Ir kādi kukaiņi, kuriem ļoti rūp, no kāda materiāla ir veidotas mūsu būves, proti, cik garšīgs koks ir izmantots ēku celtniecībā un interjera priekšmetu izgatavošanā. Runa ir par ķirmjiem – maziem, ēdelīgiem koka ēku un mēbeļu patērētājiem.
Latvijā ir divas ķirmju sugas, kas apdzīvo minētās vietas, – mēbeļu ķirmis un ēku ķirmis. Abas ķirmju sugas ir nelielas, tumšbrūnas vabolītes, kuru kāpuriem garšo mirusi koksne, kas atrodama attiecīgi senās koka ēkās vai mēbelēs.
"Mēbeļu ķirmis, kā jau pēc nosaukuma var spriest, ir atrodams tikai mēbelēs, savukārt ēku ķirmis var būt visur, mēbeles ieskaitot, bet tomēr vairāk dažādos baļķos, jumta konstrukcijās un tamlīdzīgi," skaidroja Andersone.
Par ķirmju klātbūtni liecina koka putekļu kaudzītes un mazi, apaļi, izgrauzti caurumi, bet tie ir tikai pieaugušo kukaiņu izejas ceļi. Lielāko posta darbu nodara kāpuri, graužot koka izstrādājumu iekšpusē. Vēl par ķirmju klātbūtni liecina tikšķi – riesta skaņas, kad mātītes vēlas pāroties.
"Vabolītes grauž ļoti maz, jo pārgrauž tikai to plāno kārtiņu – kad no kāpura ir izveidojusies vabole, tā pārgrauž kārtiņu un izlido. Pārējo visu dara kāpurs. Atkarībā no sugas tie kokā dzīvo ilgstoši, no dažiem gadiem līdz pat 10 gadiem, gaidot brīdi, kad iekūņosies un būs gatavs izlidošanai," stāstīja Andersone.
Lielākoties ķirmji bojā jeb grauž tieši skuju kokus – visbiežāk priedes, jau ievērojami retāk egles. Ķirmjiem nav raksturīgi mājot lapu koku konstrukcijās vai mēbelēs, taču tajā pašā laikā ķirmji var mieloties arī ar ozolu. Visu izšķir apstākļi, jo ķirmjiem ļoti patīk, ja koks atrodas neapkurinātās telpās ar lielu mitrumu – tad var grauzt arī ozolu.
"Sausās, siltās, apkurinātās telpās ķirmis iemetīsies daudz, daudz retāk. Viņam tomēr patīk mitrums.
Entomologi atzīst, ka ķirmjiem patīk arī ziemas aukstuma periods, piemēram, neapkurinātās baznīcās, jo tad viņu aktivitāte, laikam kļūstot atkal siltākam, ir ārkārtīgi augsta, un viņiem ir daudz lielāka iespēja vairoties," skaidroja Andersone.
Tikmēr mūsdienu dzīvojamajās mājās, kuru būvniecībā tiek izmantoti dažādi hibrīda materiāli, ieskaitot plastmasu un tamlīdzīgi, ķirmji nemēdz iedzīvoties.
"Vecās mājās liela daļa sienu bija apstrādātas, piemēram, kaut vai ar kaļķi vai māla suspensiju, kas novērš ķirmju izplatīšanos. Tā mātīte nedēj oliņas uz tādas netīras virsmas, viņa noteikti meklē tīru virsmu.
Ja sanāk atrast izlidošanas vietas, tad, aizsmērējot to kaut vai tiešām ar māla suspensiju, lai virsma kļūst nepieejama tālāk nākamajai paaudzei, ir iespējams samazināt populāciju. Viņi izlidos, bet nelīdīs atpakaļ," ieteica Andersone.
Savukārt senatnīgās mēbelēs gan ķirmju bojājumi var būt ļoti lieli. Ķirmju vabolēm ir svarīgi izdēt oliņas uz tīras koka virsmas, kas nav ne lakota, ne krāsota, ne vaskota, tāpēc pārsvarā tas notiek uz mēbeļu aizmugurēm, finierējuma, kājām – vietām, kas nav ne ar ko pārklātas.
Taču kāpuri pēc tam mielojas ar mēbeli no iekšpuses, jo var dzīvot pat trīs centimetru dziļumā no virsmas. Arī vaboļu izlidošanai virsmu apstrāde netraucēs.
"Dažreiz mēbelēs ķirmjus nemaz nepamana, jo parasti tie iemitinās no aizmugures vai caur kājiņām, un tad, kad pamana, ar viņiem cīnīties ir grūti. Dabūt viņus ārā no turienes ir ļoti grūti, iznīcināt ir grūti, jo principā jebkura virsmas apstrāde novērsīs tikai to, lai viņi nelien atpakaļ, bet to, kas ir iekšā, neietekmēs," skaidroja Andersone.
Tad vienīgie varianti ir gāzēšana vai liels aukstums – mēbelēm jāatrodas vismaz -17..-18 grādu zemā temperatūrā. Tāpat tās var apstrādāt ar ļoti karstu gaisu 55–60 grādu robežās. Jāņem vērā, ka visiem šiem procesiem jābūt ilgstošiem, šādus apstākļus vajadzēs nodrošināt vismaz 24 stundas vai vairāk, un tie var nopietni bojāt pašu mēbeli.
