Abi psihologi visu cauru gadu pavada plašajā Mālpils īpašumā, ko Diāna pārņēmusi saimniekošanā no mammas. Par savu un Jura darbošanos dārzā psiholoģe uzjautrinās: "Man ir idejas, viņam ir lāpsta!" Sākotnēji viņi mitinājās mazā būdiņā, kuras nomaskēšanai no ceļa puses izveidoja glītu priekšdobi ar apstādījumiem. Tagad pagalmā slejas apjomīga un moderna dzīvojamā māja, bet priekšdobe turpina atgādināt par saimniekošanas pirmsākumiem.
Tikai ne hortenzijās!
Diāna jūsmīgi saka: "Mans dārzs ir hortenzijas!" Krāšņie hortenziju stādījumi, kas viļņojas visapkārt kā ziedu jūra, apliecina psiholoģes teikto. Mālpils īpašumā kuplo vairāk nekā simt hortenzijas, kas dižojas ar dažādām krāsām un šķirnēm. Viena no Diānas mīļākajām hortenzijām uzplaukusi balti sārtos ziedos. Viņa priecājas, ka hortenzija lieliski saskan ar tumši sārto fizokarpu un netālu augošo plūškoku.
Norādot uz zaļganiem ziediem rotātu hortenziju ‘Lime Rickey’, Diāna to nodēvē par "viņu" un pati sasmejas: "Hortenzijas, jā, viņas man ir tādas draudzenītes!" Šai hortenzijai ziedi pašā sākumā ir gaiši, bet pēcāk paliek arvien tumšāki un zaļāki. Lai dārzu padarītu īpaši ainavisku, kā arī sabalansētu ziedēšanas mēnešus, Diāna starp hortenzijām sastādījusi arī citus augus.
Psiholoģes džemperi grezno uzraksts "Tikai ne hortenzijās", un aiz šīs frāzes slēpjas kāds stāsts.
Savas pirmās hortenzijas Diāna dabūja 2003. gadā: "Tās bija ‘Grandiflora’, trīs mazas pīckiņas. Iestādīju. Pie viņām es sāku rakstīt savus kursa darbus. Tas bija viss mans dārzs. Un tad mana meita vienreiz nejauši nopļāva hortenzijas. Es šausmīgi raudāju, tā kārtīgi un par visu dzīvi. Viņa teica – es nesaprotu, ko tā mamma raud, tās taču ir tikai kaut kādas puķes!" Turpmākajos gados, ieraugot meitu ar zāles pļāvēju, Diāna ik reizi bļāvusi: "Tikai ne hortenzijās!"
Kopskati un gudra saimniekošana
Gleznainajā dārzā no dažādiem leņķiem paveras glītas ainavas. Diāna priecājas: "Redz, man jau visur ir tie kopskati!" Psiholoģe stāsta, ka viņas dārzs, gluži tāpat kā Rīga, nekad nav gatavs. Pagalmam īpašu šarmu piešķir angļu dārziem raksturīgais dzīvīgums un ainaviskums. Lai gan skatītājiem no malas šķiet, ka dārzā valda perfekta kārtība, tomēr Diānas modrā acs pamana dažādas nepilnības, kas jāizlabo. Diāna vērtē savu dārzu un ik pa laikam izmet tādas frāzes kā "tur kaut kas ir jāņem ārā", "te ir vajadzība pēc kaut kā augsta un vertikāla", pieejot dārza plānošanai ar gluži profesionālu ķērienu.
Ieraugot milzīgo, bet brīnišķīgi iekopto teritoriju, ciemiņi bieži vaicā Diānai, kā viņa spēj to visu izravēt. Viņa atklāj saimniekošanas noslēpumu – izrādās, ka psiholoģe ļoti rūpīgi un cītīgi izravē katras dobes perimetra līniju piecdesmit centimetru platumā un uztaisa glītu apdobīti. Bet par to, kas notiek dobes viducī, Diāna noslēpumaini klusē un smaida. Ar šādu pieeju iespējams šķietami perfektā kārtībā uzturēt arī lielas dobes.
"Man ir viena puķe, ko es iesaku pilnīgi visiem. Tiem, kas ir tie slinkie dārznieki. Tā ir puķu tabaka," dārzkopības gudrībās dalās Diāna. Lai gan puķu tabaka ir viengadīgs augs, tomēr tā zied līdz pat salnām, turklāt izplata dārzā fantastisku smaržu. Puķu tabaka dobēm piešķir apjomu, un to viegli kombinēt ar citiem augiem. Diāna izrāda puķu tabaku, ko rotā gaiši zaļi ziediņi, un saka: "Šī man ir viena no mīļākajām krāsām!"
Savu visgudrāk iekārtoto dobi Diāna dēvē par "vecumdienu dobi": "Ko tas nozīmē? Tā ir dobe, kura nebūs diži jākopj. Te ir nomulčēts, apakšā ir kartons, lai [nezāles] neaug cauri. Un tad ir sastādīti tādi aug, kas nosedz." Diāna iztēlojas, ka, sasniedzot deviņdesmit gadu vecumu, viņa vairs nevarēs šeptēties dobēs tik aktīvi un enerģiski kā tagad. Tomēr līdz tādam vecumam vēl tālu, un pagaidām viņa neplāno pēc līdzīga principa iekārtot pārējās dobes: "Ja man visas dobes būtu tādas, es būtu bēdīga. Jo tas būtu garlaicīgi. Man patīk sēdēt dobē. Man patīk būt dobē." Diāna smejas, ka, ja viņa nebūtu tas, kas viņa tagad ir, viņa droši vien būtu dārzniece. Un dārzā tas ir jūtams.
Ne tikai smukumam, bet arī vēderpriekam
Diānas dārzā kuplo ne tikai hortenzijas un citi smukumaugi, bet arī kārtīgs sakņu dārziņš. Tomēr arī tur neiztiek bez puķēm, kas izdaiļo dārzeņu un zaļumu dobes, radot krāšņu un bagātīgu skatu. Staigājot starp lekni zeļošajām dobēm, gaisā virmo īsta smaržu simfonija. Psiholoģe uzjautrinās: "Sakņu dārziņš mums ir maziņāks nekā puķu dobes. Tas parāda manas prioritātes un to, ka esmu noteicēja, jo Jurim galvenais dārzā ir tas, ko var apēst, bet man – skaistais."
Rādot augstajās dobēs briestošos kabačus, Diāna brīnās: "Es nesaprotu, kāpēc cilvēki sūdzas, ka viņiem kabači paliek pāri!" Viņa skaidro, ka kabači jāēd, kamēr tie ir maziņi, tad nekas pāri nepaliks. Neviens taču nespiež audzēt lielus kabačus.
Cik brangi sazēlis sakņu dārziņš, tik biezi ir arī tomātu džungļi siltumnīcā.
Ražīgos ķekaros karājas dzelteni, sarkani, oranži un pat tumši violeti augļi. Tomātu krāsu daudzveidību Diāna skaidro, dzīvespriecīgi nospurdzot: "Lai nav garlaicīgi!" Daži tomāti ir tik gatavi, siltuma un vasaras piesūkušies, ka veļas zemē no visliegākā pieskāriena. Tomāti tiek likti uz kārā zoba ne tikai vasarā, bet arī gada aukstajos mēnešos. "Es [tomātus] stumju burkās. Man tas arī patīk. Šis ir jāpiemin, ka es neesmu no tām trakajām sievietēm, kuras dara tikai tāpēc, ka ir jādara. Es daru tāpēc, ka man patīk. Nepatiks? Nedarīšu! Nevarēsim? Samazināšu!" savu pieeju tomātiem, darbiem un dzīvei skaidro Diāna. Viņa rāda uz vietu, kur pagājušajā gadā auguši tomāti, tomēr abi ar Juri sapratuši, ka tas ir par daudz, tāpēc šogad tomātus tur vairs nedēstīja.
Diāna stāsta, ka tomātu audzēšana ir kopprojekts ar Juri. Ziemā viņa meklē šķirnes, pati audzē stādus. Vēlāk Juris atbild par mēslošanu, bet Diāna – par ravēšanu. Tomātus abi audzē ceturto gadu. Šovasar pirmo reizi līdzās tomātiem izaudzēta arī paprika.
Pie siltumnīcas savu otro dzīvi izbauda koka gultiņa, kurā reiz gulēja psihologu jaunākā meita, bet tagad aug kartupeļi un mārrutki. "Mēs tur sastādījām kartupeļus, jo es vienreiz par visām reizēm gribēju jaunos kartupeļus! Man tie ļoti garšo, bet, dzīvojot laukos, nopirkt jaunos, mazos kartupelīšus, ko vārīt eļļā, nevar. Un šogad man ir!" priecājas Diāna.
Jura pasaule ar āboliem, ogām un lapsām
Iesoļojot augļu dārzā, kur glītās rindās sastādīti ogu krūmi, ābeles, bumbieres un plūmes, Diāna saka: "Tā, šeit sākas ne mana zona. Augļudārzs – tā ir Jura pasaule." Kā pirmo dārza lepnumu Juris izrāda zelta jāņogu, neparastu krūmu, kas nemaz neizskatās pēc jāņogas. Zelta jāņogas zaros mirdz iegarenas, gluži melnas ogas, kas izmērā ir lielākas ne tikai par jāņogām, bet arī par upenēm. Kur tad zelts? Diāna skaidro: "Tās lapas rudenī ir zelta, zelta, zelta! Ļoti skaistas!" Zeltaino nosaukumu krūmam, iespējams, devuši arī ziedi, kas pavasarī uzplaukst saulaini zeltainos toņos. Juris priecājas, ka zelta jāņoga stiepjas uz augšu, tā pasargājot ogas no lapsas. "Man te ir konfliktsituācija ar lapsu, kas nāk un no apakšas visu noēd," skaidro psihologs. Nešpetnā kārumniece lapsa divās naktīs apēdusi visas ērkšķogas. Kā ar to cīnīties, nav skaidrs.
Kā cīnīties pret lapsu?
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis skaidro, ka lapsa ir visēdājs, kas neatsakās no sev tīkamas augu barības, kas šajā gadījumā ir ērkšķogas. Lai lapsa nevarētu piekļūt ogām, krūmus nepieciešams norobežot – vai nu ar sētu, kas apjož visu dārzu, vai individuāli iežogojot katru krūmu. Lūsis stāsta, ka efektīvs teritorijas sargs cīņā pret lapsām ir suns. Tāpat var izmēģināt dažādas ierīces, kas atbaida lapsas ar ultraskaņu.
Starp ogu krūmiem un augļu kokiem čakli saauguši ķirbji. Diāna stāsta: "Es ķirbjus nestādu sakņu dārziņā tāpēc, ka tur būtu nesmuki. Nevar sakopt. Šeit man ir pilnīgi pieņemami, ja nav sakopts." Un ne jau tāpēc, ka ķirbji plešas Jura teritorijā, bet gan tāpēc, ka šī zona atrodas tālu no mājas, turklāt stiepjas lielā platībā. Juris saka: "Te ir daudz vietas. Un ķirbis var izpausties." Diāna papildina dzīvesbiedru: "Nevar viss būt izravēts ar pinceti. Šeit ir kā dabā. Pie mājas ir, kā mums vienreiz vieni draugi teica, – kā botāniskajā dārzā."
Dārza tālākajās dzīlēs aug sidra āboli. "Diānas dēls Eduards atbrauca no Kārdifas, no britu zemes, un mēģināja taisīt sidru," atceras Juris. Izrādījās, ka Latvijas āboli sidra gatavošanai īsti neder – tajos esot daudz skābes un maz cukura, savukārt britu āboliem piemīt sidra gatavošanai nepieciešamais sīvums un balanss. Secinājuši, ka sidra gatavošanai vajag britu šķirnes, viņi tās meklējuši rokā. Juris uzskaita britu sidra ābolu šķirnes, kas lēnām aug viņu dārzā: "‘Dabinett’, ‘Kingston Black’, ‘Yarlington Mill’." Diāna tikmēr smejas: "Pirmā dzirdēšana!" Kā nekā – šī ir Jura pasaule. Līdzās britu ābelēm aug arī Latvijas šķirnes. "Gaidām, kad būs. Edžum teicu – kad būs par daudz, nāksies ābolus tirgot vai zāģēt ābeles nost," stāsta Juris.
Rādot uz bumbieri, Juris saka: "Šogad ir pirmais gads, kad mums ir parādījušies bumbieri, jo tie bija slinki un lēni." Diāna piebilst, ka abiem ar Juri esot ļoti atšķirīga pieeja. Ja kaut kas neaug, nezied vai neražo, Diāna ir gatava no auga atbrīvoties, bet Juris pacietīgi gaida, meklē augam jaunu vietu vai domā citu risinājumu.
Starp dārzu, psiholoģiju un mākslu
Vaicāta, kas kopīgs saimniekošanai dārzā un profesionālajai darbībai psiholoģijā, Diāna skaidro: "Dārzā vispirms ir jāprot. Un darbā arī ir jāprot. Man patīk, ka es daru darbu, ko es protu. Un dārzā arī es protu. Ir jābūt milzīgām darbaspējām – lai būtu psihologs, visu mūžu ir jāmācās un tiešām skarbi jākapā. Un dārzā ir tieši tāpat – ir jāmācās un ir skarba kapāšana. Man ir milzīgs gandarījums, kad es varu palīdzēt kādam cilvēkam, kurš pie manis konsultējas. Un milzīgs gandarījums ir tad, kad es redzu to, kas ir dārzā. Kas ir atšķirīgais – dārzs ir absolūti mana brīva izvēle, es eju dārzā tad, kad es gribu, un pieņemu lēmumus, ko un kā es veidoju. Darbā man ir jāstrādā noteiktā rāmī."
Diāna atsaucas uz savu tēvu Leonīdu Leimani, filmu režisoru un operatoru, ko viņa pati dēvē par izcilu kadra meistaru, un saka: "Un es uz dārzu skatos caur bildēm, caur kadriem." Iespējams, tieši dārza "iekadrēšana" ļāvusi pagalmam piešķirt tik ainavisku veidolu. Diāna stāsta, ka krāsu nianšu un kompozīciju veidošanā noteikti noderējusi viņas gūtā izglītība lietišķās mākslas vidusskolā. Psiholoģe priecājas: "Man šķiet, ka radošums – tas ir tas, ka es varu šeit pilnīgi izpaust sevi. Un tas ir kaut kas tik īpašs!"
Baudīt dārzu un dzīvi
Kā vienu no svarīgākajām vietām dārzā Diāna rāda karsto kublu: "Dārzā ir jāatpūšas!" Abi psihologi kublu iegādājās vien pirms gada. "Mēs tiešām reāli dirnam viņā! Tiešām!" Diāna jūsmo. No kubla paveras aktrises mīļākais skats uz dārzu. Naktī pagalmu izrotā gaismiņas. "Vārdu sakot, te mums ir labi!" smejas Diāna.
Pagājušajā gadā Diāna ar Juri dārzā izveidoja arī terasi. Diāna stāsta: "Ar ko es varu lepoties savā dārzā un mūsu dzīvesveidā – mēs drausmīgi strādājam, mēs kapājam, bet mēs arī atpūšamies!" Viņa norāda uz vairākām vietām pagalmā, kas speciāli iekārtotas atpūtai – tur var piesēst, palasīt grāmatu, papriecāties par skatu uz dārzu un vienkārši izbaudīt laiskus, nesteidzīgus mirkļus. Diāna uzsver, ka tas ir ļoti svarīgi.
Diāna un Juris ir īsti kārumnieki, kuri mīl apsēsties dārzā un baudīt gardas kūkas ar kafiju. Diāna slavē Mālpilī ceptos eklērus: "Mūsu pusē cep labākos eklērus Latvijā!" Viņa priecājas, ka Mālpilī gatavotās kūkas un eklēri ir ar īstu putukrējumu. Ja uzdzīvo, tad tā riktīgi. Psiholoģe smejas, ka abi ar Juri ir brigāde, kas dažkārt pēc smagajiem dārza darbiem vakaros ierāpjas gultā rāpus, bet tajā pašā laikā viņi māk atpūsties un novērtēt paveikto. Psihologu pāris plašo un pasakaino dārzu kopj savam priekam. "Te, mežā, neviens jau neredz, mēs sev šo visu taisām," teic Diāna, "mums patīk skaisti brīži." Juris piebilst: "Kad nebija sētas, arī stirnas nāca baudīt un novērtēt."
"Es saprotu, ko es tagad daru kā [mana] mamma – kad viņai bija piecdesmit pieci gadi un viņa dabūja šo visu, viņa, nākot dārzā, krāsoja lūpas," atceras Diāna, kurai tolaik tas šķita ļoti dīvaini. "Un tagad, nākot dārzā, es uzkrāsoju sarkanas lūpas. Paldies, mamma, tas tev par godu! Un es iesmaržojos ar savām labākajām smaržām un nāku uz dārzu kā uz svētkiem," par iespēju saimniekot dārzā priecājas Diāna.
