Zemnieku saimniecībā "Vārpas" Zigmārs un Baiba Rankevici nodarbojas ar dažāda veida dārzeņu un garšaugu audzēšanu un pārstrādi, radot produktus ziemas periodam – sālītus, skābētus, marinētus. Tāpat viņi izveidojuši savu ēstuvi, kur vietējie zemnieki un apkārtnes ļaudis var baudīt vienkāršu, bet garšīgu un siltu maltīti.
"Šī vieta ir Elejas bijušā sovhoza teritorija. Šeit vectēvs savulaik par pajām saņēma zemi, un tā joprojām mēs šeit saimniekojam. Lielplatone visiem asociējas ar Lielplatones muižu, un muižas kopējā kompleksā strādājam arī mēs, tur ir mūsu pārstrādes cehs," stāstīja Zigmārs.
Dārzeņus audzē trešajā paaudzē
Baiba ar Zigmāru iepazinās, kad abi dzīvoja un strādāja Jelgavā, lai gan Zigmāra dzimtas saknes ir laukos.
"Iespējams, ka vīrs vienkārši muka no laukiem projām, jo viņš šeit bija pavadījis bērnību un domāja, ka varbūt sievu atradīs pilsētā. Viņš bija bārmenis, es savukārt skaistumkopšanas salonā administratore. Bet nu nebija tā, ka es pilnībā nesapratu, kas ir lauki, jo arī es pa vasarām tiku sūtīta uz laukiem," stāstīja Baiba.
Ideja par strādāšanu laukos abiem radās 2009. gadā, kad viņi tik tikko bija precējušies, dibinājuši ģimeni un sagaidījuši piedzimstam pirmo no divām meitiņām.
"Tas bija krīzes laiks, kad visi traucās prom uz ārzemēm. Arī mums tāda doma bija, bet mēs kaut kā nespējām iedomāties ar mazu bērnu doties kaut kur projām. Tā nu mēs esam trešā paaudze, kas turpina ar dārzeņu audzēšanu. Tie hektāri, kas mums ir, priekš graudkopības nav nekas, tāpēc esam dārzeņu audzētāji," viņa stāstīja.
Savukārt ideja par to, ka ģimene varētu nodarboties ne tikai ar dārzeņu un garšaugu audzēšanu, bet arī ar mājražošanu, tapa pavisam nejauši, kad Zigmārs saviem kolēģiem uzdāvināja pa burciņai no Baibas krājumiem ziemai.
"Tagad mēs varam par to pasmieties, bet tā tapa mūsu mājražošana. Cilvēki vienkārši pieprasīja, viņiem garšoja.
Sākumā es to visu darīju viena pati savā mājas virtuvē, līdz kamēr man tas nebija vairs vienai pašai izdarāms. Tad jau bija jāveido komanda un jāmeklē telpu risinājums, jo mana māja veidojās par noliktavu," atceras Baiba.
Sākumā šķērslis bija cilvēku neticība
Zigmārs vērtēja, ka pilsētnieki, redzot tikai gala produktu, iespējams, daudz ko nesaprot par to, kā dārzeņi no sēklas nonāk līdz burciņai. Tāpat, viņaprāt, joprojām valda dažādi stereotipi par to, kā laukos tiek dzīvots un strādāts.
"Kad uzsākām, tā neticība laikam bija arī viens no tādiem šķēršļiem mums iet jaudīgāk uz priekšu, jo daudzi vienmēr teica, piemēram, par manu sievu –
neticēja, ka viņa var strādāt laukos. Ka tik sakopta, skaista sieviete kā viņa strādās laukos un rušināsies pa dobi, nu neviens neticēja," stāstīja Zigmārs.
"Līdz ar to mums bija salīdzinoši grūti uzrunāt klientu, jo bija kaut kādi stereotipi, ka laukos no omītes būs vienmēr drošāk nekā no jauniem, kas ir ar degsmi uzsākuši, kuriem deg acis, kuri grib pierādīt, ka viņi var arī Latvijā," viņš atzina.
Taču tas, kas uzsākts, bija jāturpina un joprojām ir jāturpina ne tikai attīstības, bet arī kredītsaistību dēļ.
"Ja tu gribi attīstīties, ja gribi savu nākotni redzēt vieglāku, profesionālāku, apjomīgāku, tad tev ir jāriskē ar kaut ko, lai to visu attīstītu un mainītu uz labo pusi nākotnes vārdā. Es riskēju, ka tas vienā brīdī kaut kur var pazust, ka tev visu var noņemt pēkšņi, jo saistības ir saistības. Mēs šobrīd esam tādā bumbā, kad darbs ir jādara, lai to visu nomaksātu un veidotu," skaidroja Baiba.
Par spīti kādreiz uz lauka sapuvušiem kartupeļiem un laikā nenovāktiem garšaugiem, par spīti joprojām augošajam darāmo darbu sarakstam abi saimnieki uzsvēra, ka no čīkstēšanas vai sūrošanās noteikti nav nekādas jēgas.
"Var čīkstēt, cik gribi, bet neviens jau tavā vietā nedarīs. Čīkstēšana ir tāda zaudētāju filozofija.
Primāri ir jāskatās, vai tu pats esi izdarījis visu, ko vajadzēja, un tad var iet žēloties vai vainot citus.
Es pēc tāda moto arī vados dzīvē – kamēr es pats neesmu visu sakopis, laicīgi aplējis, laicīgi iestādījis, laicīgi izretinājis, tomātus sakopis, kamēr es to neesmu izdarījis, es nevaru iet čīkstēt," uzsvēra Zigmārs.
"Sākums bija grūts, kad viss tas bija jāizveido. Bet, ja man tagad jautā, kas ir grūti? Grūti nav nekas, ir jāņem un jāstrādā," piebilda Baiba.
Latvijā var izaudzēt vairāk par tomātu un gurķi
Šobrīd zemnieku saimniecībā aug turpat 30 dažādas dārzeņu un garšaugu kultūras. Ir uzbūvētas milzīgas siltumnīcas, tiek apstrādāti lauki. Lai gan dārzeņu laukus, gan pašu izveidoto kafejnīcu spētu uzturēt, kā arī vienlaikus gatavot produkciju ziemai, saimnieki algo palīgus.
"Tas ir kaifs šobrīd, kad tu paskaties uz to izdarīto, kad tev ir laiks, varbūt kāda nesteidzīga rīta stunda atļauta, ka es esmu jau līdz tādam līmenim nonākusi, ka es varu atļauties algot strādniekus, ka viņi jau dara tālāk to, kas viss bija man pašai jāizdara sākumā," atzina Baiba.
Pretēji visai izplatītiem stereotipiem lielākā daļa darbinieku saimniecībā ir jauni cilvēki vecumā līdz 40 gadiem.
"Tās ir muļķības, ka laukos maksā divus eiro stundā, tie ir mīti. Normāli cilvēki sezonā bez 1000 eiro mēnesī nestrādā. Nav jau arī jēgas, ja darbinieks vienu dienu ir, bet otru nav. Ķirbis nesapratīs, ka viņu kāds novāks rīt, viņš augs uz priekšu. Tomātam neinteresē, vai rīt būs kāds, kas viņu novāc.
Protams, ka ir arī kodēji, kur viņu nav? Bet cenšamies viņus vairs darbā neņemt," stāstīja Zigmārs.
Līdz ar to tas, kas nodarbina viņa prātu ikdienā, nav strādnieki, bet gan pircēji, kas bieži vien ļoti skeptiski raugās uz saimniecībā izaudzēto produkciju, kurā ir ļoti dažādi garšaugi, augļi un dārzeņi.
"Man joprojām ir jāpierāda, ka mēs neesam poļi un netirgojam poļu produkciju. Mūsdienās daudz ko interesantu iespējams pat ne siltumnīcās, bet arī ārā veiksmīgi audzēt – melones, arbūzus, baklažānus. Varbūt tā ražība nav tik izcili liela, bet neredzu nekādu problēmu izaudzēt šobrīd. Tie ir stereotipi, ka Latvijā var izaudzēt tikai gurķi, tomātu, sīpolu, bieti un kāpostu. Es uzskatu, ka tie ir vienkārši stereotipi, nekas vairāk," Zigmārs uzsvēra.
Mīlestība abiem iet caur darbu
"Mans zemes stāsts ir patriotisms pret zemi, pret māju, pret šo vietu, jo man bija iespēja to mainīt, man bija iespēja braukt projām, bet es esmu palikusi šeit. Tas būtu tas mans zemes stāsts – par mājām, par to, ka bērnus var izaudzināt šeit, dot viņiem iespēju šeit izskoloties un veiksmīgi darboties," pauda Baiba.
Savukārt Zigmārs atzina, ka savām meitām nenovēlētu to sākumu, ko abi ar sievu piedzīvoja, cenšoties radīt saimniecību.
"Es redzu, ka kāda no meitām, iespējams, varētu pārņemt mūsu darbu, bet vai es to novēlu viņām? Laikam tomēr labāk, lai viņām ir laba izglītība, lai viņas ir labi cilvēki, un tad jau redzēs. Ja būs laba izglītība, ja būs labi cilvēki, nauda arī būs," viņš skaidroja.
Vienlaikus ieguldīto darbu viņi nekad nemainītu pret ko citu – tas sniedz pārāk lielu gandarījumu, tas ir kļuvis par daļu no viņiem, no viņu dzīves.
"Mīlestība mums abiem diviem ar Zigmāru iet caur darbu – mēs viens otru tā arī mīlam, caur darbu, caur to, ko mēs kopā darām, un bērniem. Tā ir mūsu mīlestība un prieks, ka varam visu darīt paši priekš sevis un šeit, tepat Latvijā, nekur neaizbraucot prom," norādīja Baiba.
"Ir bijuši tādi momenti, kad mums klienti tirgū pasaka – mēs šeit esam tikai jūsu dēļ, mēs uz tirdziņu nākam tikai jūsu dēļ.
Tajā brīdī saproti, ka esi kādam vajadzīgs nevis tikai Rīgā, bet arī kaut kur tālāk Latvijā, un tu nevari neaizbraukt, jo tu tajā brīdī būsi kādu pievīlis.
Tāpēc es braucu un tajā brīdī jūtos noderīgs," piebilda Zigmārs.