Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma, ikviens vairāk vai mazāk izjūt sindromu, ko psihologi dēvē par "post-holiday blues" (angļu val.) – pēcatvaļinājuma skumjām. Tās ilgst vidēji divas trīs dienas un izpaužas kā grūtības atkal koncentrēties darbam, nomākta oma un dezorientācija sakrājušos darbu gūzmā. Kā ar to tikt galā? Zande norādīja, ka par to jādomā vēl pirms paša atvaļinājuma.
"Lai samazinātu atgriešanās skumjas, ir ļoti svarīgi pirms atvaļinājuma savu iespēju robežās organizēt darbu tā, lai pēdējās darba dienas ir nevis tādas, ka visa ir pāri galvai un mēs vairs nesaprotam, kur vispār esam, bet šajās pēdējās dienās jau samazina slodzi," ieteica Zande.
Protams, katram tas jādara savu iespēju robežās, bet slodzes samazināšana pat nedaudz pirms atvaļinājuma palīdzēs izvairīties no situācijas, kad atvaļinājuma laikā vēl jātiek galā ar pārgurumu no darba un tā sekām – sliktu omu vai veselības problēmām.
"Atvaļinājumā dodoties, ir arī ļoti svarīgi saplānot laiku pēc atgriešanās, lai tad, kad esam atpakaļ, uz galda jau ir tādas kā atgādnes par to, kā atsākt darbu.
Lai mēs neizkrītam pēkšņi no jaukajām brīvdienām kā no Marsa uz zemes, kur mums ir sagāzies viss pāri," ieteica Zande.
Vienlaikus jebkuram cilvēkam pēc atvaļinājuma tāpat vajag apmēram trīs līdz 10 dienas, lai atkal adaptētos darba vidē, pierastu pie veicamajiem pienākumiem, mainītā dzīves ritma un lietišķā komunikācijas stila. Tas ir normāli, un tam būtu jāparedz laiks.
"Protams, atgriežoties atpakaļ, mēs nonākam vidē, kurā darbi un e-pasti ir sakrājušies, kolēģiem pēkšņi visu ko vajag un varbūt jau kāds cits kolēģis ir atvaļinājumā. Pēkšņi uz manis [gulstas] milzīga slodze. Bieži cilvēkiem ir pārslodzes pirms, arī pēc atvaļinājuma, kas ir neveselīgi.
Pirms atvaļinājuma būtu nedaudz jāsamazina slodze, tāpat pēc atvaļinājuma – jābūt tādai kā bufera joslai, kas ir pāris dienu atgriešanās laiks," norādīja Zande.
Psiholoģe atzina, ka realitātē lielai daļai cilvēku tas vienkārši nav iespējams, taču, jo veiksmīgāk pēcatvaļinājuma laiks tiks organizēts un izplānots pirms paša atvaļinājuma, jo lielāka iespēja veiksmīgāk arī to pārdzīvot.
"Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma, ir pārslēgšanās, kas patiesībā ir ļoti strauja. Mēs nereti piedzīvojam šo ļoti kraso emocionālo kritumu no prieka uz realitāti. Tas, protams, izpaužas vairāk tiem cilvēkiem, kuriem nepatīk savs darbs," atzina Zande.
Ja darbs ikdienā nerada prieku un pat nepatīk, tad pēcatvaļinājuma skumjas ir teju garantētas, un tām nav nekādas saistības ar pašu atvaļinājumu, bet gan ar to, ka cilvēks, esot ilgāku laiku prom no šīs darba vietas, vēl labāk saprot, ka tā ir vide, kurā viņš negrib atgriezties un būt.
"Atgriezties tur, kur mums nepatīk, ja nav īsti iespēju mainīt šo situāciju, saistās ar lielu emocionālo spriedzi. Ja tas tā ir regulāri, ka katrās brīvdienās svētdienas ir briesmīgas dienas, jo ir pirms pirmdienas, vai katra atvaļinājuma beigās jau jūtam spriedzi pieaugam, tad būtu jāvēršas pie kāda profesionāļa, kas iemācīs dažādas relaksācijas tehnikas, kas palīdz pārslēgties. Ja mēs nevaram mainīt situāciju, jātrenē savas prasmes pielāgoties šai situācijai," ieteica Zande.
