Sapnis par olimpiskajām spēlēm
Līdz galam vēl pašai tam nenoticot, bet Anastasija jūtas kā 4. vietas ieguvēja. Viņa stāstīja, ka 2016. gada beigās vēl domāja, vai vēlās būt Tokijā, bet tagad atrodas starp četrām labākajām komandām un astoņām labākajām spēlētājām pasaulē.
"Var labi nospēlēt vienu turnīru. Bet labi nospēlēt vienu turnīru piecos gados – tas ir milzīgs darbs un milzīga emocionāla stabilitāte," pauda Kravčenoka.
Bez cīņas nav uzvaras
"Lai uzvarētu sevi, nepieciešama pašdisciplīna," viņa sacīja.
Tāpēc sportistiem tā ir ļoti augstā līmenī, jo dažreiz jādara tas, ko negribas. Jāatrod tie patīkamie brīži, jāpapriecājas pašam par sevi un jānovērtē darbs, kurā sevi ieguldi katru dienu. Tikai tas ir uzvarētājs, kurš visu dara ar prieku un izbauda procesu.
"Visgrūtākais bija ne tikai fiziskais darbs. Emocionāli bija ļoti grūti atrast kontaktu starp mani un treneri, savu pārinieci. Tas ir kā darbs, bet jābūt kopīgam kontaktam, tam jābūt pozitīvam. Visgrūtāk bija aiztaisīt muti un atrast kompromisus," stāstīja Kravčenoka.
Komunikācija aizved līdz uzvarai
Lai izveidotu labu komandu ar citu cilvēku sportā, attiecībās vai sabiedrībā kopumā, pēc Kravčenokas domām, svarīgākais ir ieklausīties tajā, ko saka otrs cilvēks, mēģinot saprast, ko viņš vēlas un ko domā.
"Galvenā problēma mūsdienās – nevēlamies pieņemt cita cilvēka viedokli," pauda Kravčenoka.
Tāpēc jāmēģina saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas, domā, kāda bija viņa pagātne, par to jārunā un jāmēģina atrast kompromisus.
Sarunai, kas var aizvest līdz kopīgai uzvarai, pēc viņas domām, jābūt mierīgai un ar vēsu prātu, maz emocijām un vēlmei atrast labāko variantu, kas apmierinās visas puses.
Savukārt zaudējums ir tad, kad ir pārāk daudz emociju, nav plāna un idejas, kā nokļūt līdz uzvarai.
Kontrole pār situāciju laukumā un dzīvē
Uz spēles laukuma situāciju kontrolē spēlētājs, kontrolējot savas domas un rīcību, pretspēlētājam liekot spēlēt pēc savas taktikas. Savukārt par situācijas kotrolēšanu dzīvē Kravčenoka sacīja: "Katrs ir savas dzīves veidotājs, mēs varam kontrolēt visu, kas notiek. Ja kaut kas nepatīk, tas jāmaina."
Volejboliste teica, ka pati vairāk kontrolē situāciju uz laukuma. Kontrole sportistei esot bijusi pat pārāk liela, tieši domājot par rezultātu, bet, sākoties pandēmijai, bijis skaidrs, ka iepriekšējais gads sportistei ir nācis par labu.
"Mēs esam maza valsts, bet uzvarētāji esam visi," pauda Anastasija, uzskatot, ka tas var iedvesmot arī citus Latvijas iedzīvotājus visās nozarēs – "ne visi ir sportisti, bet katrs nodarbojas ar kaut ko savu." Runājot par sacensībām, viņa minēja, ka tajās viņai patīk vislabāk spēlēt, taču, kad sacensību nav, viņa trenējas.
"Pats galvenais dzīvē ir emocijas. Es gūstu tās tieši uz laukuma, spēlējot pret citu komandu, kad uz tā ir tiesneši, skatītāji, balva un tu cīnies," pauda Kravčenoka.
“Veiksmīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks”, viņa sacīja, atgādinot, ka ikvienam jākļūst pašam par savu komandas biedru – novērtējot sevi, savu ikdienas darbu un nepakļaujoties sabiedrībā dominējošiem stereotipiem par laimi.
Dzīvē esot bezgalīgi daudz iespēju, ko darīt, neskaitāmi daudz profesiju, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam, tāpēc viss, ko atliek darīt – iepazīt pasauli un meklēt to, kas ikdienu piepilda ar prieku.
