Eidenam Konefrijam šī ir sestā sezona mūsu opernama baleta trupā, viņš dejo galveno lomu baletā "Ņižinskis" un ir arī princis Zigfrīds Čaikovska pasaulslavenajā "Gulbju ezerā".
Savulaik, absolvējot Bāzeles baletskolu (Ballettschule Theater Basel, Šveice), Eidens saņēmis vairāku valstu aicinājumus, taču izvēlējies Latviju un mūsu opernamu, kurā mēs arī tiekamies.
Eidens Konefrijs: Man bija 20, bija 2017. gada 4. augusts, mana lidmašīna ielidoja Rīgā gandrīz pusnaktī, vajadzēja atrast viesnīcu, pašorientēties, esot pirmo reizi Latvijā, Rīgā. Nākamajā dienā pulksten 11 biju jau operā mēģinājumā, un Jete bija pirmā meitene, ar ko es Latvijā runāju.
Jete Lakuča: (smaida) Tā patiešām sanāca, izrādē "Dons Žuāns" mūs salika vienā pārī. Pirms tam man jau bija teikts, ka man būs jādejo ar jauno puisi...
Eidens: ...kas nemāk latviešu valodu, ārzemnieks! (smejas)
Jete: Jā!
Eidens: Tagad ir daudz, bet tajā laikā ārzemnieki mūsu opernamā bija retums. Es biju pirmais amerikānis un kāds otrais vai trešais ārzemnieks vispār.
Kā gāja ar valodas barjeru? Operā ir arī daudz krieviski runājošu cilvēku.
Mēs abi
LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem.
Eidens: Krieviski es māku dažus vārdus: spasibo, zdravstvujete [paldies, labdien – red.] un vēl dažus.
Jete: Jā, joprojām dažreiz ir sarežģīti. Piemēram, mājas saimniece, kur mēs tagad īrējam dzīvokli, runā tikai krievu valodā.
Eidens: Jā, es vienmēr pasaku tikai kādu sveicienu, un tad Jete runā. Saimniece ir jauka, bet latviski viņa neprot.
Jete: Vienreiz bija tā, ka es tulkoju saimnieces krieviski teikto sev galvā latviešu valodā un tad Eidenam angļu valodā, un tad vienā brīdī es viņam sāku stāstīt krieviski valodu jūklī (smejas). Atceros – Eidens uz mani tikai skatās un neko nesaprot.
Dace Leimane: Atgriežamies pie tava stāsta, Eiden! Tātad pirmā meitene, ko tu Latvijā satiki, bija Jete?
Eidens: Jā. Un es biju laimīgs par to. Jauka, skaista sieviete, ar ko dejot. (smaida)
Jete: ...un apmēram pēc gada sākām arī runāt. Sākumā mēs neko daudz nekontaktējāmies, nebija tādas izteiktas intereses, tikai strādājām kopā.
Eidens: Jā, manā otrajā sezonā mēs sākām sarunāties vairāk.
Vai baletā un profesionālajā dejā arī ir tā, ka var sadejoties? Respektīvi, vai starp jums jūtu ķīmija veidojās dejā?
Eidens: Nē, mēs bijām ļoti profesionāli.
Jete: Drīzāk var teikt, ka jūtas veidojās pamazām. Sākumā mēs tikai kā kolēģi runājām, ļoti īsi – "čau" un "atā", bet tad visu dienu kopā darbā, mēģinājumos, un sākās lielāks kontakts.
Eidens: Tas laikam sākās vienā banketā pēc pirmizrādes.
Jete: Jā, tad parasti ir tik liels nogurums, ka knapi kājās var nostāvēt pēc izrādes un mēģinājumu ilgstošas slodzes, bet gribas to nosvinēt.
Eidens: Jo tas vienmēr ir ļoti grūts laiks, pilns ar stresu, un tad ir – ah! Gribas palaist to visu vaļā un atbrīvoties.
Jā, es saprotu. Eiden, kas tev iepatikās Jetē? Vai var to nosaukt vārdā?
Eidens: (iesānis skatās uz Jeti, smīn) Jā! (sāk smieties) Nu, labi. Protams, vizuālajā ziņā – viņa ir visskaistākā sieviete Latvijā un pasaulē, vismaz no visām meitenēm, ko es esmu redzējis, ar manām acīm. Un vēl – kas man ļoti, ļoti iepatikās, ir, ka tad, kad viņa ir laimīga, viņai ir tāda īsta laime. Tas ir kā bērnam... (meklē vārdus) kā bērnībā. Un tas man ļoti patika, jo es neesmu tāds. Es nespēju to izbaudīt tā, bet caur viņu es spēju. Es jūtu līdzi.
Jete: Un otrādi.
Eidens: Jā, un otrādi. Viņai ir arī ļoti stipras emocijas. No vienas puses tā ir ļoti laba lieta, bet no otras – it kā grūta. Un vēl – es neesmu tāds ļoti labi sakārtots vai organizēts cilvēks, bet viņa var mani organizēt, palīdzēt man ieraudzīt mērķus.
Piemēram?
Eidens: Pirmkārt, es dabūju automašīnas vadītāja tiesības. Viņa man to lūdza, lai būtu iespējams viņu aizvest, kur vajadzīgs. Un es to izdarīju. Tad viņa man lūdza turpināt mācīties, lai kaut ko sasniegtu ārpus baleta. Un es tagad studēju. Mana programma gan ir angļu valodā – es izvēlējos biznesa vadību Rīgas Stradiņa universitātē, bet Jetes dēļ es iemācījos arī latviešu valodu. Viņa sāka dusmoties uz mani, ka es nepratu. Un – jā, tad es mācījos. Nu jau ir divi gadi, kopš dodos pie skolotājas. (smejas) Es esmu teicis jau iepriekš: viss, kas ir labs manā dzīvē, – tas nāk no Jetes.
Cik skaists kompliments! Jete, vai ne?
Jete (smejas)
Jete laikam māk ļoti sievišķīgi izteikt savas vēlmes, ka gribas izpildīt? Tā šķiet.
Eidens: Viņa vienmēr visu prasa ļoti pieklājīgi. Un tad otro un trešo reizi. Un tad jau sāk emocionālāk. Ar šantāžu.
Jete: (smejas) Ar šantāžu?
(smiekli) Nu, labi. Bet kas tev, Jete, iepatikās Eidenā?
Jete: Viņš bija ļoti harismātisks. Atklāts. Ar viņu bija ļoti, ļoti viegli kontaktēties, tas man arī iepatikās. Bija tik brīvi, varēja sajust, ka cilvēks netēlo, tas bija ļoti patīkami. Eidens jūtas brīvi jebkurā sabiedrībā, kas man savukārt tik viegli nesanāk. Esmu tāda nopietnāka. Tāpēc varbūt arī pievilkāmies. Es teiktu: esam pilnīgs pretstats. Tas, kā man pietrūkst, viņam ir, un tas, kas ir man, – tā pietrūkst viņam.
Eidens: Mēs viens otru līdzsvarojam.
Jete: Kas ir arī grūti no otras puses, jo konflikti rodas, bet kaut kā atrodam veidu, kā vienoties.
Kā ir – būt kopā dzīvē un darbā? Un vai ir kāda izrāde, kas jūs abus īpaši vieno?
Eidens Jetei: Varbūt varam par Jūrmalu pastāstīt?
Jete: Varam, noteikti!
Eidens: Tā nav izrāde, bet starptautiskais festivāls "Baleta zvaigznes Jūrmalā", ko rīko mūsu direktors Aivars Leimaņa kungs. Pagājušajā gadā viņš mūs aicināja dejot kopā – padedē no "Esmeraldas" – tas bija ļoti ineresanti.
Jete: Jā, un tas ir arī lielākais, ko esam dejojuši kopā.
Padedē – tas ir solo numurs divatā, vai ne?
Eidens: Padedē vai Adagio – jā, tas ir, kad baleta galvenie varoņi dejo kopā. Padedē (Pas de deux) tulkojumā no franču valodas nozīmē "divu cilvēku deja" jeb "divatā veikti baleta soļi". Parasti tā ir baleta centrālā aina ar iespēju solistiem parādīt viņu prasmes un virtuozitāti. Un tā ir visgrūtākā deja, ko esam dejojuši kopā.
Jete: Tas ir arī liels pagodinājums.
Un jūs arī divatā trenējāties tam?
Eidens: Jā, protams, cauru vasaru, kas parasti ir mūsu atvaļinājums. Strādājām kopā ar Baibu Kokinu [baleta vadošā soliste – red.], viņa mums palīdzēja sagatavoties.
Jete: Tas bija grūti.
Eidens: Jā, arī emocionālā ziņā, jo mēs bijām stresā, un sākām drusciņ...
Jete: ...kašķēties.
Eidens: Jā, sastrīdēties. Nekad iepriekš nebijām šo dejojuši. Bet viss beidzās laimīgi, viss sanāca pieklājīgi. Ne tik labi varbūt, kā es dejoju sezonas laikā, bet bija labi.
Jete: Un bija arī milzīga gandarījuma sajūta. Tagad mums ir arī video no uzstāšanās. Un lieliskas atmiņas.
Kopīgas intereses, kopīga profesija – šķiet, tā ir liela laime. Otrs cilvēks saprot, par ko tu runā, par ko tu pārdzīvo. Tu tikai piemini vienu vārdu, otrs jau saprot, ko tas prasa no tevis, cik daudz stresa, cik daudz darba. Vai tā?
Jete: Gan, gan. Tas ir gan grūti, gan lieliski. Arī mūsu kopīgajā numurā, par ko tikko runājām, – mēs toreiz sastrīdējāmies, bet mēs sasniedzām arī gandarījumu. Un pēc tam izrunājāmies, jo bija skaidrs, kāpēc mēs sastrīdējāmies – darba dēļ. Protams, mēs varam viens otru atbalstīt. Arī otra devumu var novērtēt un dalīt. Bet sliktā lieta ir, ka mēs nepavadām kvalitatīvi privāto laiku kopā. Pēc grūtas darba dienas tu atnāc mājās un gribas atpūsties, arī vienam no otra. Bet darbā jau mēs tikai strādājam.
Eidens: Jā, tā ir. Mēs esam kopā visu laiku, bet – vai mēs pavadām kopā labi laiku? – tas ir labs jautājums. Atbilde laikam ir – vasarā, tad jā! Kad mēs esam brīvi no darba.
Balets gadiem ilgi, no pusaudžu laika, ir bijis jūsu mērķis, un tagad jūs abi sakāt: "visu dienu balets! – vai tas ir labi pavadīts laiks?" (smejas)
Abi: (smejas)
Eidens: Jā, protams, balets ir mans dzīvesprieks, bet arī darbs. Mana atbildība ir sagatavoties tam maksimāli labi.
Jā, es saprotu, es jūs, protams, provocēju. Jo ironiski ir, ka jūs esat sasnieguši savu sapņu profesiju, dejojat uz Baltā nama skatuves, turklāt kopā ar sev mīļāko cilvēku, bet tomēr ir jautājumi par to, cik tas ir labi, vai ne? Dzīve ir paradoksu un izaicinājumu pilna.
Eidens: Dejot ir ciest. Bet mums tas patīk! Īstenībā, jā, tā ir!
(Smiekli!) šis ir sarunas virsraksta cienīgs apgalvojums!
Jete: Jā, tā ir, bet tas ir arī mūsu adrenalīns!
Eidens: Mēs esam adrenalīna atkarīgie! Nedomāju, ka to varētu tik dziļi izjust citā profesijā: katru gadu jaunas pirmizrādes, un katra ir kā izaicinājums...
Tu saki: "dejot ir ciest"? Vai tas ir fiziski grūti? Vai arī citādi?
Eidens: Ir fiziski grūti. Piemēram, pašlaik, gatavojoties jaunajai izrādei, man sāp visas vietiņas.
Vai baletdejotājam visu karjeras laiku ir jācieš sāpes?
Eidens: Jā, katru rītu es jūtu muguru. Ehhh... (izstaipās)
Jete: Katru rītu ir vajadzīgs iekustēties, no rīta piecelies, un vienmēr sāp...
Eidens: Man ir 26 gadi, bet es jūtos kā piecdesmitgadnieks!
Jete: Pat vairāk – kā vecmamma!
Sāp ne tikai kājas un pēdas, uz ko ir lielākā slodze?
Eidens: Kājas, pēdas, mugura, kakls – tas, protams, atkarīgs arī no horeogrāfijas, bet nu – vienmēr sāp. Un, protams, stress ir arī emocionālā ziņā. Mēs stāstām stāstus, bieži tie ir ļoti emocionāli un sāpīgi. Un uz skatuves es, protams, atdodu sevi visu, es ļoti jūtu līdzi savam varonim.
Piemēram, traģiskais un ārdošais Ņižinska dzīves stāsts, vai ne?
Eidens: Jā, protams. Un arī Zigfrīds "Gulbju ezerā". Pēc abām izrādēm ir ļoti grūti nomierināties, nevaru aizmigt ilgu laiku, un arī pat pēc mēģinājumiem.
Cikos jūs varat aizmigt? Cik ilgu laiku vajag, lai atietu no tēla?
Eidens: Nu, ap 2 vai 3 naktī. Izrāde beidzas pusvienpadsmitos.
Tad jūs atnākat mājās, kaut ko apēdat, ja?
Eidens: Jā. Paiet laiks, kamēr atbrauc mājās, pagatavo kaut ko vakariņās, tad "sēdam un ēdam". (smejas) Kaut kā nomierinies tad lēnām.
Jete: Man ir mazliet citādāk, jo man nav galveno lomu, nesanāk dzīvot tik daudz līdzi savam varonim, taču pārdzīvoju, vai sanāca nodejot profesionāli labi vai ne. Arī man emociju ir tik daudz, ka ir grūti aizmigt.
Ziniet, ir tāda versija, ka skatuves cilvēku enerģētiskais ķermenis ir lielāks, apjomīgāks nekā vidēji cilvēkam. Jo atdotās enerģijas intensitāte radīšanas procesā ir milzīga. Un arī no skatītāja atpakaļ saņemtās enerģijas daudzums ir ļoti liels. Un tas var traucēt aizmigt. Skatītājam droši vien būtu svarīgi apzināties, ka jums izrāde nesākas tikai stundu pirms un arī nebeidzas līdz ar skatuves priekškara aizvēršanos, vai ne?
Eidens (smejas): Balets ir nopietna māksla! Jā!
Jete (smaida)
Starp citu, vēl jautājums: vai jūs drīkstat ēst tik vēlu vakarā? Esmu dzirdējusi, ka daudzi baletnieki ļoti ierobežo sevi ar kādām diētām. Kā jūs uzturat savus perfektos augumus tik ideālā kārtībā?
Eidens: Es esmu visēdājs. Un varu ēst visu, ko gribu. Jete pat saka, ka es esmu pārāk tievs.
Jete: Mēs visu apēsto nodejojam nost. Treniņi un izrādes – tas ir ļoti intensīvi.
Un arī gavēni neievērosiet? (smaida) Tas sākas šonedēļ, starp citu.
Eidens: Jā, es zinu, kas tas ir. Nē. Mūsu darbs jau savā ziņā ir kā askēze.
Jete: Jā, tā ir.
Saprotu. Bet, vai esat domājuši, ko jūs darīsiet, kad beigsiet dejot? Cik gados baletdejotājs var iet pensijā?
Jete: Laikam trīsdesmit astoņos. Pēc 20 nodejotām sezonām.
Eidens: Mums tas būs pēc 12 gadiem.
Jete: Citi no skatuves aiziet arī ātrāk. Neiztur. Vai rodas kādi citi plāni.
Eidens: Domājot par mūsu nākotni, tāpēc jau es studēju universitātē, lēnām domāšu par savu biznesu. Izvairīšos no baleta, varbūt veidošu latviešu valodas kursus. Es gan nebūtu pasniedzējs, bet menedžeris, kas visu organizē.
Interesanti. Varbūt tie būs ārzemnieki baletnieki, kam vajadzēs mācīties latviski runāt?
Eidens: Varbūt, tas būtu labi. Kāpēc ne?
Jete: Es arī taisos studēt, man psiholoģija interesē. Pamazām mēs sevi gatavojam, lai nav tik smagi aiziet no baleta.
Eidens (paskatās uz Jeti, uzliek roku uz viņas krēsla atzveltnes): Un svarīgi, lai tad būtu bērni.
Jete: Dzīvē? Vispār?
Eidens: Jā! Es ceru, ka mums būs bērni pirms pensijas (smejas).
(Smejas) Bet kur jūs redzat savu nākotnes ģimeni? Brauksiet prom vai paliksiet Latvijā?
Eidens: Mana nākotne ir Latvija. Esmu strādājis te jau ilgu laiku, un mana dzīve ir kopā ar Jeti.
Bet vai vari mazliet padalīties par savu bērnības laiku Amerikā? Starp citu, vai Eidens ir bieži sastopams vārds tur?
Eidens: Nē, ļoti reti, ļoti rets vārds. Bet man ir vēl otrs vārds – Viljams. Tas ir mana vectēva vārds. Un arī mana vecvecvectēva vārds. Un mēs jau runājām, ja būs bērni, mums būs arī maziņš Viljams, kas skries pa māju. Vai Arvīds! Man patīk arī Arvīds!
Cik interesanti! Kāpēc tieši Arvīds?
Jete: Nezinu, viņam patīk!
Eidens: Jetei nepatīk Ariadne! Man ļoti patīk! Vai varbūt Austra?
Jete: (smejas) Tad jau izdomāsim!
Eiden, tu nepastāstīji par savu ģimeni no bērnības laika?
Eidens: Jā. Nu, mana ģimene ir tipiska amerikāņu ģimene: mamma, tētis, viens brālītis un sunītis...
Kurā rajonā jūs dzīvojāt Amerikā?
Eidens: Edmondsā, Vašingtonas štatā. Klimats ir diezgan līdzīgs Latvijai – siltāks vasarā un siltāks ziemā, bet kopumā apmēram tas pats. Gāju uz skolu, un tad 13 gados sāku dejot. Tad sākās nopietns darbs baleta jomā, devos prom no mājas, mācījos baleta skolā Filadelfijā. Pēc tam turpināju Šveicē, Bāzeles baleta skolā. Tie bija ļoti sarežģīti gadi. Bet mana bērnība bija pavisam parasta amerikāņu bērnu bērnība – skola, mājas darbi, spēles ar brāli un sunīti...
Kāds jums sunītis bija?
Eidens: Pūdelis. Miniatūrais. Vārdā Korkijs. Jau no bērnības viņam patika spēlēties ar vīna pudeļu korķiem: ķert, paņemt mutē trīs vai četrus, tad skriet apkārt mājai. No tā radās arī viņa vārds. Viņš pats to atrada (smaida).
Asprātīgi! Ar dzīvniekiem vienmēr ir jautri. Bet tev, Jete? Kā tu nonāci līdz baletskolai?
Jete: Man mamma bija dejotāja. Irīna Lakuča. Savu bērnību pavadīju operā, nācu mammai līdzi uz izrādēm. Un kad man palika 10 gadu, mamma jautāja, vai negribu stāties baletskolā, un es piekritu. Toreiz balets ļoti daudz ceļoja, mamma man bija rādījusi daudz bilžu, un, protams, ka es gribēju, man tas likās aizraujoši – es jau biju tajā visā iekšā.
Bet ļoti grūti, vai ne?
Jete: Sarežģīti bija sākumā, jo loģiski ir, ka, iestājoties baletskolā, tu pārej vispārizglītojošos priekšmetus mācīties Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, kas atrodas turpat, tajās pašās telpās. Bet es mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, kur bija ļoti spēcīgas angļu valodas apmācības, un mēs ar vecākiem nolēmām, ka es nepāriešu. Taču apvienot bija gandrīz neiespējami, jo humanitārajā skolā bija ārkārtīgi daudz mājasdarbu.
Bet tu ieguvi labu angļu valodu?
Eidens: Jā, viņai tā ir labāka nekā man! (smejas)
Jete: (smejas) Jā, bet nu 13 gados es tomēr pārgāju uz dārziņskolu. Tad jau arī angļu valodas pamatus es biju labi apguvusi...
Tas ir interesanti, ka jūs katrs esat gājuši savu ceļu baleta apmācībā, katrs savā valstī un tad uz vienas skatuves satikušies, vai ne?
Eidens: Jā, liktenīgi. Man bija dažas iespējas vēl Eiropā, bet Latvija šķita vislabākā.
Kāpēc?
Eidens: Tāpēc, ka mūsu repertuārā ir ļoti daudz klasiskā baleta iestudējumu, tie man piestāv un ir arī ļoti tuvu manai sirdij, manai izjūtai. Repertuārā ir apmēram 11 klasiskie vislielākie, greznākie baleti: "Riekstkodis", "Apburtā princese", "Gulbju ezers", "Žizele"...
Bet tu pirms tam zināji, kas ir Latvija? Un kur atrodas?
Eidens: Jā, jā, jā. Mēs mācījāmies par Latviju skolā, kad studējām par Otro pasaules karu. Zināju, ka Latvijai pāri gāja gan boļševiki, gan nacisti, un tad boļševiki nāca atpakaļ. Neko daudz jau vairāk arī ne, bet kartē es arī toreiz Latviju būtu varējis atrast. Zināju arī, ka šeit ir īpaša valoda, kas ir radniecīga ar lietuviešiem un ļoti sena.
Un kāds ir tavs iespaids par latviešiem? Kas patīk un kas ne?
Eidens: No latviešiem man patīk Jete! (skatās uz Jeti un smaida)
(smiekli)
Eidens: Bet vispār latvieši ir klusi cilvēki. Varbūt nav ļoti sirsnīgi, bet īsti cilvēki – nemelos. Viņi dalīs savas patiesās sajūtas, latvieši runā tā, kā viņi domā. Amerikā ir citādi – kāds var jūs satikt un teikt: "Čau, mīļais, kā tev iet?" Kaut gan viņam ir vienalga. Bet šeit, ja prasa, tad tiešām cilvēks grib zināt.
Jā, mums valodā nav tā formālā atbilde fine (labi), ko saka uz tikpat formālo how are you.
Jete: Starp, citu, kad Eidena vecāki bija atbraukuši uz Latviju, viņi man pieklājības pēc pajautāja, kā man iet, – šo tradicionālo frāzi. Un es sāku stāstīt. Es pat zināju, ka tā ir, bet ieraduma pēc sāku stāstīt. Un pēc brīža pamanīju, ka viņi nemaz manī neklausās (smejas).
Bet, Jete, vai tu arī Eidenā pašā sajuti kaut ko atšķirīgu?
Jete: Sākumā nē, man viņš likās ļoti līdzīgs latviešiem, mentāli līdzīgs. Bet tad, kad sākām dzīvot kopā, tad gan pamanīju diezgan lielas atšķirības. Sapratnē par ģimenes modeli. It kā tas pats, bet tomēr...
Kādā ziņā?
Jete: Nu, mazāk tradicionāls uzskats. It kā Eidenam ir tradicionāla ģimene, bet tomēr – ko kurš dara? – darba dalīšana, un mums bija kādas nesaskaņas par to. Un kas bija grūti – amerikāņi ir ļoti noslēgti. Es pamanīju, ka viņš neizrāda nekādas emocijas. Man ir tieši otrādi, es izrādu gan labās, gan sliktās emocijas. Un vēlāk es sapratu, ka tā ir mentalitāte, jo arī Eidena vecāki ir tādi. Tāpēc ģimenē ir mazāk strīdu, jo negatīvās emocijas nav pieņemts izrādīt. Savukārt mums ir tā, – ja kādam ģimenē kaut kas nepatika, tad to saka, pat izkliedz, dabū to, vārdu sakot, ārā. Un tā mums ir atšķirība joprojām. Bet ir labāk, ir.
Eidens: Pēc četru gadu kopdzīves Jete no manis jau dabū tās emocijas ārā, es vairs neesmu tik ļoti noslēgts. Bet nu, es jūtos ērti, nestāstot citiem par sevi.
Esmu ciešā kontaktā ar sevi, zinu, kā es jūtos, man nevajag stāstīt citiem par manām emocijām...
Jete: Bet tad rodas pārpratumi. Otrs cilvēks domā, ka tev ir slikts garastāvoklis, grūti saprast, kas notiek tevī?
Eidens: Esmu vienkārši kluss cilvēks.
Jete: Tā gluži nav.
Psiholoģijā ir tā saucamais alas jēdziens. Par to, ka vīrietis pārdzīvojumu laikā grib palikt viens un pārnestā nozīmē nolien savā vientulības alā. Un sievietes, bruņojušās ar vislabākajiem nodomiem, paņem no sienas ķeksi un ķeksē to vīrieti ārā, kas izpaužas, uzdodot daudz jo daudz iejūtīgu jautājumu (smiekli). Tādā veidā it kā izrādot solidaritāti un atbalstu bez lūguma no otras puses...
Jete (smejas)
Bet varbūt tas ir arī amerikāņu mentalitātē – nolīst alā un nedalīties?
Eidens: Jā, varbūt. Es esmu ļoti atvērts citiem cilvēkiem, nepazīstamiem draugiem, varu runāt par visdažādākajām tēmām, bet stāstīt daudz par sevi – tas ir neērti.
Labi, nelauzīšos jūsu dvēselēs vairāk (smaida). Varbūt padalieties, ko jūs darāt atvaļinājumos, laikā, kas pieder tikai jums diviem?
Jete: Izbraucieni pa Latviju ir tas, ko mēs ļoti mīlam.
Eidens: Mūsu daba ir vienkārši izcila! Latvijā ir vislielākais stārķu skaits pasaulē, starp citu!
Jā? Patiešām?
Eidens: Jā, jā, tā ir! Un daba ir ļoti tīra. Cilvēki Latvijā rūpējas par saviem mežiem, par upēm, viss tiek kopts. Un arī vēsture te ir katrā vietā: katrā mazākajā ciematiņā vai miestā ir kaut kas, ko ir vērts redzēt un dzirdēt, kaut kas no veciem laikiem: baznīca, kara lauks vai dzirnavas. Amerikā tā vienkārši būtu pilsēta ar 50 gadu ilgu vēsturi un viss – bez nekā īpaša. Šogad bija ļoti aizraujoši – mēs apceļojām dižkokus. Sešus, septiņus, astoņus. Braucam pa ceļu, ieraugam ceļa malā brūnas krāsas norādi uz kādu dižkoku, – juhhh! – es strauji griežu stūri, un mēs jau dodamies apskatīties kārtējo skaisto koku!
Kas ir īpašās Latvijas vietas, kas jums patīk?
Jete: Man Latgale vismīļākā šķiet. Nezinu, kāpēc. Daba. Cilvēki. Ļoti piesaista.
Eidens: Par daudz mušu. Odiņi. Dunduri. Man – Liepāja. Ļoti mīlu Liepājas rajonu, patīk bākas, īstā, lielā jūra, nevis līcis. Kaut gan līcī labāk peldēties.
Jete: Mēs vienmēr pavadām laiku vietās, kur var arī peldēties, – upes, ezeri, jūra.
Eidens: Un mums patīk arī tur, kur nacionālie parki, dabas takas – Gaujas Nacionālais parks, Slītere. Gribējām šogad aizbraukt arī uz Pokaiņu mežu, bet sāka snigt sniegs, nepaspējām.
Tagad, Jete, es saprotu, kāpēc tu gribēji, lai Eidens nokārto vadītāja tiesības (smejas)
Jete: Jā! (smejas)
Vai pašai negribas braukt, netaisies pati arī nokārtot tiesības?
Jete: Taisos, taisos.
Eidens: Jete gribēja, lai es esmu šoferis. Bet nu – ja Jete pavasarī sāks, tad rudenī jau varēs dabūt tiesības arī pati.
Jete: Bet par tām tiesībām doma radās kovida laikā, kad bija piespiedu sēdēšana mājās un ierobežota pulcēšanās, un mēs spriedām – ja būtu tiesības, būtu brīvība, katru dienu varētu kaut kur braukt.
Eidens: Savā ziņā bija arī labi kovida laikā nokārtot tiesības: kursus varēja beigt attālināti. Un arī bija iespēja mācīties angļu valodā.
Vai satiksmes noteikumi Latvijā un Amerikā atšķiras?
Eidens: Neko daudz. Amerikā, luksoforā degot sarkanajai gaismai, drīkst braukt krustojumā pa labi. Protams, ir jāgaida uz citiem. Savukārt Latvijā tas ir aizliegts. Tā laikam ir galvenā atšķirība. Cilvēki šeit, protams, brauc visai... (pieliecas un pasaka Jetei kādu vārdu uz auss)
Jete: (smaida) Nē, to vārdu labāk nesaki!
Eidens: Labi. Cilvēki šeit brauc nelabi.
Ja tu būtu redzējis, kā brauc padomju laikā, – tad bija daudz trakāk. (smejas)
Eidens: Jā? Vēl trakāk?
Nu, pastāsti, savu pieredzi, kas tevi šokē?
Eidens: Katrā braucienā ir kāds pārsteigums. Gandrīz vienmēr gadās kāds džeks ar BMW vai "Audi", kas nesīsies. Kad mēs brauksim kalnā, viņš pa kādu stūri vai no labās puses mūs apdzīs. Vai pretī braucošs smagais. Vienreiz es piebremzēju pēdējā brīdī, lai savaldītu auto. Un arī par ceļiem mums jārūpējas vairāk. Amerika nav tas labākais piemērs, bet tomēr tur ir droša braukšana.
Intervijas laikā Eidens mani mazliet pārsteidz savā attieksmē pret Latviju. Viņš daudz lieto vārdus: "mums jārūpējas" un "mūsu zeme". Pēc sešu gadu dzīves šeit, viņš Latviju un problēmas identificē ar sevi tik ļoti, kā varbūt pat nemēdz darīt viens otrs no mums, kas šeit dzimuši. Viņš arī atklāj savus novērojumus, ka latvieši publiski nemēdz runāt par lietām, kas nav pareizas.
Eidens: Amerikā cilvēki protestēs, runās publiski. Bet šeit cilvēki runā tikai savā starpā, publiski neteiks neko, nekur. Tā, man šķiet, ir latviešu vājā puse: viņi zina, kas ir labi un kas ir slikti, bet viņi nemēģinās to labot. Pārāk pieklājīgi varbūt latvieši ir. Nevis par politiku es runāju, bet par sabiedrību.
Jete: Cilvēki te netic, ka kaut kas mainīsies!
Eidens: Bet mēs dzīvojam demokrātijā. Cilvēkam vismaz ir iespēja pateikt, ir iespēja mēģināt.
Eidenu raksturo arī pašcieņas pilna neatkarība. Viņš, piemēram, nevēlas pieminēt Filadelfijas baleta skolas vārdu.
Eidens: Tāpēc, ka tā ir skola, kas par mani nerūpējās, viņi nedomāja par mani. Tāpēc es aizbraucu uz Šveici, uz Bāzeles skolu. Kopā ar pasniedzēju, kas saskatīja manu potenciālu. Pateicoties viņa darbam, es esmu tas, kas šodien esmu. Varu būt solists uz lielajām skatuvēm.
Mēs ar Jeti spriežam, ka ir patīkami: būt kopā ar vīrieti, kas prot noturēt savu pašvērtību tādā mierīgā un stabilā līmenī. Un arī pāra pašapziņu – par abiem.
Eidens par to nesaka neko. Tikai tad, kad mēs grasāmies interviju beigt, Jetei smaidot maigi noprasa: "Vai tas ir viss? Vai negribi par kaut ko vēl pasūdzēties?" Jetei par to ir jāsmejas. Mēs ceļamies, un ar operas "Jenūfa" mēģinājuma atbalsīm no netālās skatuves fonā izlīkumojam caur operas koridoriem līdz dienesta ieejas apsardzei, maigi apskaujamies un šķiramies. Ir vēl viena diena, kas mūs tuvina pavasarim.
