Kā tava dzīve mainījusies pēc avārijas?
Padošanās arī var būt spēka apliecinājums. Ne vienmēr tam jābūt brīdim, kad tu nolaid rokas un dzīvē vairs neko nevēlies darīt. Mans padošanās stāsts ir tāds, ka es padevos, lai pieņemtu jauno sevi.
Es padevos, nevis tādēļ, ka gribētu padoties, bet tāpēc, ka sapratu – citādi manai dzīvei nav nekādas virzības.
2013. gads ļoti krasi mainīja manu dzīvi. Autoavārija, kuru es, protams, nekad neplānoju un nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu notikt, noveda pie padošanās un jaunās sevis iemīlēšanas. Tas bija kaut kas negaidīts, jo 18 gadu vecumā vienīgais, par ko es domāju, bija ballītes, skola, draugi. Viss ir lieliski, skaisti, viss notiek dzīvē – ir dažādi sapņi un ilgas, kuras vēlies piepildīt nākotnē.
Ja tagad raugos uz visu, ko biju iecerējusi, es noteikti nekad nebūtu iedomājusies, ka mana dzīve varētu izvērsties šādi. Un, protams, tā nav sliktāka, tieši – daudz labāka. Es sev daudz dzīvē esmu varējusi pierādīt, ka manī ir tas lielais spēks, kas ir neatkarīgi no tā, vai es kaut ko fiziski varu izdarīt vai nevaru.
Es, protams, nespēju vispār iedomāties, kas ir tās domas, kas tajā brīdī šaudās galvā, bet, kad mainījās tava dzīve, tev negribējās kaut kādā mērā vienkārši cīnīties pret to situāciju? Kas bija tava pirmā reakcija? Tā nebija kauja savā ziņā, ko tu gribēji uzvarēt?
kā ir būt - #21 padošanās
Podkāstā “kā ir būt” Annija dalījās ar savu padošanos - apstākļu pieņemšanu, kas viņai atnesa uzvaru. Sarunā viņa dalās ar reizēm, kad tieši neuzsākta cīņa ir lielākais spēka apliecinājums - par dzīvi pirms un pēc avārijas, atteikšanos no parabobsleja, sava iekšējā spīta kontrolēšanu, enerģijas tērēšanu bezjēdzīgām cīņām un ne tikai!
Kad padoties ir drosmīgāk kā cīnīties?
Protams, ilgu laiku es arī to centos darīt, bet bija laiks, kad vienkārši bija jāpieņem šis fakts. Kopš tā brīža sapratu, ka, iespējams, tagad esmu pilnvērtīgāka un laimīgāka, esot šāda, nekā staigājot un plivinoties pa pasauli apkārt.
Šis atgadījums ļoti mainīja mani kā cilvēku un manas vērtība. Pēc avārijas man vairs nebija svarīgi ne ballēties, ne kaut kur skraidīt ar draugiem vai vienkārši bezmērķīgi izniekot savu dzīvi. Man gribējās darīt kaut ko labu kādam citam.
Protams, bija ļoti daudzi mēģinājumi (panākt, ka izdodas staigāt - red.) – dažādi ārsti, dažādas metodes. Es to visu darīju, bet tādēļ, lai izdarītu labāko, ko spēju. Ja arī neatkarīgi no manis tas neizdodas, piemēram, es nepieceļos, nevaru staigāt, nav nekādu uzlabojumu, tad es vismaz savā apziņā saprotu, ka esmu izdarījusi visu, ko varēju. Pēc padošanās manī ienāca miers, izpratne un vēlme izzināt, kas esmu jaunā es, nevis dzīties pēc tās vecās es.
Laikam padošanās kaut kādā mērā ir tāda apstākļu veselīga pieņemšana. Vai tā?
Jā, tā to noteikti var nosaukt.
Teici, ka sākumā cīnījies savā ziņā par spīti, jo gribēji pierādīt. Kas bija tas lūzuma vai pagrieziena punkts, kad saprati, ka gribi savu spītu nolikt malā un darīt tā, kā tu jūties?
Vispār esmu spītīga. Protams, situācija, kad es kaut ko nevaru izdarīt, spītam liek vēl vairāk pārņemt mani. Domāju, kaut kādā ziņā to spītu neesmu nolikusi nost. Tā ir neatņemama manis sastāvdaļa, un spīta dēļ arī esmu daudz varējusi izdarīt savā dzīvē. Tas ir nevis spīts pierādīt kādam, bet pierādīt sev – tur ir tā atšķirība.
Ar ko atšķiras zaudēšana no būšanas sakautam?
Iemācīties dzīvē zaudēt ir ļoti svarīgi. Gribu domāt, ka esmu iemācījusies zaudēt. Daudzi vecāki saviem bērniem pat nepieļauj tādu iespēju. Viņi māca, ka vienmēr jābūt pirmajam, jābūt labākajam. Mani vecāki mani mācīja tieši pretēji. Ir jāmāk zaudēt, arī pasmieties par sevi, kas ir ļoti svarīgi. Ja esi iemācījies tā pozitīvi zaudēt, tad nav svarīgi, vai esi sakauts vai vienkārši zaudējis. Apzinies, ka tā ir sastāvdaļa no dzīves, kāda tā ir, ka vienmēr nevar iegūt visu, ko vēlies.
Domāju, ka ne vienmēr sakāvei jābūt sāpīgai, jo, piemēram, arī es zaudējumos vai lietās, kas man tikušas atņemtas, vienmēr saskatu labo. Jo vairāk es skatos uz tām, jo vairāk labo redzu. Šī avārija, ko es vienmēr pieminu, ir tik briesmīga – loģiski, ka es nevaru nepieminēt, jo tā pilnībā mainīja manu dzīvi, bet es vienmēr tajā redzu tikai to labo.
Es varu skatīties uz to, ka es nevaru staigāt, nevaru uzkāpt pa trepēm, nevaru skriet, nevaru dejot, kaut, protams, es to tik ļoti vēlos. Manā dzīvē realizējušās daudzas labas lietas – morāls briedums, kas man nāca krietni ātrāk nekā maniem vienaudžiem, apziņa par patiesajām vērtībām. Jā, tikpat labi mēs varam teikt, ka es tik daudz zaudēju fiziskā ziņā, bet es tik daudz ieguvu.
Kā tev liekas, kam ir vieglāk padoties – sev pašam vai citiem?
Man kā spītniecei visgrūtāk ir padoties sev noteikti, jo tik daudz reižu esmu sev ļoti izdarījusi pāri tieši tādēļ, ka es nemāku laikā apstāties vai spītējos. Mani tuvākie to zina. Es spītējos līdz pēdējam.
Mēs daudz runājam par padošanos, bet kam, tavuprāt, nekādā ziņā nedrīkst padoties? Kuras ir tās jomas dzīvē, kur mums vienmēr jāturpina cīnīties?
Noteikti vajag turpināt cīnīties par saviem mīļajiem, par savu ģimeni, kaut gan – es nekad dzīvē neesmu piedzīvojusi alkoholismu, bet tās ir reizes, kad bērni, noskatoties uz saviem vecākiem, saprot, ka negrib padoties, bet īstenībā viņiem vajadzētu.
Varbūt padoties nevajadzētu slinkumam, jo ir jāmāk atšķirt atpūtas brīžus no tā, ka esi iegrimis bezdarbībā. Man gan tas ir diezgan reti, jo labāk patīk darboties, patīk, ka mana dzīve ir piepildīta un kaut kas notiek. Ir jāmāk visu laiku atrast līdzsvaru.
Nevajadzētu padoties bezizejai. Vienmēr var atrast kādu spraudziņu, pa kuru ieraudzīt gaismu, kādu logu vai durvis.
Kā jau visi šie teicieni: Ja tev aizver durvis, tad meklē logu. Kaut vai pa skursteni rāpies ārā. Tie cilvēki, kuri gribēs, vienmēr izeju atradīs.
Noteikti nevajag padoties dzīvei. Reizēm ir mazliet jāatlaiž, bet nevar padoties, jo ir tik daudz cilvēku, kas tevi mīl, atbalsta. Kaut vai tev ir viens cilvēks, viņš tevi bezgalīgi mīl. Kaut vai viens sunītis, kurš tevi tā mīl. Es domāju, ka jebkurš pasaulei ir vajadzīgs. (...) Ja tev kaut kas dzīvē nesanāk un liekas, ka neesi labs, tu vienalga esi vajadzīgs līdz brīdim, kamēr nedari citiem pāri. Pat citreiz, ja dari pāri, vienalga tu esi vajadzīgs.
Vēl es iedomājos par drosmi. Kur padošanās procesā ir vieta drosmei? Jo padošanās kādam var izklausīties pēc gļēvulības, bet varbūt tā ir īsteni drosmīga darbība.
Jā, noteikti. Te es varbūt varu no savas dzīves izstāstīt par parabobsleju, kurā es vairākus gadus darbojos un diezgan sekmīgi arī startēju. Es vairs negribēju to darīt un padevos. Iepriekš tas man bija sagādājis tik daudz emociju un man tik ļoti patika, viss bija tik lieliski, man bija savs sponsors, kurš bija gatavs jebko darīt, lai tikai man izdotos.
Es sapratu, ka man ir jāpadodas. Tas prasīja ļoti lielu drosmi.
Galvenokārt padevos, jo vairs negribēju ceļot apkārt pasaulei, traukties lejā pa bobsleja trasi un sevi traumēt. Gribēju vienkārši būt mājās pie saviem cilvēkiem.
Tad tieši biju iepazinusies ar savu vīru, gribēju būt pie viņa mājās.
Protams, man bija līgumi ar sponsoru, tāpat atbildība nest arī viņa vārdu un rādīt savus sasniegumus, arī atbildība pret visiem tiem, kas mani atbalsta, pret treneriem, visiem cilvēkiem, kas tur bija.
Tas man prasīja milzīgu drosmi – aiziet, tāpat bija vismaz 20 atpakaļ saucieni. Mani mēģināja visādi pierunāt. Bet es biju to nolēmusi. Cilvēkam, kurš ļoti lielus naudas līdzekļus ir tevī ieguldījis, teikt, ka nevajag, es negribu vairs... Tajā brīdī tas viss ļoti labi sakārtojās, bet tas prasīja ļoti lielu drosmi, jo bija jāskatās acīs visiem tiem cilvēkiem un jāsaka: “Nē, es vairs ne.”
