Sporta pils dārzos veiksmīgi sadzīvo mežonīga pļava, cilvēku apčubinātas dobes un pilsēta. Vienotā skaņas telpā savijas bišu sanoņa, putnu dziesmas, tramvaja rīboņa un mašīnu grabēšana, tām traucoties pāri Krišjāņa Barona ielas bruģim. Bērzu birztaliņa, lekns āboliņš un askētiska dizaina augstās dobes pārņēmušas teritoriju, kurā reiz atradās Rīgas Sporta pils, bet nākotnē, iespējams, sliesies moderni daudzdzīvokļu nami. Plānoto būvniecības darbu dēļ šogad dārzniekiem nācās saspiesties daudz mazākā zemes strēķītī nekā līdzšinējos gados, bet pagaidām Sporta pils dārzos viss notiek pa vecam – cilvēki rušinās dobēs, laista tomātus un nododas draudzīgai čalošanai.
Kopiena, demokrātija un eksperimenti
Sporta pils dārzu idejas autore Renāte Lagzdiņa atceras, ka iniciatīvas pirmsākumi meklējami kovida laikā : "Tas bija 2020. gada sākums. Es biju atgriezusies no studijām ārzemēs un apjukusi. Man likās, ka es gribu dārzu. Skatījos pa logu – hmm, kā būtu, ja tas dārzs būtu šeit?" Tā kā Renāte dzīvo kādā Artilērijas ielas namā, tad no sava loga var saskatīt mazu fragmentiņu kādreizējās Rīgas Sporta pils teritorijas, kas arī piesaistīja viņas uzmanību. Ritinot domu kamoliņu tālāk, Renāte sāka prātot, ka tur varētu atrasties ne tikai viņas dārzs, bet arī citiem pieejamas dobes. Un tā arī viss aizsākās.
Tālāk Renāte brauca uz Tallinu, lai vienotos ar zemes īpašniekiem. Viņa priecīgi stāsta, ka, izdzirdot vārdus "dārzs" un "kopiena", igauņi liekus jautājumus neuzdeva, bet ātri vien piekrita projekta īstenošanai. Līdzīgu atsaucību Renāte saņēma arī no sponsoriem un citiem iesaistītajiem. Viņa smejas, ka nereti uzrunātie cilvēki sarunas beigās pat rādījuši fotogrāfijas ar saviem dārziem, lielījušies ar izaudzētajiem tomātiem un dalījušies dārza neražu stāstos. Renāte secinājusi, ka dārzs veido saliedētības un piederības sajūtu.
Renāte savās dobēs šogad pēta griezto ziedu audzēšanu: "Man ir sapnis par puķu fermām pilsētas centrā."
Kopā ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni viņas testē – kas aug, kas neaug. Rādot cīnijas, Renāte saka: "Par šīm man ir īpašs lepnums, jo es pati savācu viņu sēklas pagājušajā gadā no vienas citas dārznieces. Viņai pirmo reizi bija sanākušas pildītās [cīnijas], es arī gribēju. Kā var redzēt, tas nenozīmē, ka man arī obligāti tādas būs." Renāte smejas, ka katru gadu pieļauj vienu un to pašu kļūdu, iedēstot dobē pārāk daudz augu, jo vienmēr liekas, ka tas taču būtu tik jauki – ja vienā dobē augtu puķes, piparmētras un vēl zemenes. Beigās dobe pārvēršas džungļos, kuros zemākie augi jāmeklē teju ar lupu. Ieraugot šokolādes kosmejas, Renāte jūsmīgi iesaucas: "Paskaties, šitās mazās mīlulītes!"
Līdzās Renātes stādījumiem plešas vēl kādas eksperiments – četras augstās dobes, kurās darbojas terapeite ar pacientiem. "Lielākoties tie ir cilvēki, kuriem pēc kovida ir grūti atgriezties socializēšanās vidē. Dārzs viņiem piedāvā [šādu] iespēju. Viņi kaut ko parušinās, pastāsta, mēs pārējie kustamies garām. Viņi ir cilvēkos, bet vienlaikus var būt savā drošajā burbulī," dārza lomu terapijā skaidro Renāte. Viņa smejas: "Man ļoti bieži niez pirksti kaut ko izravēt vai aplaistīt, bet es saprotu, ka tajā procesā nevaru jaukties iekšā. Es varu tikai nākt un apbrīnot, piemēram, to melno kāršrozi, kas viņiem ir izaugusi absolūti brīnišķīga." Renāte stāsta, ka šis ir viens liels izmēģinājumu stūris: "Mēs eksperimentējam, kā audzēt puķes. Mēs eksperimentējam, kā tas ir – sadarboties ar terapeitiem. Viņiem pašiem tas ir eksperiments. Un kaut kādā ziņā tas ir paplašinājis mūsu kopienu."
Kopienai un demokrātijai ir liela loma Sporta pils dārzu pastāvēšanā. Jau no pašiem pirmsākumiem Renāte vēlējās, lai dārzi trenētu demokrātiju un pilsonisko aktīvismu.
"Ja tev kaut kas nepatīk vai tu kaut ko gribi – nu, tad ko tu pats vari izdarīt? Un tāpēc vienmēr, ja dārznieki kaut ko izdomā, viņi nāk pie manis, un es saku, ka viņiem ir brīvas rokas to darīt," savu pieeju skaidro Sporta pils dārzu idejas autore. Tā, piemēram, kāda dārzniece saorganizēja divdesmit dobes, kurās var saimniekot Ukrainas bēgļi, pati uzraugot visu procesu un turot rūpi par notiekošo.
Renāte stāsta, ka uzskatāmi redzamas kultūru atšķirības: "Ukrainietes ir ļoti proaktīvas. Ja latviešu dārzniekus pirmos divus gadus mums vajadzēja kaut kā mīcīt un teikt, lai viņi iesaistās un domā, ko dārzos varētu labāk, tad ukraiņi jau otrajā dienā [prasīja] – kā būtu, ja mēs te uzbūvētu šitādu solu?"
Kopienas dzīvē savā veidā iesaistās arī apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri pieskata dārzus no saviem logiem. Atmiņā palicis kuriozs gadījums no pagājušā gada, kad gar Sporta pils dārzu žogu bija izaudzētas brangas saulespuķes. Kādu vakaru Renāte izdomāja vienu no saulespuķēm nogriezt un aiznest mājās. Tiklīdz viņa pieliecās pie saulespuķes, kāds vīrs no Tērbatas ielas nama loga bļāva: "Citi stāda, bet jūs plūcat!" Renāte pretī sauca: "Bet tā ir manējā!"
Kā Sporta pils dārzu lielāko lepnumu Renāte izrāda kādas kundzes vārdā Teresfore iekopto stūrīti, ar ko krāšņuma ziņā nekas nespēj mēroties. Mazdārziņš zaigo visās varavīksnes krāsās un izskatās gluži kā botāniskais dārzs. "Teresfore ir seniore, kura ar mums ir no pašas pirmās dienas. Teresfore nu jau ir kļuvusi par visa projekta dvēseli," ar smaidu stāsta Renāte. Pirmajā gadā tika organizēta talka. Teresfore uzrakstīja Renātei e-pastu, kurā skaidroja, ka veselības apsvērumu dēļ talkā darboties nesanāks, tomēr viņa varot visiem sarūpēt desumaizes.
"Un tā viņa sāka iesaistīties. Pēc pirmās talkas viņa rakstīja, ka bijusi vientuļa seniore, bet tagad viņai esot simt piecdesmit draugi – visi dārznieki. Teresfore te ir rītā, vakarā. Ja kaut kas nebūs aplaistīts, viņa aplaistīs. Viņa parūpēsies par suni, par bērnu. Viņa ir mūsu dvēselīte," priecājas Renāte. Viņa jūsmo arī par Teresfores dobēm, kurās viss aug griezdamies: "Paskaties uz tām delfīnijām, ārprāts, cik skaistas! Un tās ir pildītās cīnijas, tā vajadzēja izskatīties manējām. Nu, Teresforei sanāca." Staigājot un pētot labiekārtotos mazdārziņus, Renāte smejas: "Es bieži jokoju, ka šī ir labāk koptā būvbedre Rīgā!"
Apsēsties zaļumos un atslēgties no visa
Kultūrvietas "Tu jau zini Kur" vadītājs Uldis Trapencieris, kurš dzīvo vien trīs kvartālu attālumā no Sporta pils dārziem, 2020. gadā atsaucās uz "Facebook" publicēto Renātes uzsaukumu. "Likās ļoti interesanta doma par dārziem tepat blakus mājām," saka Uldis, kurš līdz tam ar dārzkopību nodarbojies nebija. Mazdārziņā Uldis saimnieko kopā ar draudzeni un viņas māsu. Viņš stāsta, ka īpaši aizrautīgi dārza darbos iesaistījās pirmajā gadā, nākamajos divos gados veicamos uzdevumus trijotne dalīja līdzvērtīgi, bet šogad Uldis ir mazāk aktīvs. Viņš smejas: "Es zinu, kas te ir, bet ļoti maz ko esmu pats iestādījis."
Uldis izrāda dobes un skaidro, ka mazdārziņa iekopšanai trijotne pieiet praktiski un stāda to, ko var apēst. Kastēs aug dilles, loki, redīsi, burkāni, gurķi, zirņi un pat avenes, kas kārdina garāmgājējus ar sulīgām, sārtām ogām. Tomēr neizpaliek arī dobe skaistumam un acu priekam, kurā uzplaukušas sārtas cīnijas, sapņaini zilas rudzupuķes un dzelteniem ziediņiem rotātas atraitnītes. Uldis to dēvē par reprezentatīvo dobi, kas ne tikai glīti izskatās, bet arī patīkami smaržo.
Uldis atceras, ka pirms pāris gadiem Rīgā uzdarbojās saulespuķu bandīti, kuri pilsētā nesankcionēti dēstīja saulespuķes, neatstājot novārtā arī Sporta pils dārzu tuvējo apkārtni. Viņš rāda uz savām saulespuķēm un saka, ka tas ir zaļā bandītisma turpinājums, jo saulespuķes iesētas no bandītu sēklām. "Domājām, ka jāņem līdzi saulespuķu bandītu iesāktais," teic Uldis.
"Man liekas, ka šāda telpa varētu būt katra kvartāla iekšpusē. Un tā kā mūsu māju iekšpagalmos ir vienkārši piestūķēts ar automašīnām, tad ir ļoti labi, ka pāris soļu attālumā tu vari apsēsties zaļumā,"
pārdomās par dārzu nozīmi dalās Uldis. Viņš gribētu, lai šādi mazdārziņi un ar tiem saistīta kopienas dzīve būtu katras mājas iekšpagalmā, kur zaļumu ielenkumā satikties un parunāties ar kaimiņiem. "Bet šī ir tāda nākamā labākā vieta, kur bez kāpšanas automašīnā tu dabū zaļumu," secina Uldis.
Mazdārziņš ļauj Uldim atslēgties no spraigās koncertu rīkošanas pasaules un "padomāt par kaut ko mežonīgu un nepieradinātu, kas nav viena vakara notikums". Viņš priecājas, ka dārzs ir ilgtermiņa process, kurā var lēnām vērot, kā viss aug un attīstās. "Visai ziemai neko te neizaudzēsi, tas vairāk ir tāds eksperiments – ko un kā," saka Uldis. Viņš smejas: "Man liekas, ka dārznieku padomus mums nevar prasīt, jo mēs visādas muļķības noteikti esam saklausījušies, īsti līdz galam neesam pārbaudījuši neko."
Iestādīt aukstumkasti ar dzērieniem un saldējumiem
Komponists un vokālās grupas "Framest" vadītājs Jānis Ķirsis atceras dienu, kad pirmo reizi sociālajos tīklos pamanīja ierakstu par Sporta pils dārziem. Viņu toreiz uzrunāja ierakstā vīdošais vārds "kultūra". Jānis stāsta: "Mani tas tik ļoti aizķēra, ka es domāju – tā, nu, labi, no augiem es ne velna nesaprotu, bet vārds "kultūra" liek domāt, ka tas varētu būt man." Viņš smejas, ka tolaik prata atšķirt tikai rozes, bet tagad jau iemācījies atpazīt tomātus un "vēl pāris elementus".
Pirmā lieta, ko mūziķis iestādīja savā mazdārziņā, nebija nedz puķe, nedz garšaugs, nedz dārzenis, bet gan – aukstumkaste: "Es to iestādīju un apbēru ar smiltīm. Neviens nezināja, ka tur kaut kas ir." Sutīgajās dienās, kad teritorijā noritēja labiekārtošanas darbi, Jānis varēja savā mazdārziņā atvēsināties ar aukstiem dzērieniem un saldējumu. "Es negribētu teikt, ka šo gadu laikā esmu kļuvis par dārznieku, bet vismaz, manuprāt, par nedaudz labāku cilvēku. Šogad var redzēt, ka kaut kas te ir sanācis," priecājas Jānis. Aukstumkaste dobē vairs nedzīvo, ļaujot tur augt dažādām ēdamlietām. Visbrašāk Jāņa dārziņā zeļ tomāti. Pirmā raža jau gardu muti apēsta.
Saimniekojot Sporta pils dārzos, Jānis izjūt kopienas garu. Viņš gan uzjautrinās, ka nav arī tik traki, ka "mans ir tavs, un tavs ir mans". Jānis kaimiņiem uzdāvinājis pāris tomātu stādus. Ja kāds pļauj zāli, tad mēdz piepļaut arī citu labā. Līdzīgi arī ar laistīšanu – ja, laistot savu dārziņu, pamana, ka kaimiņa dobes dikti ilgojas pēc ūdens, tad pie viena tiks aplaistītas arī tās. "Mēs uzmetam aci, kas notiek sānos, pa labi un pa kreisi," uzsver komponists.
Lai gan Jāņa pārziņā ir tikai trīs augstās dobes, tās regulāri iekļautas viņa dienas plānā, tāpēc mūziķis dārzā mēdz ierasties pat uzvalkā vai koncerttērpā, lai uzreiz ķertos klāt ravēšanai un laistīšanai. Savu mazdārziņu viņš cenšas aplūkot katru otro dienu. "Kā zināms, tomāti laicīgi jāvāc nost, lai nākamie tomāti smukāk augtu," Jānis skaidro. Līdzās tomātiem viņš iestādījis palīgaugus. "Gan salvija, gan baziliks ļoti labi palīdz atbaidīt visādus sliktos mošķus," Jānis dalās nesen apgūtajās gudrībās. Baziliks palīdzot ne tikai pret dārza kaitēkļiem, bet arī pret depresiju – tā Jānim iemācījusi aktrise Rēzija Kalniņa. Viņš secina, ka dārzkopība, gluži kā mūzika un kultūra, ir bezgalīga joma, kurā var "mācīties un mācīties".
Kā atvairīt kaitēkļus?
Bioloģe un permakultūras speciāliste Rūta Abaja apstiprina, ka Sporta pils dārzos iecienītā metode līdzās ēdamaugiem un puķēm dēstīt baziliku un salviju tiešām palīdz atvairīt kaitēkļus.
Bioloģe skaidro, ka kaitēkļu atbaidīšanā visefektīvākie ir augi, kas satur lielu koncentrāciju ar ēteriskajām eļļām – jau minētais baziliks un salvija, kā arī kliņģerītes, samtenes un dažādi sīpolu dzimtas augi, piemēram, sīpoli, ķiploki un to “radinieki”.
Abaja dalās arī ar citu metodi – ir augi, kas pirmie pievilina kaitēkļus, tādejādi tos var izmantot kā indikatorus, lai redzētu, vai dārzam radies kaitēkļu apdraudējums. Kaitēkļi vispirms uzbruks šiem augiem, tāpēc pārtikai vai dārza krāšņumam paredzēti nebūs kaitēkļu primārā izvēle. Kā šim nolūkam izmantojamus augus bioloģe min vērmeles un vībotnes, kas pievilina laputis. Ja dārzā savairosies laputis, tās vispirms apmetīsies uz vērmelēm un vībotnēm.
Kamēr uz šiem augiem izplatīsies kaitēkļi, tikmēr dārzā var paspēt savairoties arī to dabiskie ienaidnieki. Rūta Abaja stāsta, ka šo novērojusi arī pati savā dārzā – vienu gadu dārzā savairojās laputis, vispirms uzbrūkot vērmelēm.
Pēc kāda laika dārzā savairojās arī mārītes, kas laputis apēda. Permakultūras speciāliste min, ka šī metode negarantē to, ka pārējiem augiem kaitēkļi neuzbruks, tomēr tā ir laba pieeja, kā dabiskā ceļā mēģināt dārzā nodrošināt līdzsvaru.
Jānis sapņo par to, lai dārziņā sanāktu pavadīt ilgākas stundas. "Kolēģi paņēmuši visu savu iedzīvi līdzi – galda spēles, uzkodas, dzērienus, kārtis. Un viņi vienkārši šeit pavada vakaru. Līdz tam man vēl ir jānonāk. Tas ir mans sapnis – tā atnākt, apsēsties un pabaudīt."
Eklektika un sezonāla repertuāra maiņa
Kinokritiķe Kristīne Simsone savu mazdārziņu ierīkojusi līdzās sētai, kas Sporta pils dārzus nodala no trokšņainās Krišjāņa Barona ielas. Viņa šeit jūtas kā oāzē, īpaši karstās un svelmes pielietās dienās: "Te ir zaļums, daba, augi, skābeklis. Ārā, kur ir betons, asfalts un ēku mūri, tur ir daudzkārt karstāks." Kristīnes dārziņā augi sastādīti ne tikai piecās augstajās dobēs, bet arī neskaitāmos puķupodos.
Skatienu piesaista ķirbis, kas sakuplojis dārza stūrī. Kristīne gada sākumā viesojās pie radiem Lietuvā, kuri viņai iedeva varenu ķirbi. Pārvedusi ķirbi mājup, viņa iztīrīja sēklas un pēcāk iedēstīja savā dārziņā. Izrādot tomātus, Kristīne saka: "Te es atkal var atsaukties uz vectantēm no Lietuvas, kuras man iedeva stādiņus. Es diezgan ilgi tos turēju uz palodzes. Un tad nu te ir rezultāts." Arī piparu stādiņi dabūti no vecmammas un tantēm. Siltā laikā pietiek divas dienas neapmeklēt dārzu, lai pēcāk vajadzētu ņemt līdzi groziņu, kurā novākt nobriedušo ražu.
Vēl Kristīnes dobēs var atrast baklažānus, divi nākuši no Rīgas Centrāltirgus, bet trešais – no Kannām. Treknas pākstis sauļo lauku pupas. Kristīne bilst, ka tās jau tūdaļ jāvāc nost, lai būtu vieta rudens augiem – rutkiem un Briseles kāpostiem. Sezonālā pieeja ļauj dobēs "nedaudz nomainīt repertuāru".
Līdzīgi kā Jānis, arī Kristīne kaitēkļu atbaidīšanai iesējusi salviju, ko izmanto kā garšvielu: "Salvijai Sporta pils dārzos laikam ļoti patīk – aug griezdamās. Mēs vasarā ik pa laikam nogriežam, un tad tā sakuplo." No citiem dārzniekiem Kristīne saklausījusies, ka arī kreses palīdzot pret kaitēkļiem, tālab savā dobē iedēstījusi arī tās.
Lai gan Kristīnes dobēs dažādas ēdamlietas plaukst un zeļ, tomēr viņa saka, ka dārzs nekalpo par pārtikas ieguves vietu ģimenes pabarošanai. Tā ir eksperimentāla platība, kurā nodoties dārzkopības izmēģinājumiem. "Interesanti skatīties, kas no kā izaug; kas notiek, ja kādu sēklu ieliek zemē; kādi apstākļi nepieciešami," savu eksperimentālo pieeju skaidro kinokritiķe.
Norādot uz podiem, Kristīne smej: "Podos ir nedaudz eklektika!" Salāti, artišoki, gurķi, puķuzirnīši, citronverbēna, no Lietuvas atvestas baltās lavandas, Kannās iegādātas romiešu salātu sēklas – tas viss iemājojis lielākos un mazākos podiņos, kas gaumīgi sarindoti gar sētu. Turpat aug arī vecajās latviešu pavārgrāmatās sastopamās garšvielas – rozmarīnam līdzīgais čābers jeb pupumētra un attālais selerijas radinieks lupstājs. Eksperimentālos nolūkos Kristīne uz dārziņu atnesusi arī vairākus istabas augus, lai paskatītos, kā tiem patīk sauļoties brīvā dabā. Vīģe esot tīri labi iedzīvojusies. Arī avokado par dzīvi Sporta pils dārzos nesūdzas. Jaunākos eksperimentus Kristīne veic ar ēdamlietu sēklām – podos izaudzēti citroni, no Gruzijas atvesta un iedēstīta greipfrūta sēkla.
"Mēs diezgan bieži nākam brokastīs un pusdienās ar kafiju. Esmu arī darbam scenārijus lasījusi dārzu pļaviņā. Kad nevar izbraukt no Rīgas, tad te var nākt un patverties oāzē," stāsta Kristīne, kura rosīšanos dārzā dēvē par meditatīvu procesu. Viņa priecājas, ka četru gadu laikā Sporta pils dārzos iepazinusi ļoti daudz cilvēku ārpus ierastā sociālā burbuļa. "Dārzi ir demokrātijas vai sabiedrības miniatūra, kur tu skaties, kā sadzīvot ar cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem, no dažādām paaudzēm un tautībām. Mēs nereti smejamies, ka demokrātija ir grūta. Visu laiku jāpanāk vienošanās. Bet, manuprāt, ceturtajā gadā savstarpējā mijiedarbe ir kļuvusi kā ieeļļoti zobratiņi."
