiku darbinieku skaits samazinājās, bet piegādājamo adrešu skaits paliek nemainīgs. Katru dienu Māra pa Smiltenes paugurainajām ielām nostaigā teju pusmaratonu ar somu uz pleca – tā īpaši smaga ir mēneša sākumā, kad cilvēkiem jāpiegādā žurnāli.
“Kādi 17 kilometri ir jānosoļo. No pusē astoņiem līdz kādiem diviem, trijiem, kā katru reizi. Kad pensijas, tad mazliet ilgāk, kad nav, tad ātrāk,” norādīja pastniece.
Iedzīvotāji atzinīgi novērtē pastnieces darbu un aicina arī piesēst pie kafijas tases. Tiesa, šajā laikā uzaicinājumus Māra noraida. Iemesls tam nav tikai pandēmijas apstākļi, bet arī darba pilnā soma, kura dienā jāpapildina četras reizes, bet papildināšana nenotiek tikai pasta nodaļā.
Mārīte, kā viņu iesaukušas kolēģes, darba gaitas pavada ar smaidu uz lūpām. Tā arī esot labākās pastnieces panākuma recepte.
“Kā tu pats attieksies pret cilvēkiem, tā cilvēki pret tevi. Nekad jau tā nav, ja tu kā pūķis iesi, tad tev tāpat atbildēs,” uzsvēra Krišjāne.
Kolēģi Māru raksturo kā saprotošu, komunikablu un atbildīgu pret saviem darba pienākumiem. Pastniekam dažkārt pat jābūt kā psihologam, uzklausot cilvēku raizes.
“Vēl pat kā ģimenes loceklim, varbūt jāatnes kāds maizes gabals. Tāpat, Mārīt, tu viņiem nes markas, žurnālus, ja tev prasa, daudz ko tu nes, esmu redzējusi,” papildināja “Latvijas pasta” Smiltenes nodaļas operatore Gunta Ķikute.
Kā uzsvēra Vidzemes labākā pastniece – viņas profesijā nav tāda gadalaika, kurš būtu labs vai slikts. Galvenais – lai nav par karstu, aukstu un nebūtu nokrišņu.
