Ilze bija ilgus gadus mūsu kolēģe Latvijas Radio, organizēja dažādu kursus, mācīja angļu valodu. Šobrīd viņa ir pelnītā atpūtā, bet, ieskatoties viņas "Facebook" kontā, redzams, ka Ilzes dzīve nevis mierīgi samazina tempu, bet virpuļo uz priekšu tikpat ātri kā visiem pārējiem.
“Esmu laimīga, ka no rīta nav [agri] jāceļas, to izbaudu, ir daudzas visādas nodarbes. Neviens nav neaizvietojams, ir citi, kas skrien un dara. Radio neapstājas. Tas viss bija un man darīja prieku, es neskumstu pēc tā. Tie bija pilni, piepildīti gadi, bet tas nevar būt bezgalīgi. Tagad dienas ir piepildītas ar citām lietām. Dzīve jau nav apstājusies,” atklāj Ilze.
Tā dēvētais pārejas brīža grūtuma arī viņai nav bijis, jo no darba Ilze aizgāja pavasarī un tad jau sākās vasaras dārza darbiņi.
“Mums ir dārza mājiņa neliela, netālu no Valmieras, Beverīnas novadā. Tagad man ļoti patīk dārza darbi, jaunībā nepatika, tad apbrīnoju savu mammu - ko viņa var pa dārzu ņemties. Tagad es saprotu, tas ir tas laiks, kad cilvēkam gribas abas rokas ielikt zemē,” bilst Ilze.
Juris piemetina, ka viņu dienas tiešām ir piepildītas: viņam darbs, Ilzei daži angļu valodas skolēni, abiem kopā dažādi koncertu un teātru apmeklējumi, mācības “Alfas kursā”, bet brīvdienās kalpošana draudzē.
Ilze un Juris atklāj, ka abi ir Āgenskalna baptistu draudzes locekļi.
“Ļoti dziļi tur iekšā, pateicoties mūsu mācītājam, kas ir īstens draudzes gans – Edgars Mažis. Visa kalpošana ir ar prieku un gandarījumu par to, ko darām,” stāsta Ilze. “Kā Juris teica, ja Dievs mūs ir savedis kopā, mēs esam pateicīgi Dievam, ka varam kalpot draudzē un darīt Dievam patīkamus darbus.”
Abi kopā studē Bībeli, Ilze dzied arī draudzes korī. Jurim baznīcas dzīve ir vairāk jaunums, bet viņš atzīst, ka vēl Liepājā, dzīvojot pensionāra dzīvi, viņam tieši pietrūcis garīguma, lai arī pats daudz interesējies par dažādām garīgām praksēm.
Firmas ēdieni
Abiem ir arī savi firmas ēdieni, piemēram, pupiņu zupa, kurai pamatā Ilzes mammas recepte. “Pamatā ņem žāvētu cūkas stilbiņu vai ribiņu, tad zupai ir arī smeķis. Pupiņas vakarā iemērc, pievāra klāt kartupelīšu, burkāniņus, mazliet putraimiņus, lai nav tik plāna. Sāls, pipari, krējums, un ejam pie galda,” stāsta Ilze.
Savukārt Juris gatavo pildītās paprikas, un šo recepti viņš noskatījis tramvaja monitorā.
“Ķiršu tomātiņi, siers un zaļumi. Mums likās, ka tur piestāvētu gaļa. Tad maltā gaļa, mazliet rīsi klāt. Gaļu nedaudz apcep uz pannas ar sīpoliem. Saliek paprikās kopā ar ķiršu tomātiņiem, kad jau gandrīz gatavs, pārkaisa sieru. Viss. Sanāk garšīgi,” bilst Juris.
Bet viesi vienmēr tiek cienāti ar sāļajām vafelītēm, kas Ilzes recepšu kladē fiksētas kā Aīdas vafeles, jo Aīda ir bijusi viņas bērnības draudzene un no viņas Ilze arī šo recepti ieguvusi.
Pie satikšanās “vainīgs” Latvijas Radio
Tieši Latvijas Radio, Ilzes ilggadējā darbavieta, ir bijusi abiem liktenīgā satikšanās vieta.
“Iepazināmies nesen. 12. martā ir mūsu pazīšanās trešā gadadiena. Iepazināmies Radio mājā, un vainīgs ir Ivo Krumholcs, kurš vada spēli "Lieliskais piecinieks", un Juris piedalījās spēlē,” atklāj Ilze.
Prāta spēles ir Jura hobijs, un tieši kādā reizē, kad Juris bija atbraucis no Liepājas uz spēli, abi sastapušies.
“Vismaz man tas klikšķis bija no pirmās reizes, sapratu, ka ar šo cilvēku gribētu satikties,” tā Ilze.
Juris Ilzei devis mīļvārdiņu Podziņa, un par to ir arī savs stāsts.
“Viņai bija blūzīte ar daudzām podziņām, un viena nodevīgi vaļā, un tas bija tik šarmanti..,” atklāj Juris.
Lai arī abi ir satikušies jau pensijas gados un ne vienam, ne otram tās nav pirmās laulības, viņi ir nolēmuši apprecēties, un Ilze ir pieņēmusi arī vīra uzvārdu, jo uzskata - ja sieva mīl savu vīru, ir jāņem vīra uzvārds.
“Daudzi prasīja, arī radi, kam jums precēties, pat jauni cilvēki dzīvo kopā un neprecas, pat bērni dzimst,” stāsta Ilze. “Arī man un Jurim pēc laulībām ir bijušas attiecības bez precēšanās. Domāju, kāpēc tās pajukušās. Man liekas, tās ir tādas mazliet paviršas. Cilvēkam jāuzņemas atbildība, nevis: kaut kas nepatīk, ak, var iet prom.”
Juris Ilzes teiktajam par paviršību attiecības piebilst, ka tas bijis tāds pagaidu variants. Ja cilvēkam ir pagaidu sajūta, stabilitātes pietrūkst.
“Ja jau kopā izlēmām šo soli spert, esam nokārtojuši arī juridisko pusi. Vasarā mūsu laulību svētīs arī baznīcā. Domāju, ka tas ir pa īstam,” uzskata Juris.
Ilze ir gandarīta, ka arī viņas pieaugušie dēli un mazbērni (Ilzei ir divi dēli un četri mazbērni) ir pieņēmuši mammas izvēli un teikuši, lai turas pie Jurīša.
Arī Jurim ir divi pieauguši bērni – meita un dēls un četras mazmeitas, bet stāsts par savstarpējām attiecībām ir daudz skumjāks. “Sākoties Atmodai sieva, kura nebija latviete, paņēma bērnus un aizbrauca tālu prom aiz Urālu kalniem. Bērni praktiski izauguši bez manis. Nav tuvas saskares. Praktiski mēs esam viens otram sveši cilvēki,” atklāj Juris.
Viņš arī rakstījis meitai, ka precas un aicinājis atbraukt, bet nav saņēmis pat atbildes vēstuli...
No liepājnieka par rīdzinieku
Arī Ilzei ar Juri abiem dzīve bija jāpārkārto, lai sāktu dzīvot kopā, jo viņš bija liepājnieks, viņa – rīdziniece. Kādu brīdi braukājuši viens pie otra ciemos, līdz Juris nolēmis pārnākt dzīvot uz Rīgu, jo tajā laikā viņam nebijis darba.
”Man bija vieglāk, tāpat kā Ilze vairāk nekā 30 gadus nostrādājusi Radio, es vairāk nekā 30 gadus nostrādāju “Liepājas metalurgā”. Aizgāju pensijā, bet tukšuma sajūta apkārt bija. Pirmajā brīdi to izbaudīju, ka nebija ne jāceļas, ne nakts maiņas, un pensija bija tāda, ka, viens dzīvojot, galvu nelauzīju. Izbaudīju, ka varu aizbraukt kādā ceļojumā, iet uz teātriem un koncertiem. Tas bija kādu brīdi,” atminas Juris.
Tagad atkal lomas ir nedaudz mainījušās, jo darbs ir Jurim. Viņš strādā Nacionālajā teātrī. Starp citu, vai atminaties Latvijas Televīzijas veidoto filmu Nacionālā teātra simtgadē? Tur galvenajā lomā ir Juris Tiltiņš, teātra dežurants, kas izrāda visus teātra gaņģus.
