Kas ir mikromenedžments?
Par mikromenedžmentu sauc tādu vadības stilu, kurā vadītājs pārmērīgi kontrolē un ļoti cieši uzrauga savus darbiniekus, un pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām, kas saistītas ar uzdevumiem vai lēmumiem komandā vai organizācijā.
Šādi vadītāji izvairās deleģēt pienākumus darbiniekiem un kļūst par vienīgajiem lēmumu pieņēmējiem darba vietā, lai arī cik lieli vai mazi būtu šie lēmumi, skaidroja Strogonova.
Mikromenedžmenta pazīmes ir, ja vadītājs nepārtraukti prasa atskaitīties, kas un kā ir paveikts; ja nedeleģē uzdevumus citiem, neveicina patstāvīgu lēmumu pieņemšanu un pieprasa būt iekļautam visās e-pasta sarakstēs vai cita veida komunikācijā starp darbiniekiem. Nopietnos pārmērīgas kontroles gadījumos vadītājs pats pārstrādā darbinieku paveikto.
Savukārt darbinieki, kuri saskaras ar šādu pārmērīgu kontroli, biežāk nekā citi jūtas izdeguši, noguruši un izsmelti. Tāpat, lai arī cik ačgārni tas nebūtu, mikromenedžmenta dēļ samazinās arī darbinieku produktivitāte, stāstīja Strogonova.
"Es domāju, ka tā ir vadītāja neprofesionalitāte, bailes. Bailes par to, ka kāds zinās vairāk un ka viņš kaut ko nezinās. Bet tāda pastiprināta kontrole neapšaubāmi noved pie slikta rezultāta," norādīja Selga.
Nokauj motivāciju un radošumu
Viņa norādīja, ka, protams, vadītājam savi darbinieki zināmā mērā ir jākontrolē, bet ir arī jāuzticas. Vadītāja uzdevums jebkurā komandā vai organizācijā ir deleģēt darbus, nevis beigās tāpat visu divreiz izdarīt pašam.
Priekšnieki un padotie
Par dzīvi un sadzīvi darbā klausies arī "LSMnīcas" raidierakstu "Darbmācība". Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un Replay.lv!
"Bija viens kliedzošs gadījums, kurā vadītājs pārbaudīja katru darbiņu, ko katrs darbinieks ir darījis, sēžot līdz melnai naktij un 12 gadus neejot atvaļinājumā. Tā jau ir tāda ļoti nopietna situācija. Katrā ziņā tā ir vadītāja neveselīga darbība," stāstīja Selga.
Mūsdienu darba vidē cieņa un uzticība kļūst arvien nozīmīgāki faktori, kāpēc darbinieki izvēlas konkrēto darbavietu, bet pārmērīgas kontroles gadījumā nevar runāt ne par vienu, ne otru, atzina Selga.
Orupe piebilda, ka sīkumainība un pārmērīga kontrole arī mazina darbiniekos motivāciju un radošumu.
Viņa dalījās ar savu personisko pieredzi, ka pati šādā vidē neizturētu ilgāk par nedēļu. "Nevar teikt, ka nevienam no mums nepatīk kontrole. Ir cilvēki, kuri patiesībā jūtas ērti šādā situācijā, kad viņiem ļoti cieši pasaka, kas tev ir jādara, kad tev ir jādara, kurā brīdī, bet tādi cilvēki vairumā gadījumu nav problēmu risinātāji," pauda Orupe.
Visbiežāk tas ir par pašu vadītāju
Lielākoties tomēr cilvēkiem, lai savā darba vietā justos labi, ir nepieciešama zināma autonomija – spēja pašam pieņemt lēmumus un risināt dažādas situācijas. Ko tad iesākt, ja vadītājs ilgtermiņā nodarbojas ar mikromenedžmentu?
"Pirmais, kas jāsaprot, ja tevi kāds mēģina pārmērīgi kontrolēt, ir – ļoti bieži tas nebūs par tevi pašu.
Var, protams, gadīties, ka tevī ir problēma, ka kaut kāda iemesla dēļ šāda pārmērīga kontrole ir vajadzīga. Droši vien, ka tāda situācija var gadīties, bet visbiežāk tas tomēr būs par to cilvēku, kurš kontrolē," skaidroja Orupe.
Visticamāk, vadītājs izjūt bailes vai trauksmi, kas ir ļoti grūti izturamas emocijas, tāpēc cenšas maksimāli visu kontrolēt, taču tā var būt arī bezpalīdzība, ar kuru viņš cīnās.
"Bet viena no emocijām, ko cilvēkiem patiesībā izturēt ir visgrūtāk, ir bezpalīdzība. Bezpalīdzība parasti ir tā emocija, kura "monētas otrā pusē" tiek regulēta ar kontroli. Bezpalīdzību izturēt ir ļoti grūti, tāpēc mēs mēģinām atrast kaut kādus veidus, kā to ietekmēt un kontroli atgūt, jo tā ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta," skaidroja Orupe.
Selga atzina, kā šādā situācija darbiniekam ir grūti vērsties pie vadītāja un teikt, ka šāds modelis viņam nav pieņemams, jo vadītājs ir varas pozīcijā, un darbiniekam var būt grūti paust savu viedokli. Bet ar laiku pārmērīga kontrole ietekmē darbinieka pašpārliecinātību, profesionalitāti un pašapziņu, tāpēc šī problēma tomēr ir jārisina.
Saruna ir neizbēgama
Arī vadītāji ir tikai cilvēki, un liela daļa no viņiem, visticamāk, pat neapzinās, ka nodarbojas ar mikromenedžmentu un kā tas ietekmē viņu darbiniekus, uzsvēra Strogonova.
"Tas, ko es ieteiktu, ko darīt, – noteikti ir jābūt sarunai ar vadītāju," norādīja Strogonova, aicinot saņemties un tomēr iet pie vadītāja, sakot: "Kas tev palīdzētu justies droši par to, ko es daru?" un minēt konkrētus piemērus, lai paskaidrotu, kā pārlieku lielā kontrole liek justies.
Orupe vērtēja, ka šāda saruna patiešām var līdzēt, jo cilvēki bieži vien neizprot, kā citi no malas redz viņu rīcību. Taču, ja problēmas ar mikromenedžmentu vadītājam ir personības traucējumu līmenī, ja tas ir narcisms, nevis neapzināta rīcība baiļu vai stresa dēļ, tad vai nu ar to var mēģināt sadzīvot, vai diemžēl jāmeklē cits darbs.
Selga piekrita, ka tad, ja saruna nelīdz, jāmeklē jauns darbs. "Pavisam nesen bija viena situācija, kurā ilgstoši cilvēks bija šo mikromenedžmentu uz sevis sajutis, runājis ar vadītāju, bet pēc astoņiem gadiem aizgājis prom. Pēc tam viņa teica: es jūtos kā atbrīvojusies no vardarbīgas laulības. Pat tik tālu. Tas skan diezgan šausmīgi, ja mums darbā ir jāizjūt šādas sajūtas. Droši vien tad labāk ir doties prom," viņa secināja.
