Erenštreitu īpašumu var atpazīt pēc stārķu ligzdas, kas uzslieta uz augsta staba iebraucamā ceļa malā. Diriģents stāsta, ka stārķu pāris ir centīgs – ne tikai regulāri baro jaunās atvases, bet arī patīkamākai dzīvošanai ik pa laikam uz ligzdu atnes dabas veltes, ar ko mājvietu padarīt mīkstāku.
Jānis "Smilškalnus" jokodamies sauc par rehabilitācijas centru, jo dārzs dāvā veldzējošu atpūtu.
Erenštreiti rosīšanos dārzā uzskata par lielu prieku un patīkamu aktivitāti. "Kaut gan viens otrs saka, ka divus darbus reizē nevar darīt, man tīri labi padodas – es kaut ko daru dārzā un vēl smadzeņoju par savām mākslas lietām," visu māk apvienot diriģents. Silvija tikmēr steidz jūsmīgi piebilst: "Mums ļoti patīk! Mēs neizjūtam dārzu kā darbiņu, tiešām. Bet tikai kā prieku!" Atbilstoši nosaukumam "Smilškalnos" ir gan kalns, padarot dārzu īpaši ainavisku, gan smiltis, kas dažbrīd liek saimniekot ar īpašu atjautību.
Samteņu olimpiskie apļi ābeļdārzā
Ienākot dārzā, skatienu piesaista samtenīšu apļi, kas izteiksmīgi rotā ābeļdārzā augošos kociņus. Teju ap katru ābelīti plešas auglīgas melnzemes josla, kurā oranžas galviņas saulei pretī kustina sparīgas samtenes. "Mana sieva agrā jaunībā bija daiļvingrotāja, tāpēc viņa seko līdz sportiskām lietām. Tā kā tuvojas Parīzes olimpiskās spēles, tad mums ir olimpiskie apļi," joko diriģents.
Viņš priecājas par skaistajiem ziedu gredzeniem un uzskata to par labu tradīciju. Silvija piekrīt, ka šādus samtenīšu apļus viņa tiešām veido no gada gadā kā dārza tradīciju: "Kad tie sakuplo, tad uzreiz duras acīs!" Parasti viņa iesēj samtenes pavasarī, bet jau vasaras viducī tās grezno ābeļdārzu.
Rudeņos, kad samtenes aizvērušās ciet, Jānis tās izplūc un turpat ierok zemē. "Tas ir labs mēslojums," skaidro diriģents.
Arī ābeļdārzs ir pašu stādīts. Tajā kuplo dažādu šķirņu ābelītes, no kurām daudzas ir dāvinātas. Silvija stāsta, ka viņi jau no paša sākuma zinājuši, ka grib tikai mazas ābelītes. Vienīgo ābeli, kas izceļas ar daudz raženāku stāvu, Erenštreiti dēvē par pūra ābeli, jo tā saglabājusies vēl no iepriekšējā īpašnieka, nākot līdzi kā piedeva mājai. Tā ir kāda no vecajām ziemas ābeļu šķirnēm, kuras nosaukums saimniekiem nav zināms. "Ārkārtīgi ražīga, bet ēdama tikai nākamā gada aprīlī pēc stāvēšanas," pūra ābeles devumu raksturo Jānis. Viņš piebilst, ka šiem āboliem esot laba sula, bet bieza miza un skāba garša: "Labi šķīst zaptē un gardi plātsmaizē."
Kur ir jūra?
Erenštreits atceras, ka tolaik, kad iegādājies Mērsraga īpašumu, teritorijā bija saauguši milzīgi krūmi. Pirms Erenštreitiem šeit saimniekoja kāds zvejnieks, pēc kura došanās mūžībā viņa ģimene īpašumu pārdevusi. Kad Jānis pirmo reizi uz "Smilškalniem" atvedis Silviju, viņa uzreiz jautājusi: "Kur ir jūra?" Diriģents smejas, ka norādījis jūras virzienā un teicis: "Tur!" Tomēr norādītajā virzienā kuplo pamatīgs priežu mežs, un jūras esamību var vien iztēloties. Tālāk plešas purvs, kurā agrāk gājuši lasīt ogas, kapi, ciema apbūve un tikai tad – jūra. Jānis taisnojas: "Es nemaz neesmu melojis! No otrā stāva, kad lapas ir nobirušas, mēs varam redzēt Mērsraga bāku."
"Kādreiz, kad mans nebija mans un viss bija mūsu, tad mēs te gājām pa taisno uz tuvo jūru. Bet tur ir zampīga jūrmala," atceras Jānis. Tomēr kādudien, kad pāri iestaigātajai taciņai aizvijies trekns, labi paēdis zalktis, bērni vairs nav gribējuši mērot ierasto ceļu. Tagad arī privātīpašumu dēļ uz jūru nākas braukt ar līkumu, bet tikai nieka pusotru kilometru.
Sākotnēji Erenštreitiem piederējis vien neliels pleķītis zemes, jo nogāzē pleties kolhoza rudzu lauks, bet Jānis ar sievu atzīst, ka rudzi tur auguši ļoti nīkulīgi. Diriģents spriež, ka tā laikam esot bijusi obligāta prasība – arī zvejnieku kolhozam nodarboties ar zemkopību. Kad vēlāk bija iespēja kādreizējo rudzu lauku privatizēt, Erenštreiti to arī izdarīja. Sākotnēji viņi mitinājās mazajā zvejnieku mājiņā, bet, laikam ejot un ģimenei kļūstot kuplākai, uzcēla pirtiņu un kādreizējās kūts vietā izveidoja pamatīgu dzīvojamo māju. Reiz garām braucis kāds vīrs un prasījis: "Ei, saimniek, vai betonu nevajag?" Tā kā pirts celšana jau bija ieplānota, tad šim piedāvājumam Erenštreiti atsaucās apstiprinoši un ar steigu ķērās klāt darbiem, kamēr betons nav sakaltis.
No kolhoza rudzu lauka līdz pļavas idillei
Kādreizējā kolhoza rudzu lauka vietā tagad vējā šūpojas pļavas augi. Atceroties bērnības leknās pļavas, diriģents reiz izdomāja, ka jāiesēj pašiem sava pļava, lai uz Jāņiem būtu īstas jāņuzāles. Tā joprojām dārza tālākajā galā izbaudāms strēķītis Latvijas pļavu ainavas. Jānis stāsta, ka šo pļavu viņš īpaši kultivē un līdz Jāņiem nepļauj. Savukārt, kad sākas rudens lietavas, tad no zemes šajā vietā izspraucas rudmieses un bekas.
Erenštreits sirsnīgi priecājas, starp dažādām graudzālēm pļavā saskatot skaistus ziediņus. Te viņš izsaucas: "Vai, tauzentilliņi!" un pieliecas aplūkot koši rozā dzirkstelīšu pudurus, te sajūsmināts secina: "Viena magonīte iesējusies!", te aizdomājas: "Šīm puķēm bija kaut kāds ļoti skaists nosaukums… pēterdupsis? Nē, pēterpoga!" Diriģents ar patiesu jaunatklājēja prieku pēta savu pļavu un tās dāvātos augus. Viņš atminas, ka mīlestībai pret pļavas puķēm ir sena vēsture: "Bērnībā es arī biju drusku romantisks. Varbūt pat varētu mani saukt par puķgustiņu…" Jānis jūsmo arī par lietus pilienu radītajām ūdens pērlītēm un rasu, kas no rītiem rotā dārzu. Nudien, īsts romantiķis!
Starp pļavas puķēm braši slejas trīs ozoli, kas stādīti par godu Erenštreitu mazdēliem – katram savs. Netālu atrodas arī Jāņu ugunskura vieta, jo uz šiem svētkiem radi un draugi parasti sabrauc lielā skaitā.
Līdzās paceļas neliels uzbērums, kuram pāri slaidā lokā ved bruģēts celiņš, bet sānu klāj glīti iekopta dobe ar mūžzaļiem augiem, raspodiņu puduriem, īrisiem un citiem smukumaugiem. Jānis celiņu bruģējis mazdēliem, lai viņi ar velosipēdu varētu lielā ātrumā traukties pāri kalnam. "Es pat uztaisīju virāžu, lai līkumā nenestu laukā," lepojas idejas autors un īstenotājs. Viņš mazliet bēdīgi nopūšas: "Tagad, kad paaugušies, vairs neizmanto manu trasi." Toties nu šeit var nākt pastaigāties un baudīt dārza daili. Pļavā Jānis izpļāvis taciņas – vasarā, kad visi intensīvie dārza darbi palikuši aiz muguras, abiem ar sievu patīk pastaigāties savā pagalmā un jūsmot par dabas skaistumu. "Mums patiešām patīk vienkārši vērot un skatīties," bilst diriģents.
Garda maltīte stirnām
"Smilškalnu" dārzs sagādā prieku arī savvaļas dzīvniekiem. Agrākos laikos, pirms Erenštreitu jaunākā meita iegādājās sunīti, dārzam apkārt nebija apjozts žogs un no kaimiņu īpašuma to nodalīja tikai tūjas. "Mēs vispār nevarējām iedomāties, kāpēc tāda sēta ir vajadzīga," atceras diriģents. Kādā pavasarī Erenštreitus sagaidīja īsta postaža – stirnas, skarbo ziemas apstākļu nesaudzētas un izsalkuma vadītas, bija apgrauzušas visas tūjas. Apgrauztās tūjas Erenštreiti izrāva no zemes un vietā sastādīja jaunas. Tomēr viņi neskumst par stirnu nodarīto kaitējumu, gluži pretēji: "Mēs priecājamies, ka esam paglābuši veselu ganāmpulku ar stirnām un vienu ziemu tām ļāvuši pārtikt no mūsu tūjām." Stirnas joprojām mēdz ciemoties tuvējā apkārtnē, sniedzot Erenštreitiem iespēju iztālēm lūkoties uz graciozajiem meža radījumiem.
Rozes uz vecām jakām
Erenštreits lepni izrāda krāšņas rozes, kas dārzā izplata saldu smaržu. "Šīm skaistajām rozēm ārkārtīgi patīk, ja tās agrā pavasarī un arī rudenī kārtīgi pabaro ar kūtsmēsliem," skaidro diriģents. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Piejūras teritorijā plešas neauglīga, smilšaina, pelēkbalta zeme. Jānis uzjautrinās, ka tāpēc jau mājas sauc par "Smilškalniem", un ko gan citu no tāda nosaukuma var gribēt. Tieši tādēļ rožu stādīšanai Erenštreiti pieiet pavisam radoši, sekojot padomam, ko reiz devis kāds labvēlis.
Rožu audzēšana smilšainā augsnē
Rožu audzētāja Daila Trubiņa brīnās par Erenštreitu piekopto metodi zem rozēm ierakt vecas jakas, tomēr viņa šī paņēmiena iespējamos panākumus skaidro ar to, ka veco lupatu slānis aizkavē barības vielu aizplūšanu.
Kā daudz klasiskāku pieeju rožu audzēšanai smilšainā augsnē viņa iesaka izrakto bedri vispirms pildīt ar māliem, tā nodrošinoties pret barības vielu aizplūšanu. Pēc tam virs māliem jāliek bagātīga kārta ar kūtsmēsliem, bet pašā augšā – laba trūdzeme, kurā jāstāda rozes. Daila Trubiņa norāda, ka rozēm saknes iet dziļumā, tādēļ jāsagatavo dziļa un trūdvielām bagāta stādīšanas bedre.
Rožu stādīšana sākas ar brangas bedres izrakšanu. Diriģents smejas: "Tādās reizēs nez kāpēc man nav atbraucis līdzi neviens no mazdēliem!" Nekas cits neatliek, kā pie rakšanas darbiem ķerties pašam, visu pelēkbalto zemi aizsviežot prom. "Tad mēs atrodam garāžā kādu pufaiku – jaku, ko daudzkārt esam apmīļojuši un izsnieguši tādās reizēs, kad sabraucis daudz ciemiņu," tālāko procesu izklāsta Jānis. Veco jaku ievieto bedres apakšā. Diriģents uzsver, ka visām rozēm apakšā esot pa kādai vecai lupatai. Pēcāk virsū liek otrādi apgrieztu velēnu. "Nu, kas tad tā par velēnu, bet kāda ir, tāda ir," puspajokam par piejūras švako velēnu pukojas Erenštreits. Virs velēnas krāmē sulīgus kūtsmēslus un kompostu, bet tas "Smilškalnos" veidojas slinki, tāpēc ne vienmēr ir pa rokai, kad jāstāda rozes. Silvija stāsta, ka rozēm nepatīkot aukstās ziemas, kurās tās netiek sasegtas: "Mēs brīnāmies, ka rozes joprojām zied un mūs priecē!"
Ķirbīt, audz liels!
No ēdamlietām Erenštreitu dārzā visraženāk sastādīti kartupeļi. Dobei eksperimentālā kārtā nošķūrēta virskārta un tās vietā izlīdzināta māla krava, jo smilšainajā augsnē nekas lāga negribējis augt. Silvija atceras: "To mālu bija tik šausmīgi grūti rubināt, ka es teicu – ieliekam ziemcietes, tad nekas nebūs jādara! Vēlāk izrādījās tieši otrādi. Ziemcietes katru trešo vai ceturto gadu tik un tā ir jāatdala. Tās tik blīvi saauga, ka atdalīšana bija ļoti grūta." Pūliņi ar ziemcietēm sagādāja tādas mokas, ka beigu galā Erenštreiti atgriezās pie kartupeļu stādīšanas. Jānis smejas, ka, darbojoties māla dobē, Silvija dažkārt sauc: "Es te neko nevaru izdarīt, nāc ar lāpstu un lauz vaļā!"
Diriģents līksmo par ķirbjiem, kas kārtīgi sazēluši, un atsauc atmiņā rituālu, ko agrāk piekopa ar mazdēliem – tiklīdz pirmie ķirbju bumbuļi jau bija jaušami, viņi devās klāt un teica: "Ķirbīt, audz liels! Rudenī brauksim uz Rīgu!" Laikam ķirbjiem nudien gribējās redzēt galvaspilsētas torņus, jo pēc šādiem buramvārdiem tie auguši griezdamies, stāsta saimnieks.
Skatoties uz kabačiem, Jānis atminas, ka agrāk mēdza tos vest uz Rīgas Doma kora skolu un kādus piecus vai sešus eksemplārus atstāt skolotāju istabā. "Neteicu, ka tie ir no manis. Kabači ātri pazuda. Tas mani priecēja," ar omulīgu smaidu atceras diriģents.
No zemes ārā spraucas arī burkāni, sīpoli, ķiploki, lociņi un redīsi, savus sārtos sānus saulītei rāda zemenes, bet ēnā laiski atpūšas gurķi. Ejot gar jāņogu krūmu, Erenštreits smaidot jautā: "Vai jūs esat dzirdējuši par aivarogām? Bet jāņogas, lūk, ir!"
Erenštreitu vasarnīcā Silvija ir tā, kura rūpējas par dārza plānojumu. Jānis viņu liela: "Manai Silvijai ir tāda īpaša sajūta – Rīgā esot, viņa bez īpašiem zīmējumiem redz, kas un kur būs." Arī ravēšana un rušināšanās pa dobēm esot Silvijas pārziņā. Diriģents tikmēr pieliek roku pie smagākiem darbiem. "Mans pienākums ir sagatavot zemi, visu pienest klāt," stāsta Erenštreits. Viņš ir atbildīgs arī par auglīgas melnzemes sarūpēšanu: "Kad mēs braucam no Rīgas uz šejieni, es saku, ka jāpiestāj saimniecības preču veikalā un jānopērk zeme, bet Silvija atrauc – nevajag, iztiksim ar to, kas ir!" Pēcāk melnzeme gan izrādās nepieciešama. Diriģents smejas, ka veikalā pārdevēja viņu jau pazīst kā vīru, kurš no Rīgas uz laukiem ved zemi. "Tādi tie laiki pienākuši," nosmīn diriģents. Jānis atbildīgs arī par dārza pļaušanu, bet šajā uzdevumā viņam dažkārt palīdz mazdēli. "Vēl pagājušajā gadā Jānis uz trepēm piehalturēja par arboristu," vīra darbu sarakstu papildina Silvija.
Lauka puķes un dārza puķes
"Smilškalnos" draudzīgi sadzīvo cēlas dārza puķes un daudz pieticīgākas, bet ne mazāk pievilcīgas pļavas puķes, tematiski sasaucoties ar latviešu kora mūzikas pamatlicēja Jāņa Cimzes veidoto dziesmu krājumu koriem "Dziesmu rota", kurā iekļautas divas daļas: "Dārza puķes" – vācu komponistu dziesmas ar latviskotiem tekstiem, kā arī "Lauka puķes" – latviešu tautasdziesmu apdares. Jānis Erenštreits, vēloties sniegt savu versiju par šo nozīmīgo personību, izpētījis Cimzes dzīvi un uzrakstījis grāmatu "Kroņu pinējs", tās lappusēs ievijot arī savu mīlestību pret ziedu un dabas daili.
Erenštreitu dārzā ainaviskās dobēs rindojas gan draugu dāvinātas, gan pašu sarūpētas puķes un mūžzaļie augi. Diriģents gan baidās minēt dāvinātājus, lai kādu netīšām nepiemirstu. Rādot rododendrus, Jānis līksmo: "Vai, cik tas bija skaists! Ak, dievs! Tik skaisti šogad ziedēja!"
Dārzu grezno mazas rozītes, fuksijas, štokrozes jeb kāršrozes, studentu neļķes, lilijas, lavandas, peonijas. Uzskaitot ziedus, Jānis piebilst: "Silvija darbojas ar veselu sarakstu!" Hortenzijas Erenštreitiem uzdāvināja meita, un šie krāšņie augi ātri vien iekaroja Silvijas sirdi. "Vēlāk visiem teicu – ja jūs dāvināt puķes, tad tikai hortenzijas. Nedāviniet rozes, tās mirst nost! Es gan vēl nezināju, ka arī hortenzijas ir kašķīgas," atminas Silvija. Jānis tikmēr meklē lauvmutītes, kas viņam ļoti patīk. Atradis meklēto, viņš jūsmo: "Vai tas nav brīnums? Kā var dabā viss tā atkārtoties? Ārkārtīgi skaisti!" Ieraudzījis magones, diriģents turpina dalīties priekā: "Un cik forši, te būs magones! Ai! Un tad mēs apreibināsimies – cepsim magoņmaizītes un staigāsim pa dārzu…" Tūdaļ pat gan viņš piebilst, ka tikai joko, un magones paredzētas skaistumam. Savukārt kopš bērnības iemīļotās gaiļbiksītes Jānis pat speciāli pavairo. Lai cik izsmalcinātas un greznas būtu dārza puķes, var just, ka pašam Erenštreitam lauka puķes ir mīļākas.
