Valmieras Drāmas teātra aktrise Elīna Vāne un Dailes teātra aktieris Imants Strads lēnā garā uzpoš un savai gaumei pielāgo 1932. gadā celtu namu, kas atrodas vien piecu minūšu gājiena attālumā no Valmieras teātra. Elīna smejas: "Ar velosipēdu vispār tikai vienreiz jāieminas un – pa kalniņu lejā!" Līdzās dzīvojamai mājai plešas liels pagalms, kurā braši aug ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši. Kad aktieri iegādājās šo īpašumu, tajā valdīja īsti džungļi. "Viss ar kokiem, krūmiem. Un visa zeme bija pilna ar mālu, ar šīferi, ar stikliem," atceras Elīna. Lai pagalms iegūtu pieklājīgākus vaibstus un lielāku plašumu, daudzus kociņus nācās izcirst. Beigās likvidēto kociņu kaudze slējās šķūņa augstumā.
Uz mājas sienas ir plāksne, ka namā reiz dzīvojis Rihards Gredzens, Valmieras apriņķa un rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs. Imants skaidro, ka mūsdienās tas būtu kaut kas līdzīgs mēram. "Viņš bija cilvēks, kurš pēc kara bija pilsētu no drupām atbrīvojis," pastāsta aktieris. Pirmie mājas saimnieki savā namā paguva izbaudīt vien pāris gadus, jo sākās deportācijas. "Cik mēs zinām, viņi paspēja aizbēgt," vēsta Elīna. Pēcāk te iemājoja Rihards Gredzens, vēlāk – vairāki pasniedzēji, bet tad māja pārtapa īres namā, kurā ierīkoja trīs dzīvokļus. "Kaut kas aizgāja ne visai," secina Elīna, jo īpašumu aktieri iegādājās visnotaļ nolaistā stāvoklī.
Lielākā daļa dārza stādījumu saglabājušies no iepriekšējiem iemītniekiem. Pagaidām Elīnas un Imanta prioritāte ir dzīvojamā ēka, bet pamatīgākai dārza labiekārtošanai aktieri ķersies klāt pēc tam. Imants skaidro: "Mēs dzīvojām mājā jau tad, kad te vēl īsti nevarēja dzīvot. Bija jau vēls rudens, es Elīnai teicu – zini, ja būs par traku, iesim uz dzīvokli. Un viņa man vairākas reizes pajautāja – nu, vai šobrīd nav par traku?" Abi aktieri izplūst sirsnīgos smieklos. Imants turpina: "Es teicu, ja mēs šeit paši nebūsim uz vietas, arī darbi neies uz priekšu, un tas viss tikai ievilksies. Tāpat ievilkās. Bet vismaz mēs bijām klāt."
Leģenda par sīļiem, ozoliem un āderēm
Kad Imants un Elīna pārcēlās uz dzīvi jaunajā īpašumā, iepretim vārtiņiem auga neliels ozoliņš. Aktieri negribēja tam nodarīt pāri, tāpēc atstāja, lai kociņš aug. "Un tagad pa vārtiņiem var iebraukt tikai ar zāles pļāvēju," smejas Imants. Ozols izstiepies brangā augumā, un vārtiem atverama vairs tikai viena puse. Kad aktieru pāris nākotnē ķersies klāt sētas nomaiņai, tad vārtiem būs jāmeklē jauna vieta, jo šī tagad pieder ozolam.
Imants nesen dzirdējis, viņaprāt, brīnišķīgu stāstu par to, kā ozoli atrod āderu vietas, uz kurām augt. Viņš gan saprot, ka, iespējams, kāds dabaszinātņu pārstāvis šo teoriju ātri vien apgāzīs, tomēr tas nemazina stāsta pievilcību. Imants dalās dzirdētajā: "Stāsts ir tāds, ka zīles pārnēsā sīļi. Mutē. Un uz āderēm sīlim mute veras vaļā!" Aktieris sāk gardi smieties, bet Elīna steidz viņu papildināt: "Tā zīle vienkārši izkrīt!" Imants uzjautrinās: "Un ne visi sīļi tās pēc tam salasa. Viņi meklē nākamo. Un tāpēc uz āderēm aug ozoli."
Aktieri joko, ka arī viņu pagalmam reiz garām lidojis sīlis, kuram āderu krustpunktā no mutes izvēlusies zīle. Tuvējā apkārtnē neviena cita ozola nav. Elīna pieliek punktu stāstam par ozoliem: "Vārdu sakot, mēs izlēmām ozoliņu paturēt. Labāk pārvietosim vārtus."
Starp augļu kokiem un džungļiem
Aktieru pagalmā bagātīgu augļu ražu dāvā ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši. Elīna teic, ka šogad pie viņiem pirmo reizi atbrauca arborists, kurš apcirpa un apčubināja visus augļu kokus: "Kā no Blaumaņa lugas – viņam vārds bija Jānis Akmentiņš." Dārza stūrī kupli sazēlušas vīnstīgas, kas kā milzīgs džungļu puduris pārklājušas vairākus kokus. "Šos džungļus mēs neļāvām cirpt, jo mums ļoti patīk, kā tie izskatās rudenī," par vīnstīgu pinumiem saka aktrise. Imants jūsmīgi bilst: "Rudenī tas viss ir sarkans! Vīnstīgas ir apaugušas ap kokiem. Te ir ābele, tur kaimiņu bumbiere liecas pāri [sētai], tā ka mums dārzā krīt arī visādi bumbieru gabali." Vaicāts par vīnogām, Imants atsmej: "Viņas te nespēj nogatavoties. Te ir Ziemeļvidzeme!"
Zem plūmēm sabiris vesels ogu paklājs, izrotājot zāli ar tumši violetiem punktiņiem. Imants pukojas, ka nekad īsti nesanāk tikt pie gatavām un sulīgām plūmēm: "Kokā viņas ir cietas, zemē viņas ir beigtas. Kurā brīdī viņas nokrīt, es nesaprotu…" Elīna piekrīt: "Mēs nepaspējam to pamanīt. Es vienmēr domāju – zaptes vārīšu… Bet man tik daudz laika aizņem novākt visu zālienu no āboliem un lapām, ka man tās zaptes paliek otrajā plānā."
Elīna norāda uz kupli salapojušu ābeli, kuras šķirni nemaz nezina, un teic: "Šī ir ļoti garšīga ābele!" Imants tikmēr amzierējas: "Nezinu, vai ābele garšīga, bet āboli labi!" Elīna pasmejas un piekrīt, ka āboli esot brīnišķīgi: "Kā no pasakām – tādi sarkani, lieli!"
Pamatīgu pārsteigumu aktieriem sagādāja bumbiere, kas sešus gadus, kopš Elīna un Imants saimnieko šajā dārzā, nebija devusi nevienu augli, bet šogad ir vienos bumbieros. Aktrise uzjautrinās par savu nezināšanu: "Mēs, protams, kā superīgākie dārznieki nezinājām, ka tā ir bumbiere." Jau minētais arborists un "Blaumaņa tēls" Akmentiņš kārtīgi apstrādāja bumbieri, un tagad tās zari gumst no augļu ražas. "Diemžēl zari nav pieraduši pie tāda smaguma, un mums jau trīs lieli, lieli zari nolūza," bēdājas Elīna. Imants skaidro, ka bumbieri kļūst īpaši gardi, kad divas vai trīs dienas noturēti uz palodzes.
Rādot uz vienu no neskaitāmām ābelēm, Elīna līksmo: "Šī ir mana mīļākā ābele! Man visvairāk garšo! Ja es nemaldos, tie ir mālāboli. Tā esot veca šķirne. Tie ir pasakaini āboli, pasakaini!"
Kā putni tika pie mājiņām
Ar spārnotiem dārza ciemiņiem abiem aktieriem saistās vairāki stāsti. Imants norāda uz pamatīgu bumbieri: "Redziet, mums šeit ir divi jauni putnu būrīši. It kā nekas īpašs. Neprasiet, vai es pats tos taisīju. Nē. Ja es pats būtu taisījis, tad jūs uzreiz to saprastu." No iepriekšējiem īpašniekiem kokā bija saglabājies putnu būrītis, taču tas bija ļoti vecs un jau bez jumta. Kādu dienu uz ielas darbojās vīri ar lielu pacēlāju, kuri apzāģēja ielas apstādījumos augošās liepas. Imants atceras:
"Kamēr viņi zāģēja liepas, aizskrēju līdz veikalam, nopirku putnu būrīšus un teicu [vīriem] – mums ir jāizdara labs darbiņš putniņiem, nu, iebrauciet iekšā [pagalmā]! Paldies viņiem! Viņi arī iebrauca, mums trīs būrīšus uzlika. Te divus, bērzā vēl vienu." Putni vēlāk atzinuši būrīšus par labiem esam. Aktieris priecājas, ka visa bumbiere ir kā milzīgs putnu būris, jo dziedoņi iemitinājušies ne vien putnu būrīšos, bet arī vietās, kur izzāģēti zari un palikuši caurumi.
Elīnai ir stāsts par kādu izauklētu vārnēnu: "Imants jau zina, ka es esmu tāda grūtdieņu vācēja. Noguļos viendien uz zviļņa, un no zviļņa apakšas izčibina viens vārnēns. Es viņam iedevu vārdu Kārlēns." Imants gan iebilst, ka vārnēna īstais vārds bija Kārlis. Ticis pie vārda, vārnēns vairs nav gribējis doties prom. Aktrise atminas, ka nevarēja aiziet gulēt, ja nebija pārliecinājusies, ka Kārlēns ierāpies ābelē un atrodas drošā vietā. Imants smejas: "Mums nedēļu viss bija pakārtots Kārlim!" Kārlēnu pieskatīja ne tikai aktieri, bet arī vārnu bars. Dārza idille gandrīz pārvērtās traģiskā izrādē, kad Elīna no otrā stāva loga pamanīja kaimiņu rudo runci, kas lēnām, bet apņēmīgi lavījās tuvāk Kārlēnam. "Es nesos lejā! Bet vārnas jau visu bija izdarījušas, runcis laidās prom, un Kārlītis stāvēja lepni tepat," priecājas aktrise. Kopš tā laika ābeli, kurā kādu laiku mita mazais vārnēns, Elīna dēvē par Kārlīša ābeli. Vaicāts, kāda ir ābeles šķirne, Imants nosmej: "Es pieņemu, ka Latvijas skābā! Šos [ābolus] es parasti neēdu, jo man liekas, ka tos var tikai spiest sulā."
Dārza labumi maisiņā uz žoga
Lai gan plašajā teritorijā aktieri varētu sastādīt dažnedažādus dārza labumus, tomēr ar to viņi nodarboties neplāno. Elīna atceras, ka iepriekšējā dzīvesvietā, kur viņiem arī bijis dārzs, aktrise pārcentusies, sastādot gurķus, cūku pupas, ziedkāpostus un citas ēdamlietas. "Es tos gurķus audzēju, un Imants tik’ nes no veikala. Saku – Imi, kāpēc es starp filmēšanām ar saviem rozā šortiem sildu dibenu gaisā, kāpēc es visu tur ravēju, ja tu aizmirsti, ka mums ir dārzs un dārzā ir gurķi?!" atceras aktrise. "Tad es nolēmu, ka nē, nē, nē, mums nebūs [mazdārziņš]. Es to vairs nedarīšu," pieņemto lēmumu skaidro Elīna.
Elīnai un Imantam paveicies ar kaimiņieni Dinu, kura aktierus regulāri apgādā ar dārza labumiem. "Mums nav vajadzīgs nekāds mazdārziņš! Mums ir brīnišķīga kaimiņiene, kurai ir siltumnīca gan šeit, gan arī laukos," priecājas Elīna. Imants viņai piekrīt: "Mums ir absolūti paveicies!" Uz sētas parasti tiek atstāti maisiņi, pilni ar gurķiem un citiem gardumiem. "Kad mēs esam mājās, tad tikai skaties, ka kaut kas spīd uz sētas," stāsta Imants. Elīna piebilst: "Un atpakaļ Dina dabū tukšu maisiņu un teātra apmeklējumu."
Nav gan tā, ka aktieriem dārzā neaugtu vispār nekas. Pavisam netīšā kārtā Elīna tikusi pie kabaču stādiņiem. "Teātra ģērbēja Mārīte sezonas beigās saka – Elīna, es zinu, ka jums ir dārzs, es pie loga izaudzēju kabacīšus," atceras aktrise. Un tā viņa tikusi pie kabaču stādiņiem, ko iedēstīja dārzā. Tagad kabači pamatīgi sakuplojuši, un atliek tikai gaidīt ražu. Elīna spriež: "Tad redzēs, kas te mums sanāks. Un tad jau būs uz teātri jānes atpakaļ."
Tulpju pļava un nosalusi magnolija
Pavasaros aktieru dārzu savā vaļā pārņem tulpes. Abi secinājuši, ka laikam iepriekšējie saimnieki nodarbojušies ar tulpju audzēšanu, jo tulpes spraucas laukā no zemes visās malās. "Mums šeit ir pļava ar visvisādām tulpēm! Un mums arī patīk. Mēs viņām ļaujam katrā pusē saziedēt. Nu tā, kā viņām gribas!" par pavasara dārza rotu priecājas Elīna. Imants viņu papildina: "Kad nozied, mēs viņas nopļaujam un līdz nākamajam gadam atvadāmies."
Rādot hortenzijas, Elīna skaidro, ka visas puķes esot dāvinātas. Vienu hortenziju uzdāvinājusi kaimiņiene Dina, otru – aktrises mamma, bet trešo Elīna dāvinājusi Imantam. Aktrise savam dzīvesbiedram dāvanā pasniegusi arī magnoliju. "Magnolijai šogad bija tādi skaisti ziedi! Bet viņa nosala. Bija tā trakā salna, un nākamajā rītā [ziedi] bija brūni. Un mēs taču bijām visu apklājuši!" sašutis ir Imants. Viņš piebilst: "No rīta tie brūnie ziedi... tas ir ļoti sāpīgi. Es tagad arī to zinu."
Kā pasargāt magnoliju no pavasara salnām?
Magnoliju audzētāja Undīne Podniece stāsta, ka laicīga magnoliju segšana ir vienīgais risinājums kociņu paglābšanai no pavasara salnām. Ja magnolija ir vēl tikai pumpuros, tuvojoties salnām, to var mēģināt segt.
Ja ziedi jau ir atvērušies vai tūlīt vērsies vaļā, tad segšana vairs, visticamāk, nespēs līdzēt – pēc salnas ziedi paliks brūni un nobirs. Ja magnolija vēl nav izaugusi pārāk liela, Undīne Podniece iesaka to pārstādīt uz siltāku un saulaināku vietu aizvējā.
Aktieru dārzā aug vairāki skujkoki. Eglīti uz Ziemassvētkiem Elīna ar Imantu ietin lampiņu virtenēs. Imants uzjautrinās: "Bieži cilvēki nesaprot, kāpēc mēs lampiņas šeit dedzinām vēl arī aprīlī. Ziniet, tas tā kā citreiz saka – mīļā, ko es uz 8. martu varētu izdarīt? Iznest eglīti!" Aktieri savu eglīti ar lampiņām grezno no decembra vidus līdz martam vai aprīlim. Imants precizē, ka lampiņas un vadu tur līdz pļaušanas laikam: "Kad jāsāk pļaut, tad ņemam nost, lai neiebrauktu kabelī."
Kur sapņi saskaras ar realitāti
Aktieru vēsturisko māju daiļo burvīga koka veranda, kuras rūtīs mirguļo sarkani stikliņi. Izrādās, ka tikai laimīgas sagadīšanās dēļ veranda priecē Elīnu un Imantu – neilgi pirms tam, kad aktieri iegādājās īpašumu, pāris centimetru attālumā no verandas bija nozvēlies milzīgs koks. "Tas varēja uzkrist virsū," šausminās Imants. "Un verandas nebūtu," dzīvesbiedra domu pabeidz Elīna. Aktrise priecājas, ka verandai paveicies izvairīties no koka. Veranda visbiežāk tiek izmantota slapjās un drūmās dienās, kalpojot par romantisku patvērumu kultūras baudīšanai. "Es tur sēžu lietus laikā un lasu. Un esmu pilnīgi laimīga tajā brīdī. Tas ir vienkārši brīnišķīgi," jūsmo Elīna.
Virs omulīgās verandas aktieri izveidojuši plašu balkonu, kurā nokarājas līdzās mājai augošā saldā ķirša zari. Elīna atceras, ka abi sākotnēji sapņojuši – no rītiem varēs iziet uz balkona, noplūkt ķiršus un izbaudīt vasaras garšu. Tomēr no šīs ieceres tāds čiks vien sanācis. "Trīs simt strazdi no četriem rītā tur ēd un ķēza!" dusmojas Imants. Elīna sparīgi piebalso: "Mums viss balkons ir noķēzīts! Mēs vienkārši neejam uz balkona, ļaujam viņiem izārdīties. Tad mēs izmazgājam balkonu un dzīvojam tālāk bez ķiršiem." Bet Imants piebilst, ka strazdi vismaz skaisti dzied.
Zilā "Smiļģa šūna" ogu baudīšanai
Dārza tālākajā stūrī kuplo ogu krūmi: upenes, jāņogas, ērkšķogas. "Vienmēr bija problēma tik tālu atnākt. Ir jāiet speciāli, lai apēstu vienu ērkšķogu!" par dzīvi plašajā īpašumā joko Imants. Viņš norāda uz koši zilu nojumi ar slīpām sienām un saka: "Tāpēc radās šī ēka, kur atnākt, apēst ogas, atpūsties bišķi un iet atpakaļ." Neparastais objekts atceļojis no Dailes teātra, kur kalpojis par dekorāciju izrādē "Smiļģis".
Elīna stāsta: "Kā jau zināms, Imanta kungs strādā citā pilsētā, un pārsvarā mājās esmu es. Kādā pavasara dienā pēkšņi, kamēr es esmu darbiņā, atbraucis kaut kāds ceļamkrāns, pārcēlis šeit šo būvi, un puiši viņu jau būvē. Smiļģa šūna, tā es viņu saucu. Kā es esmu bārusies par šo zilo Smiļģa šūnu!" Elīnai šī ideja galīgi negāja pie sirds, īpaši agrā pavasarī, kad šūna krasi kontrastēja ar pelēko apkārtni. Tā kā Imants nav bijis mājās, tad arī ar kaimiņu izbrīnu un neskaitāmiem jautājumiem par dīvaino būvi nācās tikt galā tieši Elīnai. "Es dabūju pēc pilnas programmas," viņa zūdās. Vasarā, kad spilgti zilā krāsa tīri labi iederas zaļajā apkārtnē, aktrise šķiet jau mazliet samierinājusies ar neparasto dārza objektu. Smiļģa šūna aktieru dārzā ienes teatrālu atmosfēru.
