Tagadējo Aijas un Jāņa vasaras māju 60. gados uzbūvēja radioinženieris Aleksandrs Liepiņš ar sievu Annu. Kaimiņos māju uzcēla arī Jāņa vectēvs, kurš no Balviem pārcēlās tuvāk Rīgai, lai nodrošinātu bērniem labāku izglītību. "Aleksandrs Liepiņš ir cilvēks, kurš stāvējis klāt Latvijas Radio nama iekārtošanai kā radioinženieris – viņš izstrādāja un būvēja radio inženiertīklu. Liepiņš bija mana tēva iedvesmotājs, kurš viņu aizrāva ar elektroniku," stāsta Jānis. Gāja gadi, un abi Liepiņi devās mūžībā. Kādu laiku viņu celto māju un iekopto dārzu pieskatīja dēls, taču pienāca brīdis, kad arī viņš saprata, ka ir tam par vecu. Liepiņu dēls kādā sarunā ar Jāņa tēvu ieminējās, ka grasās māju pārdot. "Viss beidzās ar to, ka mans tēvs nopirka šo māju un teica – re, jums ir māja, nāciet saimniekot!" atceras mūziķis.
Aija iestarpina, ka sākumā piedāvājums bija izmantot māju vasaras atpūtai, bet vēlāk īpašums tika pilnībā uzdāvināts mūziķiem. Jānis smejas: "Mēs nebijām lepni, mēs neteicām – nē." Viņi tieši tolaik meklēja lauku māju, kur vasarās patverties no Rīgas svelmes, parušināties dārzā un paslēpties no sabiedrības. Mūziķi priecājas, ka Ikšķiles īpašums atrodas gana tuvu Rīgai, lai dzīvošanu zaļumos apvienotu ar darbiem, tomēr vienlaikus vasarnīca ļauj izbaudīt dārza labumus un aizbēgšanu no ļaužu acīm.
Aiju visvairāk sajūsmina "vecmāmiņas dārza sajūta", un arī Jānis viņai piekrīt. "Tas ir tik superīgi! Ir kaut kāda drošības sajūta. Un tā smarža! Man pat bail domāt, kas būs, kad māja tiks restaurēta un kad tur vairs nebūs tās bērnības smaržas," bažīgi prāto dziedātāja. Jānis uzjautrinās: "To vajag nokopēt un ražot tādas smaržas! Vienkārši ienāc iekšā un – pšš, pšš, pšš – izpūt!" Aija tikmēr turpina sapņot par krāsniņas smaržu rudenīgos vakaros un pankūku cepšanu uz dzīvas uguns. "Mājiņa ir ļoti labi saglabājusies. Un ir forša, mīlīga. Ir malkas krāsniņa, ko mēs iekurinām. No tās sprakšķēšanas vien tev ir tā patīkamā, siltā sajūta!" jūsmo Jānis, bet Aija atkal piebilst: "Un tā smarža!"
Dāvanā saņemtais mājas sargs
Starp ieejas vārtiņiem un māju zaļo dievkociņš, ko Aijai uzdāvināja, kā viņa pati saka, "tādas foršas māsas" no zemnieku saimniecības "Zutiņi". Dāvinātājas piekodinājušas dievkociņu iestādīt mājas tuvumā. "Dievkociņš sargājot māju," piebilst Aija.
Turpat netālu pie mājas stūra kuplot sākusi arī hortenzija, ko dziedātājai pirms gada uzdāvināja viņas tēva mūziķa Alex jeb Oļega Andrejeva piemiņas koncertā Kandavā, kas izvērtās neaizmirstams: "Tuvojās nenormāls negaiss. Visu koncertu mēs nospēlējām bez lāsītes lietus, un tad, kad sāka skanēt "Rozā lietus", bija blīkšķis! Pērkons nodārdēja, un sāka gāzt lietus. Uz beidzamajām dziesmām visām meitenēm kleitas bija slapjas. Skatītāji beigās nebaidījās no ūdens. Kārtīgs rokenrols aizgāja, īsāk sakot!" Hortenzija jau labi iejutusies jaunajās mājās, turpina augt un atgādināt par koncertu. Jānis rosina: "Sauksim to par rozā lietus hortenziju!" Aija smejoties saka, ka šī hortenzija tik tiešām esot ar rozīgiem ziediem.
Uz albuma atklāšanas svētkiem Aija dāvanā saņēmusi sniega rozi. Lai gan puķe vēl nav ziedējusi, tomēr esot ļoti smuki ieaugusies. Dziedātājai uzdāvināts arī liliju pods, un, sekojot dāvinātājas padomam, Aija lilijas rudenī pārstādīja dārzā: "Tagad es gaidu, kad viņas rozā ziediem uzziedēs." Dāvināto dārza velšu sarakstu turpina arī kāršu pupas, kuras mūziķe saņēmusi no tām pašām māsām, kuras uzdāvināja dievkociņu. "[Viņas] teica, ka kāršu pupas ne tikai labi garšo, bet arī nenormāli skaisti izskatās. Es domāju – nu, labi, pamēģināsim," atceras Aija un priecājas par sarkanajiem kāršu pupu ziediem, kas krāšņi grezno sētu.
Vēsturiskas peonijas, spītīga vīteņroze un noslēpumaini laksti
Mūziķu dārzā no pirmajiem saimniekiem atrodamas arī vairākas vēsturiskas liecības, kas turpina zaļot cauri laikiem. Kā viena no tādām ir peonija, kas zied ar sniegbaltiem ziediem. Dziedātāja stāsta, ka apņēmusies peoniju pārstādīt labākā augsnē vai vismaz puķi kārtīgi samēslot esošajā vietā, jo, kā Jānis to īsi un kodolīgi definē – "laksti kupli, ziedu maz".
Jānis norāda uz bijušo rožu stūrīti un dalās bērnības atmiņās: "Es atceros, ka skatījos no žoga otras puses – te bija viss ar vīteņrozi noaudzis līdz augšai. Tāda liela roze. Re, var redzēt vecos stublājus, vēl palikuši." Aija stāsta, ka pagājušajā gadā mēģināja vīteņrozi izrakt, jo tā bija pārvērtusies īstā mežonī: "Bet man nepietika spēka viņu dabūt ārā. Vai arī viņa negribēja, un viņa izlēma, ka turpinās te [augt]." Senā vīteņroze tik tiešām turpina sparīgi augt. Aija domā, ka tā vēl rotās dārzu ar ziediem, bet Jānis solās savilkt striķīšus, lai roze var stiepties uz augšu.
Līdzīgi izgājis arī ar Japānas ķirsi. Dziedātāja stāsta: "Pagājušogad te kaut ko tīrīju, baigi ņēmos un skatos – kaut kādi laksti aug. Nošņikāju nost visu to krūmu. Pa vasaru nedaudz atauga. Es domāju – nav jau viņš tik slikts, lai viņš tur aug." Kad mūziķi apciemoja dārzu pavasarī, visapkārt ziedēja ķirši, izplatot saldu un patīkamu smaržu. Brīnumainā kārtā kopā ar ķiršiem ziedēja arī nezināmās izcelsmes "laksti". Aija smejas: "Es nesapratu, kas viņam vainas? Ko viņš zied? Kas tas tāds par krūmu?" Tikai nesen Aija no draugiem uzzinājusi, ka noslēpumainais ziedētājs ir ķirsis. Jānis piebilst: "Tas ir Japānas ķirsis. Manam vectēvam aiz žoga visa ielas mala bija sastādīta ar tādiem. Es pirms tam nepievērsu uzmanību, domāju, ka kaut kāda nezāle." Tā atklājās, ka mūziķu dārzā aug nevis parasti laksti vai nezāle, bet gan smalka sakura ar vēsturisku izcelsmi. Jānis secina: "Tie ķirši te bija pirms mums. Un šis ir izdzīvojis mohikānis."
Sārtas, lillā un baltas petūnijas veido krāšņu puķu dobi, ko Aija iekopusi kādreizējā dārza baseina vietā. Jānis stāsta, ka baseina laikus viņi nav piedzīvojuši – no tā pāri palikušas tikai dolomīta maliņas, ar ko reiz bija dekorēta baseina ārmala, bet pats padziļinājums laika gaitā aizpildījies ar skujām, zemi un čiekuriem. "Un tad Aija uzņēmās šo rūpi – visu kultūrslāni likvidēja. Savedām zemīti, sabērām iekšā, un Aija sastādīja šo krāšņo paklāju," priecājas Jānis.
Mūziķu dārzā zied arī vasaras dālijas, kas grezno dārzu visas vasaras garumā. Jānis atceras bērnību un smejas: "Vispār man dālijas asociējas ar augusta beigām, kad es no laukiem braucu uz Rīgu. Visas dālijas rindā saziedējušas, un tad dod uz Rīgu – re, aizved vecākiem!"
Vanna dārza viducī un citi elementi
Ienākot Aijas un Jāņa dārzā, nevar nepamanīt no ārpuses mazliet aplupušu, bet no iekšpuses spoži baltu vannu, kas, piepildīta ar kristāldzidru ūdeni, gozējas pašā dārza viducī. Līdzās vannai novietots soliņš, uz kura rātni sēž puķupods, bet zilganu vāzi rotā treknas hortenziju bumbas. Izrādās, ka šai mākslinieciskajai instalācijai ir pavisam praktisks pielietojums – abi mūziķi no rītiem piepilda vannu ar akas ūdeni, kas ir aptuveni +10°C temperatūrā, un ļaujas uzmundrinoši aukstām peldēm. "Tā ir vecā vanna no šīs mājas. Vecā čugunniece," teic Jānis.
Mūziķu zālienā novietots metālisks objekts, kas kalpo par ugunskura vietu. Tā kā Ikšķile ir pilsēta, tad ugunskuru uz zemes kurināt nedrīkst, bet speciāli veidotā metāla paplātē – drīkst. Jānis stāsta: "Te mēs sēžam vakaros, kad gribas ugunskuru." Mūziķis to dēvē par dārza kamīnu un priecājas, ka pēcāk ir daudz vieglāk savākt pelnus, nav jāraizējas par izdegušu zemi, kā arī objekts kalpo par dārza dizaina elementu.
Plašajā dārzā savu vietu atradis arī disku golfa grozs. Disku golfs ir Jāņa hobijs, kura aizsākumi meklējami kovida laikā, kad nebija ļauts sportot iekštelpās. Tolaik Jānis prātoja, kas varētu būt piemērotākā aktivitāte kopīgai sportošanai ar vecāko meitu Emīliju, un nonāca pie idejas par disku golfu. "Un viss beidzās kā parasti komēdijās – es turpinu spēlēt disku golfu, bet meita jau pēc mēneša pateica paldies." Mūziķis ar šo sporta veidu aizrāvies tiktāl, ka kopā ar domubiedriem no disku golfa kluba "Four Hands" attīrīja Bornsmindes muižas parku un tajā izveidoja disku golfa trasi.
Dāsna ābele un radošā enerģija
Pašā dārza vidiņā kuplo ābele, kas stādīta 60. gados reizē ar mājas celšanu. Dziedātāji priecājas, ka ābele katru gadu viņus aplaimo ar bagātīgu ābolu ražu. Ābeles dāsnumu mūziķi skaidro ar to, ka tieši zem ābeles noris sarunas ar draugiem, prieki, asaras un visas iespējamās emocijas. Aija stāsta, ka pat koncertprogrammu veidošana un dziesmu rakstīšana bieži notiek tieši zem šīs ābeles. Kā piemēru viņa min dziesmu "Pērkons pāries", kas radīta ābeles paēnā. Aija saka: "Visu laiku ir tāda radoša enerģija zem ābeles." Jānis viņai piebalso: "Izskatās, ka ābele to enerģiju ir uzsūkusi!"
Mūziķis stāsta, ka pirmajā gadā kopā ar tēvu gan šai, gan citām ābelēm izgrieza dažus vecos zarus, bet tagad secinājuši, ka jāpasauc kāds profesionāls arborists, citādi ābeles sāk izskatīties pēc mežābelēm. Jānis pamanījis, ka ābelēm sāk parādīties ūdenszari – lieki zari, kas ābelēm atņem spēku. "Ābelei zaru pietiek. Viņai jauni zari nav vajadzīgi. Jo vairāk lapu un zaru, jo mazāk spēka augļiem. Formula vienkārša," skaidro mūziķis.
Zem citas ābeles dziedātāji iekārtojuši atpūtas stūrīti ar zviļņiem, virs kuriem paceļas sargājoši jumtiņi, sniedzot patvērumu gan no saules, gan no krītošiem āboliem. "Mēs negribam Ņūtona likumu pārbaudīt vēlreiz," smejas Jānis.
Amatnieka asinis un rokas
Jānis lepojas: "Manī tek amatnieka asinis. Līdz ar to man patīk būvēt siltumnīcas, žodziņus, vārtiņus, voljērus, kaut kādas mēbelītes." Viņa paveikto var apbrīnot dārzā. Jānim amatniecība ne tikai padodas, bet arī patīk. "Mēs esam tādi netveramā darba darītāji. Dziedāt – nu, kas tas īsti ir? Tikai virini muti, un viss notiek. Kad kaut ko ar rokām fiziski var izdarīt, tad te ir tas, kāpēc man patīk atbalstīt visas Aijas iniciatīvas. Es vienkāršu varu ieslēgt savu "galdnieka gēnu" un ar rokām kaut ko būvēt un radīt. Un tas man ļoti patīk," savu pieeju praktiskiem darbiem skaidro mūziķis.
Omulīgā paēnā starp augļu kokiem Jānis savām meitām izveidojis rotaļu štābiņu. "Kad ir bērni, vajag viņus kaut kā izklaidēt. Atstāt bērnus tikai savā novārtā – nav opcija, savukārt visu laiku izklaidēt – arī nav opcija. Un tāpēc radās doma uzbūvēt koka štābiņu, kurā viņi var dzīvoties un ņemties," štābiņa aizsākumus klāsta Jānis. Mūziķis no māsas dabūja batuta rāmi, bet grīdu izveidoja no egles dēļiem, kas stāvēja kaudzē vēl no iepriekšējiem saimniekiem. Jānis dēļus rūpīgi noēvelēja, noslīpēja un trīs kārtās ieeļļoja, lai grīda būtu mitrumizturīga. Mūziķis smejas, ka beigu galā sanākusi tik smalka grīda, kādu varētu vēlēties arī mājā.
Rušināšanās zemē kā profilakse pret rutīnu
Lai gan ikdienā mūziķu darbs ir radošs, tomēr arī tajā mēdz iestāties rutīna. "Tad tu atbrauc, parušini dārzu un, wow! – aizbraukt uz koncertu ir svētki," par dārza darbu pozitīvo ietekmi jūsmo Aija. Viņa turpina: "Un tu esi fiziski noguris. Patiesībā fiziski nogurt ir tik superīgi! Iztīrīt prātu no visiem draugiem tarakāniem." Jānis atceras, ka sākotnēji Aija viņam šķitusi īsta pilsētas meitene, tomēr laika gaitā tas mainījies: "Kad mūsu apvārsnī parādījās šis īpašums, tad vienkārši saproti, ka kaut kas nav labi ar viņu. Pārnestā nozīmē. Viņu arvien vairāk velk uz šejieni. Un tad mēs runājām, runājām, un viņa nodefinēja, ka rušināties pa dārzu – tas ir viņas hobijs. Viņu arvien vairāk velk atpakaļ pie dabas," par sievu stāsta Jānis.
Vietā, kur Liepiņiem agrāk atradās siltumnīca, Aija iekopusi ēdamlietu dārziņu, kurā var rušināties pēc sirds patikas. Apkārt glīti izravētām dobēm saulē spoži balta mirdz Jāņa darināta sētiņa. No zemes laukā spraucas salāti, spināti, dilles, maurloki. Bērnu priekam iestādītas īpaši selekcionētas meža zemenes, kas pielāgotas audzēšanai dārzā. Jau ceturto gadu Aijas dobēs kuplo citronmētra, kas piepilda dārziņu ar spēcīgu smaržu. Netālu aug arī parastā piparmētra, no siltumnīcas izstādīts baziliks un kumelītes.
Mūziķu dārziņā kuplo sviesta pupiņas, kas viņu ģimenē ir ļoti iecienītas. Aija dalās savā iemīļotākajā receptē: "Uzvāri bišķiņ, lai nav galīgi mīkstas, tad apcep sviestiņā, piespied klāt ķiplociņu, sāli, piparus." Un tad tikai atliek gardu muti mieloties.
Aijai ar Jāni dikti garšo arī sparģeļi, kas šogad pirmo gadu nonākuši Aijas dobēs. Dziedātāja stāsta, ka tie būs ēdami vien aiznākamajā pavasarī. "Nezinu, baigi neiedziļinājos, bet meitenes, pie kurām pirku stādus, teica – nocietīsies tagad divus gadus neēst viņus? Es saku – labi, labi," atceras Aija. Jānis smej: "Nocietīsies, nocietīsies, kur tad liksies!"
Dārzā smuki saauguši arī kabači. "Es mēdzu sacept ar oliņu un miltiem. Vai arī sautējumos. Sautējumā – kabacītis, tā pati sviesta pupiņa, jaunais kāposts," ar saimniekošanas aizkulisēm dalās Aija. Vīrs viņai atgādina par kabaču laiviņām. Aija piekrītoši iesaucas: "Tādas mēs ar’ taisījām! Pārgriež [kabaci] uz pusēm, izņem sēklas, apcep malto gaļu un saliek iekšā, sieru pa virsu un cepeškrāsnī."
Tomāti Rahmaņinova noskaņās
Kā pareizi rūpēties par ogu krūmiem?
Bioloģijas zinātņu doktore un Dārzkopības institūta vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa stāsta, ka veiksmīgu jāņogu krūma atjaunošanu var nodrošināt, secīgi līdz zemei nogriežot visus dzinumus, pusi noīsinot vienā gadā, bet otru pusi – nākamajā.
Savukārt upenēm vecos zarus izgriež, sākot ar piekto gadu, bet jāņogām – sākot ar sesto līdz astoto gadu, atkarībā no krūma stāvokļa. Pētniece aicina sekot līdzi, lai ikgadējie pieaugumi būtu vismaz 25–30 cm, jo uz šādiem zariem veidojas vislielākās un sulīgākās ogas. Vecos zarus, kuriem pieaugumi nav garāki par 1–3 cm, ir jāizgriež. Tas darāms agrā pavasarī, tiklīdz beidzies lielā sala periods – parasti februāra beigās vai martā. Pēc apgriešanas krūmi no pamatnes veidos jaunus un spēcīgus dzinumus. Svarīgi parūpēties par kārtīgu mēslošanu, ko vislabāk veikt laikā, kad sākas pumpuru plaukšana.
Krūms var nīkuļot arī tad, ja iestādīts nepiemērotā vietā – pārāk slapjā vai skābā un nabadzīgā augsnē, kā arī tad, ja iestādīts pārāk sekli.
Izrādot siltumnīcu, Jānis sparīgi saka: "Es gribu nodot sveicienus siltumnīcas arhitektam Jānim Aišpuram, galdniekam Jānim Aišpuram un būvinženierim Jānim Aišpuram! Citiem cilvēkiem liekas, ka mēs, dziedātāji, mākam tikai dziedāt, bet, nē, mēs mākam arī šitā. Par to ir baigais prieks." Jānis līksmo arī par iespēju dārzā īstenot Aijas idejas un savām rokām uztaisīt visu, kas nepieciešams viņas dārza aktivitātēm: "Man ir prieks par Aijas prieku. Man ir prieks, ka viņai ir prieks."
Aija tomātus stādījusi, klausoties Sergeja Rahmaņinova Pirmo klavierkoncertu, kā arī Friderika Šopēna noktirnes. Jānis teic: "Un efekts ir nereāls!" Varbūt tā bija mūzika, kas iedvesmoja tomātu stādus uz brangu augšanu, bet varbūt auglīgā zeme, jo siltumnīca uzbūvēta uz vecas komposta kaudzes.
Dziedātāja stāsta, ka kopā ar tomātiem siltumnīcā sastādījusi arī samtenītes. Priecājoties par paveikto darbiņu, Aija ievietoja siltumnīcas bildi draugu čatā. Komponists Kārlis Lācis bildi uzreiz nokomentējis ar jautājumu: "Viss ir labi, tikai kāpēc tās kapu puķes tur sastādīji?" Aija metusies skaidrot, ka samtenes palīdz pret dārza kaitēkļiem. "Un tad Lācim bija tāds – nu, labi, labi," smejas mūziķe.
Līdzās sulīgiem tomātiem siltumnīcā aug arī paprika un gurķi. "Tos Florence parasti nāk un inspicē – tā, ir gatavs viens gurķis, tēti, es nevaru aizsniegt, nāc palīgā!" par jaunākās meitas aizraušanos ar gurķiem stāsta Jānis. Siltumnīcā briest arī omulīgi ķiršu tomātiņi. Mūziķi paši brīnās par labo ražu, jo ķiršu tomātu stādus no lielveikalā nopirktu tomātiņu sēklām izaudzēja un pēcāk Aijai un Jānim uzdāvināja mūziķa Māra Mihelsona sieva Laura Mihelsone. Aija smejas, ka tagad viņiem tikai vajagot kastītes, kurās ielikt gatavos tomātus, un būs kā lielveikalā.
Ogu krūmu raža un neraža
Blakus siltumnīcai braši sazēlis mežonīgs ērkšķogu krūms. "Kā mūžamežs! Viņš ražo katru gadu, viņam vispār nav atpūtas," stāsta Jānis. Tā kā siltumnīca celta kādreizējās komposta kaudzes vietā, arī netālajam ērkšķogu krūmam tikusi bagātīga augsne. "Mēs neesam atraduši pielietojumu, ko ar ērkšķogām darīt. Viņu ir tik daudz, ka vienkārši… drusciņ par daudz! Ērkšķogu zapti mēs nevārām," skaidro Jānis. Viņš stāsta, ka gan upenes, gan jāņogas tika savārītas ievārījumā, bet ērkšķogas – ne. Cerībā tikt pie risinājuma, viņš mudina: "Ja jums, mīļie draugi, ir laba recepte, sūtiet soctīklos, ko darīt ar ērkšķogām!"
Gar sētu aug veci jāņogu krūmi. "Zari reāli ar ķērpjiem un sūnām apauguši. Bet viņi turpina ražot. Tas ir unikālākais!" brīnās Jānis. Kamēr abi mūziķi koncertēja, tikmēr vecmāmiņa nolasīja ogas, ko pēcāk Aija ar Jāni pārvērta jāņogu želejā. Skatoties uz senajiem ogu krūmiem, Jānis saka: "Neceļas īsti roka viņus likvidēt, kamēr viņi vēl ražo un dzīvo." Viņš gan norāda uz kādu pavisam nīkulīgu krūmu un saka, ka tam šis būšot pēdējais gads: "Izskatās skumīgi un ražo vēl skumīgāk."
Sapnis par vistām
Jānis stāsta: "Mēs katru gadu kaut ko pamazītēm, pamazītēm te savedam kārtībā – izkopjam, sakopjam, iestādām." Jau esošajiem stādījumiem regulāri piepulcējas dāvināti labumi, bet Aija tikmēr sapņo par vistiņām. Vieta jau nolūkota – suņu meitenes Auras voljēram varētu pārvilkt pāri tīklu. "Neviena lapsa, neviena cauna netiks klāt mūsu vistiņām! Mums būs lauku oliņas, cepsim pankūciņas," priekpilnas un gardas nākotnes ainas iztēlē uzbur Aija. Viņas vīrs tikmēr domīgi novelk: "Nākamgad, nē, bet nākotnē… varbūt nākotnē."
