Darbu atnest uz mājām var jebkurš
Diennaktī ir tikai 24 stundas, un nedēļā – septiņas dienas. Bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājās, prasītos papildu dienas un stundas. Arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada lielu savas ikdienas daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt līdzi uz mājām vai atvaļinājumu izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto.
Lai sīkāk izpētītu, kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, ik pa pāris gadiem RSU Darba drošības un vides veselības speciālisti veic jaunus pētījumus. Arī šobrīd notiek aptauja, kurā pētnieki aicinājuši iesaistīties Latvijas iedzīvotājus.
"Šobrīd tieši notiek aptauja par privātās un darba dzīves līdzsvaru. Jaunākās aptaujas rezultāti, visticamāk, būs pieejami uz gada beigām, bet kopumā jāsaka, ka jautājumus par privātās un darba dzīves līdzsvaru mēs uzdodam jau kādus piecus sešus gadus ļoti periodiski – ik pa diviem, trijiem gadiem," stāstīja Matisāne.
Darba un privātās dzīves līdzsvara fenomens nav nekas jauns, un vēsturiski par to pētījumi pasaulē tiek veikti jau vismaz 20-30 gadus.
"Laikam atšķirība ir tā, ka Latvijā kovids atnāca ar to, ka iedzina daudzus cilvēkus mājās, un tad termins "nenes darbu uz mājām" kļuva neaktuāls vai nerealizējams, jo darbs bija mājās.
Ja kovida kontekstā vairāk runājām par tiem biroja darbiniekiem jeb cilvēkiem, kuri strādā pie datora, tad šobrīd mēs runājam vairāk par jebkuru cilvēku," skaidroja Matisāne.
Pat, ja cilvēks strādā par pavāru vai medicīnas māsu, vai citā profesijā, kurā fiziski savu darbu nespēj atnest uz mājām, bieži vien domas par darbu tāpat galvā dominē arī brīvajā laikā. Tas ir jaunāko pētījumu fokuss, norādīja Matisāne.
Svarīga darba devēja iesaiste
Viens no topošā pētījuma mērķiem ir arī sagatavot praktiskus ieteikumus un padomus gan darba devējiem, gan pašiem darbiniekiem, lai veiksmīgāk saglabātu līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi.
"Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju viļņiem un pētījumiem iepriekš, bija, ka nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks – bieži vien faktiski pietiek pareizā brīdī darba devējam kaut ko pareizi pateikt, lai līdzsvars un cilvēka pašsajūta uzlabotos," norādīja Vanadziņš.
Tāpat ne vienmēr līdzsvaru izjauc darba apjoms, bet gan darba vides apstākļi, piemēram, emocionālā vardarbība darba vidē vai konflikti ar kolēģiem vai klientiem.
"Tas viss pasliktina privātās un darba dzīves līdzsvaru. Tas nozīmē, ka pat, ja fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, kad turpini par to visu domāt, būtiski pasliktina sajūtu, vai tev ir līdzsvars vai nav," skaidroja Matisāne.
Pētniekus uztrauc tas, kas notiek ar darbiniekiem tālāk, jo privātās un darba dzīves līdzsvara trūkumam var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa sekas, tostarp ietekme uz veselību un darba spējām, uzsvēra Vanadziņš.
Izdeg arī vislielākie entuziasti
"Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un līdzsvaru atrast, bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem. Tas noteikti būs saistīts arī ar personību un pasaules redzējumu, jo, ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas," norādīja Lapiņa.
Šādos gadījumos darbs var ietekmēt arī cilvēka pašvērtējumu vai dzīves kvalitātes izjūtu, un pārējās jomas, kas to ietekmē, piemēram, kvalitatīva atpūta vai attiecības ar līdzcilvēkiem, tiek atstātas otrajā plānā.
"Ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā. Ir jāspēj veidot attiecības ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā varam no tā visa secināt, ka tieši darba devējs citreiz būs cilvēks, kuram jāuzņemas darbinieku aizvest tālāk no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un galu galā arī paskatīties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tas ir manā dzīvē," skaidroja Lapiņa.
Ja darbs ir primārais dzīves vērtības rādītājs, cilvēki nereti mēdz uzsvērt, ka nemaz nevēlas atpūsties, doties atvaļinājumā vai darbu nenest uz mājām, taču tas ir maldīgs priekšstats.
"Pat tad, ja darbs ir dzīves saturs, vienalga, vai tā ir drusku par daudz vai daudz par daudz, ir kaut kāds brīdis, kad izdeg arī tie vislielākie entuziasti un tie, kas dzīvo tikai un vienīgi darbam," uzsvēra Vanadziņš.
Kādreiz var būt arī tā, ka darbs tiek izmantots kā iemesls vai aizsegs, kāpēc nepievērsties savu privātās dzīves problēmu risināšanai. Ja neizdodas tikt galā ar to, kas notiek privātajā dzīvē, cilvēks bēg – bēg uz darbu.
"Viņš aizbēg darbā, kļūst par darbaholiķi. Viņš darbā ierodas pirmais un pēdējais iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt privātās dzīves problēmas. Tad viņš mēģina to kompensēt, esot darbā, bet arī tad izdegšanas draudi ir ļoti nopietni," uzsvēra Lapiņa.
Privātā dzīve cilvēkiem kalpo par resursu, kurā smelties enerģiju, spēku un emocijas, lai arī darbā varētu funkcionēt efektīvi un produktīvi, izjūtot prieku un gandarījumu par to, kas tiek darīts. Ja šī resursa nav, ar laiku arī darbā var tikt piedzīvotas grūtības.
Nepieciešama individuāla pieeja
Atbilde uz jautājumu, kāds tieši ir pareizais jeb optimālais darba un privātās dzīves līdzsvars, būtu miljons dolāru vērta, atzina Matisāne, jo vienas atbildes, kas der visiem, pētniekiem nav. Katram līdzsvars nozīmēs kaut ko citu.
"Darba vidē arvien vairāk ir jāiet uz individuālu pieeju darbiniekam," uzsvēra Matisāne.
Individuāla pieeja nepieciešama gan praktiskos jautājumos, runājot par darba laiku, vidi un infrastruktūru, gan mentālās veselības aspektos.
"Ir cilvēki, attālinātā darba veicēji, kuri strādā visu darba laiku attālināti un kuri, ja viņiem pateiks, ka tev reizi nedēļā ir jāiet uz darbu klātienē, atbildēs, ka tad viņi meklēs citu darbu, jo viņi to negrib. Citi atkal iebilst pret darbu attālināti. Kas vienam der, tas otram neder. Lielākā problēma darba devējiem ir atrast resursus individualizētajai pieejai vai, pirmkārt, saprast, ka tā vispār ir svarīga," pauda Matisāne.
Aprēķināt vienu universālo recepti, piemēram, diennakts laikā veltīt astoņas stundas miegam, astoņas darbam un astoņas līdzcilvēkiem, nav reāli, jo katra cilvēka vajadzības un arī iespējas ir dažādas.
"Tādas kalkulācijas nebūs īsti iespējamas, pirmkārt, jau tāpēc, ka katram cilvēkam attieksme pret darbu un to, ko viņš dara un ko vispār saprot ar darbu, varētu būt balstītas ļoti dažādos nosacījumos. Ir teiciens – padari savu hobiju par darbu, un tev nekad nebūs jāstrādā. Ja tāda ekskluzīva iespēja cilvēkam ir pieejama, var gadīties, ka viņa noguruma līmenis vai izdegšanas draudi būs citādi, nekā tam, kuram ir ļoti grūti saņemties iet uz darbu," skaidroja Lapiņa.
Viņasprāt, katra individuālajiem darba un privātās dzīves līdzsvara aprēķiniem vajadzētu, pirmkārt, sākties ar miegam veltītajām stundām. Tas ir galvenais resurss, kas nodrošina mūsu spējas.
"Ir vēl tāds labs ieteikums, ka vispirms, skatoties uz savu darba kalendāro gadu, vispirms vajadzētu ieplānot atvaļinājumus, atpūtas brīžus, teātra apmeklējumus, koncertus un daudz ko citu.
Tad jau, protams, mēs ejam uz darbu un strādājam, bet tomēr mēs to gadu uzlūkojam citādāk. Ja mēs tur redzam tikai darbu, ja mēs tur neredzam braucienu ar laivu, sarunas ar draugiem, pastaigas ar suni… Ja mēs to nevaram ieraudzīt, būs ļoti grūti," secināja Lapiņa.
