Kad Latvijas Radio norunā tikšanos un taujā, kā atrast Indras māju, viņa saka, ka tagad svētku laikā tai garām nepabrauksiet – meklējiet pēc gaismas un košām lampiņu virtenēm. Un tā arī ir, Indras Grietēnas ģimenes māju tumšajā rītā nevar nepamanīt.
"Tas ir vairāk mana vīra nopelns, jo viņam ļoti, ļoti patīk izpušķot māju, un tad, kad nāk novembris, tad jau viņš nes visas tās savas kastes un lampiņas, sāk pamazām pa brīvdienām māju pušķot. Visas lampiņas tiek uzstādītas uz taimeriem un mēs atbraucam no darba mājās, un māja jau ir gaiša un skaista. Tā ir tik laba sajūta," atzīst Indra Grietēna.
Protams, neizpaliek arī jautājums, vai nebaida elektrības rēķins? "Vīrs pasūta ļoti ekonomiskas spuldzītes, LED lampiņas, kuras tiešām netērē daudz elektrības. Nu, šogad tad jau redzēs janvārī, februārī [rēķinus], jo mums šis košums stāv līdz februārim."
Jaunklidzis ir mazs ciems, kurā nav savas skolas vai pat veikala, bet ir pirms 12 gadiem celtais Saieta nams, kas atgādina senlatviešu riju. Tas tapis laikā, kad apvienojās novadi un tika piešķirta tā saucamā apvienošanās nauda. Tajā laikā Lauku atbalsta dienests rīkoja Saieta namu projektu konkursu, kura mērķis bija uzlabot lauku cilvēku dzīves kvalitāti. Te tad arī ir Indras rokdarbu izstāde.
"Vainadziņus es taisīju nupat, bērnu ansamblītis tautas dziesmas dziedāja Valkas mūzikas skolā. Rokassprādzītes uz 18. novembri sataisīju visām meitenītēm. Smalki darbiņi. Man patīk ķimerēties, un beigās kaut kas smuks sanāk," stāsta Indra.
Bez dažādajiem rokdarbiem te skatāmas arī Indras gleznas, un gleznot viņa sākusi tikai nesen.
"Gleznošana man ir zīdaiņa vecumā, jo šogad es pirmo reizi pieteicos uz gleznošanas plenēru, pirmajā dienā tapa mana pirmā glezna ar eļļu. Pērļošanu es apguvu pašmācības ceļā, vienkārši tā bija tāda nervu nomierināšana vakarā pēc darba."
Indra ar ģimeni Jaunklidzī dzīvo piekto gadu, līdz tam strādāja Skrīveros, bet tagad Valkas un Strenču mūzikas skolās. Indra stāsta, ka vienmēr vēlējusies savu māju, bet kāpēc izvēle kritusi par labu tik mazai un klusai vietai?
"Šeit atnāca dzīvot mana meita, mums ir divas mazmeitiņas. Man katra diena ir tik aktīva skolā, ka man šeit ir pilnīgi tāda kā miera osta. Arī kovidlaikā mēs ar vīru domājām, cik labi, ka mēs esam šeit, ka ir klusums, ka mēs drīkstam pat ārā iziet. Te ir tāds miers, to nevar izstāstīt, es nesaprotu, kas var dzīvot tādā skaļumā pilsētā, man ļoti patīk šeit."
Indra arī neuzskata, ka, dzīvojot laukos, nevarētu sevi pilnveidot un radoši attīstīt. Gluži otrādi, paralēli mūzikas skolotājas darbam viņa apguvusi vēl pat vairākas profesijas – friziera, florista, arī zobārsta palīga prasmes.
"Bērnībā es vēlējos mācīties par zobārsti, diemžēl šis sapnis nepiepildījās, to piepildīja mana māsa, kura ir zobārste, un arī mana meita, kura ir zobārste šeit Strenčos. Bet nu ar vienu kāju es arī tomēr esmu piepildījusi savu vēlmi, ka šad tad es tomēr tieku šajā zobārstniecībā, jo, kad es atnācu šeit, es mazliet strādāju arī par zobārsta palīgu. Tad bērni un bērnu vecāki ļoti brīnījās, ka vienu dienu es mūzikas skolā mācu klavieres [spēlēt], bet otrā dienā es palīdzu zobārstam labot zobus. Man ir tāda īpašība, ka es visu laiku gribu iemācīties kaut ko jaunu. Man bija tāds sapnis kļūt par frizieri, bet es sapratu, ka noteikti es vairs to neizdarīšu, tā kā es esmu skolotāja. Bet es ieraudzīju sludinājumu, ka var mācīties par frizieri, un tā es veselu gadu nobraukāju katru trešdienu uz Rīgu, no rīta līdz vakaram mācījos par frizieri, ieguvu friziera diplomu, man pusotru gadu pat sava maziņa frizētava bija Skrīveros. Tad vēlāk atkal dzirdēju, ka var pieaugušie mācīties par Eiropas finansējumu, pašam ir ļoti minimāli jāpiemaksā un izvēlējos floristiku. Tad pagāja divi gadu, man atnāk ielūgums, jo drīkst vēlreiz mācīties, un piedāvāja grāmatveža kursus. Nu protams, man vajag arī uzzināt, kā tās algas rēķina, vienkārši priekš sevis, vienkārši patīk un interesē kaut ko jaunu iemācīties," saka Indra.
Indra arī stāsta, ka ar savu piemēru, ka mācīties nekad nav par vēlu, rosinājusi tam arī citus.
"Es jau arī esmu teikusi daudziem, un daudzi arī ir izmantojuši šo mācīšanos, šo tālākizglītību. Arī mana vīra māsa mācījās, mana draudzene mācījās.
Nevajag baidīties, vajag vienkārši pieteikties un iet tajā iekšā. Tad var izdarīt tiešām lielas lietas, bagātināt sevi. Tas ir vienkārši fantastiski, ka tu zini to un to. Man ļoti patīk mācīties. Atkal sāku domāt, ko vēl varētu pamācīties. Gribētu vēl ar smago mašīnu iemācīties braukt.
Nezinu kāpēc, es domāju, cik interesanti būtu, ja man galīgi nebūtu, kur strādāt, kaut vai ietu par autobusa šoferi un brauktu ekskursijās uz ārzemēm. Tā kā mana dzīve ir ļoti, ļoti interesanta," atzīst Indra.
Kur pielietot visu apgūto? Atbildot uz šo jautājumu, Indra smaidot saka, – kad vairs nevarēšot strādāt skolā, nebūs jādomā, ko darīt, jo ko darīt būs vienmēr.
