"Ir, ir roze ziedu karaliene! Viennozīmīgi! Rozēm ir liela daudzveidība un ilga ziedēšana," atzīst Ilze un turpina: "Grūti iedomāties lauku sētu bez pojenēm, rozēm un flokšiem. Roze zied visu vasaru. Tas nav viens īss mirklis. Kā sāk ziedēt ap Jāņiem, tā līdz par novembra svētkiem."
"Man patīk ravēt!"
Ilze un Pēteris Līči ir stādaudzētavas "Ārītes" saimnieki. Puķes Ilzei patīk kopš bērnības. Jau tad zinājusi, ka būs dārzniece. "Puķkopība ir interesējusi vienmēr. Tādēļ aizgāju uz Bulduriem mācīties puķkopību.
Tomēr dzīves laikā puķes bija vien hobijs. Kad bērni bija mazi, bija jātaisa bizness un jāpelna. Kad bērni bija paaugušies, sapratu, ka vajag dzīvot savādāk un savam priekam.
Biznesu pārdevām un pievērsos hobijam – puķēm. Bet tad hobijs lēnām pārtapa par rožu kolekcijas dārzu un stādaudzētavu "Ārītes".
Saimniecībā ar visu galā tiek pašu spēkiem, bez algotu strādnieku palīdzības. "Saka, ka katrā latvietī sēž zemnieks. Manī tas zemnieks ir sēdējis jau no mazotnes. Katru gadu, šķiet, no 2. klases, es gāju uz vietējo dārzniecību, kur vienu mēnesi strādāju. Man patika ravēt. Un joprojām patīk ravēt. Tas, ka uz rudeni vairs negribas, un ir daudz ko ravēt, tas ir cits jautājums. Bet man patīk!"- līksmi nosaka Ilze, kopā ar vīru Pēteri, siltumnīcā apgriežot rozes.
Arī viņam puķkopība patīk. "Ar rozi man attiecības jau kopš bērnības, kad man lika kaut ko padot un pienest. Jau no bērna kājas. Ar brāli un māsu mums bija dažādi uzdevumi, jo tēvs un māte arī audzēja rožu stādus. Mums bija diezgan ko pa brīvdienām iesvīst," stāsta Pēteris Līcis. Pētera vecmāmiņa savulaik bija Aizkraukles (senāk - Stučkas pilsētas) dārzniecības vadītāja.
Pilsētnieki iesakņojās lauku vidē
Uz mājām Saukas pagastā, kuras senāk piederēja Ilzes tantēm, abi pārcēlās uzreiz pēc kāzām. Trīsdesmit gados izveidojuši skaistu saimniecību ar izkoptu ainavu.
"Apprecējāmies, kad vīram bija tikko apritējuši 18 gadi. Divi jauni pilsētnieki atnācām te dzīvot. Šeit bija krūmi un purvs. Neviens neticēja, ka divi pilsētnieki te paliks. Bet mēs esam palikuši un iedzīvojušies," secina Ilze.
Pēteris piebilst: "Dzīvoju savā purvā un mani no šejienes ārā neviens nedabūs! Tolaik nevienam nekādas puķes nevajadzēja. Tie bija laiki, kad svarīgāka bija kotlete ledusskapī. Tagad cilvēki var atļauties arī kaut ko skaistumam.
Katram gribas dzīvot sakoptā vidē. Kādam tās ir rozes, citam - citi flokši. Pie rožu audzēšanas ar sievu nonācām ar teikumu - pamēģināsim ar simtiņu stādu! Bet tas simts beidzās pie septiņiem, astoņiem simtiem. Un tā pa vienai siltumnīcai klāt. Līdz sapratām, ka ir "par īsu" ar tām mazajām siltumnīcām. Būvējām tik klāt."
Rozēm vajag sūdus un mīlestību
Kā stāsta "Ārīšu" saimniece - ir svarīgi, lai apmeklētāji un pircēji redzētu ziedošus augus, jo vienas un tās pašas rozes uzvedība var atšķirties, piemēram, Liepājā un Rēzeknē. Kā paskaidro Ilze:
"Tajā valstī, kur rozes šķirne ir radīta, tā uzvedas citādi nekā pie mums. Var redzēt kā veidot krūmu. Jo pēc fotogrāfijas vien, manuprāt, ir ļoti grūti novērtēt - vai tev vajag tieši šo šķirni dārza vai nē, jo dabā, skatoties, ir cits priekšstats.
Rozi ietekmē ne tikai siltums vai aukstums. Krāsa var mainīties no augsnes skābuma. No rozīgākas uz oranžāku, košāku. Katrā vietā rozes krūmiņš tomēr būs savādāks.
Es klientiem saku - rozei neko nevajag. Tikai sūdus un mīlestību! Rozei garšo ēst, barība tai ir svarīga."
Rozes prasa pūles, laiku un finanšu ieguldījumus, bet Līči nesūkstās. Turpina Pēteris: "Badā nemirstam. Miljonāru sarakstā arī neesam. Pietiek. Vēl ir mežiņš, kur šad tad iznāk nocirst. Nav jābraukā ar jaunākiem mersedesiem, tad viss būs kārtībā."
Meklē vectēva selekcionētās rozes
Ilze glabā vectēva Jāņa Brasļa pierakstus un diplomus, kas viņam pasniegti par sasniegumiem rožu un neļķu selekcijā un dalību ziedu skatēs. Vectēvs nomira divus gadus pirms Ilzes nākšanas pasaulē.
Jānis Braslis bija Bulduru dārzkopības skolas 1927. gada izlaiduma absolvents. Tolaik skolas direktors un pasniedzējs bija izcilais dārzkopis Pēteris Dindonis. Arī mazmeita pēc daudziem gadiem, jau neatkarīgā Latvijā, beidza šo izslavēto dārzkopības un puķkopības speciālistu kalvi.
Turpina Ilze : "Interese par rozēm jaunībā man nemaz nebija. Lai cik dīvaini tas nebūtu. Bet uz vecumu... Arī tas sentiments. Sāku papīrus pacilāt. Vectēvs Jānis Braslis ir pirmais Latvijas rožu selekcionārs. Vīram vecāki arī rozes bija audzējuši. Nu pamēģināsim arī mēs uzpotēt rozes. Ir ļoti žēl, ka vairs nav kam padomu pajautāt.
Mums bija lieli zinātāji, kas bija to darījuši. Potējuši, audzējuši. Taču jaunībā nebija tā interese, bet tagad vairs nav, kam prasīt. Viss nāca pašmācības ceļā.
Protams, skola bija. Kaut kā tā nonācām lidz tām rozēm. Tagad tas ir tā ievilcis, ka hobijs ir pārvērties par sava veida biznesiņu."
Vectēva rožu "Ārītēs" nav. "Mazā Maija", "Malda", "Poēzija", "Valentīna Tereškova", "Jāņu nakts" - tā sauca Jāņa Brasļa selekcionētas rozes. Bet, visticamāk, tās ir zudušas.
"Tie bija padomju laiki. Ar sertifikāciju (reģistrāciju) viņš daudz ko nepaspēja. Ir diplomi ar atsevišķiem šķirņu nosaukumiem. Bet arī lielie selekcionāri vecās šķirnes nepavairo. Un, ja dārzos tās nepaliek, šķirnes diemžēl aiziet nebūtībā," nosaka Ilze Līce.
Viņa ir meklējusi un aicinājusi cilvēkus atsaukties, kam varētu būt kādas ziņas par Jāņa Brašļa radītajām rozēm, un kuriem varētu augt senas, iespējams, viņa selekcionētās rozes.
Ilze turpina: "Lielā sāpe ir tā, ka es joprojām esmu meklējumos. Vismaz kaut ko iegūt no vectēva mantojuma, kādu šķirni. Ir cerība par vienu rozi, ka tā varētu būt viņa.
Bet - tas, kas man no vectēva ir palicis, tas ir tomāts! Viņa selekcionēta tomātu šķirne. Mamma audzē tos atsevišķi, lai nesaziedās ar citiem tomātiem. Iedod man sēkliņas, un es katru pavasari sēju."
Sentiments no vecmāmiņas
Ar jaunu rožu šķirņu selekciju Ilze pati nenodarbojas. Esot domājusi par to, taču neesot tik daudz pacietības. Lai radītu jaunu rozi, vajag apmēram 10 gadus. Līdz tam ir jānobriest, laiks rādīs - saka saimniece.
"Ārītes" aug arī nezināmas rozes, kuras atceļojušas no lauku sētām, daudzstāvu māju pagalmiem, veciem dārziem, kurām dod īpašnieka vārdu.
"Laukā aug šķirne "Valija", kurai tas nav oriģinālais nosaukums. Roze nāk no Valijas tantes dārza. Šķirne ļoti veca. Vairākus gadu desmitus. Īpašnieks grib saglabāt, un pie mums pavairojam. Nevaram atšifrēt kāds ir oriģinālais šķirnes nosaukums, bet cilvēks grib tieši šādu rozi.
Tas ir sentiments no vecmāmiņas, no lauku mājas, ar ko saistās labas atmiņas, " stāsta stādaudzētavas saimniece, kurai darba netrūkst vai visu gadu.
Neilga atelpa ir vien ziemā - decembrī, novembrī, kad rozes guļ. Bet jau janvāra vidū rožu kopēji jau sāks plānot un gatavoties jaunai sezonai.
