ĪSUMĀ:
- Lai gan sākotnēji supervīzijas bija populāras pārsvarā psiholoģijas nozarē, tās arvien biežāk pielieto arī uzņēmējdarbībā, izglītībā un citās jomās.
- Supervīzija palīdz risināt problēmas, kas saistītas ar darbu.
- Par to, kas notiek mājās, šeit nerunā.
- Regulāras supervīzijas var būt kā pastāvīgs atbalsts – koleģiāls, informatīvs un emocionāls.
- Lai saglabātu neitralitāti, supervīzijas speciālisti tiek pieaicināti no malas.
Konsultatīvais atbalsts darbā
"Supervīzijas pēc būtības ir tāds konsultatīvs atbalsts jebkādos ar darbu vai profesionālo darbību saistītos jautājumos, – un kuram gan nav vajadzīgs atbalsts?" retoriski vaicāja Dreifelde. Supervīzijas laikā iespējams pārrunāt konkrēto situāciju, esošo pieredzi un gūt atbalstu. Tostarp arī tādās situācijās, kurām šķietami nav risinājuma un citu atbalsta mehānismu.
"Supervizors un supervīzija var būt kā tāda prakse, kas tiek ieviesta konkrētās darbavietās, un sniegt savu pienesumu, kas var būt ļoti nozīmīgi," norādīja Dreifelde.
Kamēr psihologiem un psihoterapeitiem supervīzijas ir gluži dabiska un ierasta prakse, jo šajās profesijās tās tiek pielietotas jau aptuveni no 90. gadu vidus, ir jomas, kurās supervīzijas jēdziens joprojām ir jaunums.
"Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši supervīzijas pozitīvo efektu, nes šo ziņu tālāk. Jo tas ir kaut kas, ko viņi ir piedzīvojuši, kaut kas, kas viņus pavada profesionālajā darbībā cauri gadiem. Patiesībā man arī kā psiholoģei un terapeitei supervīzijas ir no kāda 2003. vai 2004. gada, un es vispār nevaru iedomāties savu darbu bez supervīzijas," atklāja Dreifelde.
Regulāras supervīzijas ir pastāvīgs atbalsts – koleģiāls, informatīvs un emocionāls. Līdz ar to pēdējos gados supervīzija gūst arvien lielāku popularitāti arī citās profesijās. Īpaši uzņēmējdarbībā, kā arī izglītības un sociālajā vidē.
"Jau vairāk kā 20 gadus sociālajā vidē, dažādās sociālā darba institūcijās supervīzija ir obligāta. Attiecīgi supervīzija ir uzsākusi gaitu arī dažādās valsts pārvaldes institūcijās. Manuprāt, šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt," pauda Dreifelde.
Prasības iepretim realitātei
"Arvien vairāk, man liekas, daudz un dažādās profesijās šobrīd tiek aktualizēts tas sadalījums starp profesionālajām prasmēm un cilvēka prasmēm. Arvien vairāk pat darba pieteikumos svarīgs jautājums ir tieši par šīm cilvēka prasmēm, kas attiecīgi ir spēja strādāt komandā, sadarboties, komunikācijas prasmes dažādas, spēja sevi aktivizēt vai nomierināt – tātad dažādas emociju regulēšanas prasmes un tamlīdzīgi," vērtēja Dreifelde.
Iepretim tam daudzās organizācijās darbinieki arvien biežāk cieš no milzīgas pārslodzes, kas ir gan fiziska, gan kognitīva, gan emocionāla. Darba intensitāte pieaug, steiga pieaug, laika rāmji kļūst arvien blīvāki, darbi ir jāpaveic ātrāk.
Līdz ar to organizāciju vadītājiem arvien svarīgāks kļūst darbinieku labbūtības jēdziens. Gan viņi paši saprot, ka tas ir nepieciešams, gan darbinieki pieprasa savā darbā lielāku atbalstu, skaidroja Dreifelde.
Supervīzija, kas šo atbalstu sniedz, var notikt gan individuāli ar katru darbinieku atsevišķi, gan grupās, kurās sanāk kopā vienā līmenī strādājoši profesionāļi. Piemēram, vienā organizācijā strādājoši struktūrvienību vadītāji vai menedžeri, vai varbūt klientu konsultanti.
"Ņemot vērā, ka viņi visi dara vienu un to pašu darbu, patiesībā viņu pieredze ir ļoti liels resurss savstarpēji visiem. Tad viņi šajā grupu supervīzijā, daudz un dažādas reālas situācijas pārrunājot, gūst zināmu atbalstu, drošību un zināšanas, kā ar tām tikt galā," skaidroja Dreifelde.
Iespēja uzklausīt vienam otru
Protams, nereti organizācijās bez supervīzijām notiek arī lērums citu aktivitāšu. Tiek pieaicināti dažādi kouči, mentori, organizāciju psihologi un konsultanti.
"Skaidrs, ka tas viss lielā mērā arī ir par šo prasmju trenēšanu, attīstīšanu, bet nereti man nākas dzirdēt no cilvēkiem supervīzijās kaut ko tādu, ka, – lūdzu, pārstājiet mūs trenēt organizācijas mērķu labā vai organizācijas vajadzībām – vienkārši paklausieties, vienkārši sadzirdiet mūs, iedodiet mums telpu un vietu diskusijai," stāstīja Dreifelde.
Bieži vien darba kolektīvā tieši tas, nevis kārtējās apmācības, ir nepieciešams – savstarpēji izrunāt to, kā mēs jūtamies, kā piedzīvojam sevi savā profesionālajā darbībā, kas ir tie būtiskie aspekti, kas liek mums palikt darbā, kas ir tās vērtības, ap kurām mēs vienojamies.
"Galu galā – kāda jēga man ir strādāt savā darbā un turpināt to darīt? Jautājumu ir ļoti daudz, un tie ir dažādi, bet supervīzija jeb konsultatīvais atbalsts nebūs noteikti nepieciešams pilnīgi visiem, un mēs to arī neiesakām pilnīgi visiem," atzina Dreifelde.
Supervīzijas kultūras ieviešana organizācijā ļoti bieži sākas ar vadītājiem, kuri paši ir guvuši pieredzi supervīzijā un vēlas nest šo ideju saviem darbiniekiem. Tas, vai supervīzija ir vai nav piemērota konkrētajai organizācijai, atkarīgs no dažādiem apstākļiem un arī darbiniekiem pašiem.
Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Darbmācība" meklēsim veidus, kā izveidot draudzīgas attiecības ar darbu.
"Darbmācību" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Droša vide darba vietā
"Jāuzsver, ka supervizora darbs notiek tikai un vienīgi saistībā ar profesionālo darbību un darbu organizācijā. Supervīzijās mēs noteikti nerunāsim par to, kas notiek mājās. Mēs nerunāsim par to, kas valda attiecībās ar tuviem radiniekiem, partneriem, vīriem, sievām, bērniem, vecākiem un tamlīdzīgi," uzsvēra Dreifelde.
Vienlaikus supervizori aicina dalīties ar savām personiskajām jūtām un pārdomām par sajūtām savā darba vietā. Tā ir konfidenciāla informācija, kas trešajām personām netiek izpausta.
"Ir svarīgi noformulēt, kā es jūtos. Reizēm tas patiešām ir tā, ka es jūtos dusmīgs. Es varu justies arī gandarīts. Es varu arī saprast, ka izdegšanas riski palielinās, jo es jūtos emocionāli izsīcis. Varbūt es esmu norobežojies. Varbūt man pietrūkst gandarījuma par savu darbu," skaidroja Dreifelde.
Tāpat darbinieki supervīzijās ir aicināti domāt, runāt un diskutēt par to, kur viņi kā personības atrodas savā profesionālajā ceļā, karjerā, kādas ir viņu vajadzības un ikdienas izaicinājumi, kā viņiem trūkst.
"Svarīgi ir tas, ka cilvēkiem ir vide, kurā viņi var parunāt, vispār ierunāties, ka es netieku ar kaut kādiem saviem darbiem galā, jo, iespējams, man nav kādu konkrētu zināšanu vai man nav kaut kādu jauno prasmju," piemēru minēja Dreifelde.
Protams, supervīzijām jābūt brīvprātīgām un tām nav jānotiek biežāk kā reizi mēnesī, norādīja Dreifelde. Ierasti individuālās supervīzijas ilgst aptuveni stundu. Grupu supervīzijas arī notiek vienu reizi mēnesī, bet ilgst aptuveni trīs stundas, jo tajās piedalās no astoņiem līdz 10 cilvēkiem reizē.
Lai saglabātu profesionālo neitralitāti, supervizori neieņem organizācijās štata vietas, viņi nav organizāciju darbinieki, bet gan tiek pieaicināti.
