«Sliņķa dārzs» – kāds tas ir? Rīgas mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata jūlijā

Vasaras vidus ir mans mazais rudens. Te zirņi noražojuši, te rukola, spināti un dilles jāpārsēj. Zemi sedz pirmie nogatavojušies āboli. Pa vienam siltumnīcā gatavojas tomāti. Jūlijā sajūtu spēcīgu vēlmi atjaunoties un savilkt spēkus pirms sezonas otrās puses un ražas eksplozijas. Tad ir īstais laiks ļaut dārzam pierādīt, ka tas kādu brīdi var būt pašpietiekams.

Mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata

Mani sauc Ieva Dravniece, un jau astoto gadu kopā ar ģimeni saimniekoju mazdārziņā Kazas sēklī Rīgā. Šovasar ar savām dārza uzvarām un sakāvēm dalīšos arī ar LSM.lv lasītājiem!

Dārznieka nogurums

Katru gadu dārza sezonas vidū jūtos izdegusi un nogurusi no nemitīgās rutīnas. Jau kopš agra pavasara ik brīvdienas braucam ar darbu plānu kabatā. No tā viss uzkrātās enerģijas trauks iztukšojas, un es nespēju vairs rast prieku par padarīto. Un, ja kādam šis elpas ievilkšanas posms ir rudens, tad man tas ir jūlijs.

Lai uzkrātu spēkus sezonas otrai pusei, noteikti vajadzīga pauze. Tad labprātāk izvēlos palikt pilsētā un uz dārzu nedoties nemaz. Tādos brīžos mani glābj apzināti veidotais sliņķa dārzs. Tas ir tāds dārzs, kurā augi spēj dzīvot bez manas līdzdalības. Man patīk apzināties, ka cilvēks tomēr nav visvarens un dārzā, līdzīgi kā ar bērnu audzināšanu, pāraprūpe nemaz nav tik nepieciešama.

Taču pēc ilgākas prombūšanas atkalsatikšanās ar dārzu ir pārsteigumu pilna.

Parasti vajag vismaz stundu laika, lai apraudzītu katru augu. Ziedi aicina pavērot, kā lielās ar savām ziedkopām un mērojas augumiem. Visur mazas balvas un prieks! Viens uzziedējis, cits jau noziedējis. Kāds ābeles zars negaisa laikā nolūzis. Un mazie ābolīši kā bērni ieknaģējušies ābeles labsirdīgajā, lielajā augumā. Tā aicina mūs palīgā atbrīvot no nastas, un pateicībā svelmīgā dienā ļauj patverties ēnā zem tās zariem.

Manās puķu dobēs aug visvienkāršākie, mazprasīgākie augi. Un tieši tā ir labi. Taču nav tā, ka katram šim augam nav piešķirta īpaša nozīme.

 

Ja mans vīrs Ralfs uz dārzu skatās kā vienu veselumu, tad man šeit uz katra stūra pa kādam bērnam – stādītam, lolotam.

Katram augam ir sava māja, kurā saknes dzīt. Jā, protams, arī viņi, gluži kā mēs, pārvācas uz citām mājām, ja esošajā nejūtas labi.

Kas tad ir tas "sliņķa dārzs"?

Sliņķa dārzā aug ziemcietes, kuras neprasa īpašu kopšanu, spēj paciest gan sausumu, gan plūdus, taču izskatās nevainojami smalki un graciozi. Šādā dārzā vienmēr jābūt nopļautai zālei un ar lāpstu atdurtām apdobēm – lai pirmais iespaids ir sakopts kopskats. Taču dziļāk puķu dobēs haoss ir atļauts un pat vēlams.

Ziemciešu dobe.
Ziemciešu dobe.

Augi jāstāda blīvi, lai nezālei nav vietas. Un, ja kāda tomēr uzrodas, garāmejot viegli izplēšama.

Pavisam svarīgs sliņķa dārza noteikums ir augstās dārzeņu dobes kastēs. Nezāles tur ir rets viesis. Taču tajās ātrāk iztvaiko mitrums un sauc pēc papildus laistīšanas. Tad sliņķim patīk, ka lietus līst pietiekami bieži. Nu, vismaz tik, kamēr nav pārgājis slinkums.

Es nevarētu teikt, ka dārzniekoju kā slinkotāja tips. Esmu tomēr no tiem, kas nespēj nosēdēt ne minūti, nepaņemot rokās lāpstu vai kapli. Man patīk apstaigāt apkārtni, meklējot, kur vēl kāds uzlabojums veicams. Bet sliņķa dārzs ir ļoti noderīgs brīžos, kad vairs kājas neklausa un viss, ko spēj, ir apgāzties zālē un tur arī palikt. Arī perfekcionistiem vajadzīga psiholoģiska pauze no visas tiekšanās pēc mūžīgās pilnības.

Un tad ir svarīgi atiet prom un atnākt atpakaļ, kad atkal esi gatavs dot.

Jūlija dobēs smaržo un garšo

Puķu dobēs zied vārpu liatres, brūnvālītes, dienziedes, rozes, krastkaņepes, smaržīgie flokši un visas pavasarī uz palodzes sētās vasaras puķes – lauvmutītes, cinnijas, verbenas, lobēlijas un lefkojas. Dobes izskatās pilnīgas, bet vēl briedumu nesasniegušas. Taču krāšņas un pašpietiekamas. Astilbju sekstes jau noziedējušas un šķiet, ka šogad dikti īss bijis ziedēšanas mirklis. Ļauju izziedēt arī hostām. To vēsi violetās krāsas ziedi lieliski saplūst ar pārējām puķu dobes iemītniecēm.

Tikmēr bērnus var atrast pie ērkšķogu un aveņu krūmiem. Arī priecājoties par kabaču un ķirbju stādiem – tie zied, un arī aizmetas pa kādam auglim. Katru gadu mēģinu arī audzēt arbūzus, bet esmu godalgota neveiksminiece šajā jomā. Iespējams, sēklas iesēju pārāk agri. Bet varbūt pārāk vēlu?

Dārzeņu dobēs zirņu laiks beidzies, taču bijis bagātīgs un bērnus iepriecinošs. Citus gadus pat mēdzu iesēt vēlreiz, tad uz rudens pusi mums tiek vēl pa kādai gardai pākstij. Gurķu stādi strauji izkāpuši ārpus dobes un uzvijušies arī augšup žogā. Plūcam jau pirmos mazos un kraukšķīgos. Zemenes noražojušas un drīz būs jāapgriež lapas un stīgas. Līdz ziemai tām jāpagūst atjaunoties un uzkrāt spēkus pārziemošanai.

Mums ir arī kartupeļi! Katru gadu tos iestādu intereses vadīta. Domāju, ka šogad vajadzētu mācīties no iepriekšējo gadu kļūdām un nerakt tos ārā ātrāk par rudeni. Tad būs gardi, ugunskurā cepti kartupeļi, kurus Ralfs parasti vēl piepilda ar sieru un kūpinātu gaļu.

Abstraktā glezna koka kastē.
Abstraktā glezna koka kastē.

Kamēr noražojušās dārzeņu dobes gaida atkārtotu diļļu, redīsu, spinātu un rukolas sēšanu, tikmēr blakus dobē ir izveidojusies abstraktā glezna. Tajā zied un jau aizmetušās sviesta pupas, blakus lielo augumu izrāda draudzenes dāvāts mārrutka stāds, kuram caurvijusies piparmētra. Turpat arī redīsi un vairāki tomātu stādi, kas nejauši iesējušies pavasarī, papildinot dobes ar kompostu. Šī ir mana vismīļākā dārzeņu dobe. Absolūti brīva, bez robežām. Nu tik, cik mazs rāmītis koka kastes izskatā.

Ābolu gads

Mūsu dārzā aug divas senas, bet ražot gribošas ābeles. Es tās vēroju jau kopš jūnija, kad no karstuma tās izmet un atbrīvo savus zarus no neglītajiem, slimajiem, iepuvušajiem, mazajiem ābolīšiem. Līdzīgi kā putnu mamma, kas izmet savus mazuļus no ligzdas, saprotot, ka nebūs dzīvotājs. Šādos brīžos es sajūtu, ka koks tiešām nav "mēbele". Tas ir dzīvs un enerģijas pilns.

Ābeles nomestos ābolus parasti sagrābjam un savācam prom no zemes, jo citādi nav iespējams pārvietoties, tie pūst, zālē dzīvo lapsenes. Un bērni ļoti labprāt ābolus lasa un met spainī, spēlējot basketbolu. Bet ticu, ka ābele gribētu, lai ļauj visam sevis nomestajam palikt zemē, sadalīties un dot auglīgu zemi nākamajiem gadiem. Taču zinātāji saka, ka āboli augsni padara skābu un nokritušajās lapās pārziemo kaitēkļi. Tāpēc piedod, ābelīt, šoreiz būs pēc mana prāta.

Mazdārziņu brīnišķīgā burvība ir tajā, ka, pat ja tev nav savu ābeļu, vienmēr tiec pie kaimiņu āboliem vai bumbieriem, ja tie nokrīt tavā dārzā vai kāds zars ieliecies pāri žogam.

Bet plašākai ābolu tēmai tomēr atstāšu vietu kādā no nākamajām dienasgrāmatām, jo citādi tiešām šķiet, ka rudens jau klāt!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti